Latvello rūpnīca uzsāka savu darbību 1923. gadā. Tā atradās Rīgā - Riepnieku ielā 6. Tajā laikā tā izcēlās ar ļoti labu, pārbaudītu un kvalitatīvu produkciju, par ko arī saņēma daudzus izstāžu apbalvojumus. 30 gados LATVELLO rūpnīca bija viena no lielākajām un modernākajām Latvijas velosipēdu rūpnīcām, tā nodarbināja aptuveni 300 strādnieku, kur lielais vairums apkalpoja kādu no 250 ražošanas agregātiem.
Latvello!15
Kā jau minēju, rūpnīca sāka savu daru 1923. gadā, bet tad to vēl nevarēja saukt par rūpnīcu, drīzāk tas bija fanātisku cilvēku pulciņš, kuriem bija ideja, mērķis un gribasspēks paveikt iecerēto. Tajā laikā, pašos attīstības pirmssākumos, īrētās telpās, tur uzsāka savu darbību tikai 5 cilvēki, kas augot pieprasījumam izauga par fabriku.
(LATVELLO bērnu velosipēds)
Viens no šīs rūpnīcas moto bija:"Labāk ražot dienā 10 velosipēdus mazāk, nekā vienu pavirši nostrādāt vairāk", tādējādi var spriest, ka nozīme ir kvalitātei, nevis kvantitātei(kvantitāte - izstrādājumu daudzums), par ko varēja pārliecināties šīs rūpnīcas klienti.
(LATVELLO dāmu velosipēds"Special", izgatavots1939. gadā, tobrīd maksāja 135 Latus)
Velosipēdi tika izgatavoti tikai no vislabākā piejamā materiāla, piemēram rāmis tika izgatavots no Zviedrijā auksti vilktām bezšuves caurulēm un kad tas tika pabeigts, tas spēja izturēt vairāk, kā 500 kilogramu slodzi, tas ir aptuveni 6 - 7 pieaugušu cilvēku svaru. Viens riteņa spieķis varēja izturēt līdz 100 kilogramu slodzi, riteņu loki līdz 250 kilogramu slodzi, bet pedāļi bija aprēķināti spiedienam līdz 200 kilogrami. LATVELLO rūpnīca pārsvarā izgatavoja visas detaļas uz vietas, ja neskaita gultņus un ķēdes, jo to ražošana nebija ekonomiski izdevīga, tādēļ tos pasūtīja no Anglijas un Vācijas.
(LATVELLO un "Ērenpreis" dāmu velosipēdi)
Aizsardzībai no rūsas riteņa rāmis tika vairākas reizes apdedzināts ar emaliju, pirmstam apstrādājot to ar smilšu strūklu un ar īpašu iededzināmu pretrūsas krāsu, kura pasargāja emaliju no plaisāšanas un atlobīšanās. Pēc tam emalija tika abas reizes slīpēta. No sākuma noslīpēja pirmo emalijas kārtu, lai tā būtu gluda, tad uzpūta otro emalijas krāsas kārtu, atkal apdedzināja speciālā gāzes krāsni un atkal noslīpēja. Tādējādi velosipēda rāmis ieguva ļoti izturīgu un neatkārtojamu, kā arī ilglaicīgu aizsardzību no vides iedarbības. Tādas velosipēda daļas, kā stūre, priekšdakša, pakaļdakša un dubļusargi tika niķelēti. Priekš tā pat bija rūpnīcā izveidota ļoti moderna specnodaļa.
Katram velosipēdam bija viena gada garantija, tam līdzi, bez maksas, komplektā tika pievienots gaisa pumpis, riepu remonta komplekts, eļļas kanniņa un glīta somiņa brūnā krāsā velosipēda piederumu novietošanai. Velosipēdi maksāja robežās no 110 līdz 160 Latiem(tā tai laikā bija Latvijas valūta, ja kāds nezināja)
Gada laikā rūpnīca saražoja aptuveni 8000 velosipēdu un vēl papildus rezerves daļas.
Pagaidām nav atsākusi savu darbību.
Vēl daži fakti:
Laikā no 1937. līdz 1940.gadam visā Latvijā bija 80 veloražotāju pārstāvju vietas.
Trīsdesmito gadu vidū Latvijā praktiski nepastāvēja velosipēdu imports, jo vietējā velosipēdu rūpniecība tirgu ar divriteņiem spēja nodrošināt pilnībā.
1941.gadā Latvijā kā satiksmes līdzekļi tika izmantoti 299 300 velosipēdi. To ražošanu neietekmēja ekonomiskā krīze (1929 – 1932), turklāt 1931.gada laikā vien Latvijā velosipēdu skaits pieckāršojās.
30-to gadu beigās, samērā slavena velosipēdu ražotne bija Pētera Ozolnieka fabrika, kur laikā no 1921. līdz 1940.gadam tika izgatavots ap 40 000 velosipēdu, taču padomju vara tās darbību pārtrauca.
30-ajos gados Latvijā kļuva pazīstama arī Liepājas fabrika „Līva”, kas gadā saražoja ap 1000 velosipēdu, bet 1939.gadā ražošanu pārtrauca, īpašniekam repatriējoties uz Vāciju.
Turpinājums sekos