Kurš uzbūvēja Mēnesi?9

Viens no neapstrīdamiem faktiem, kas attiecas uz Mēnesi: tas riņķo orbītā ap Zemi. Mēness atrodas debesīs un spīd lejup uz mums, lai gan, atbilstoši zinātnes atzinumiem, Mēnesim tur nemaz nevajadzētu būt. Tikai 19. gs. radās , iespējams, pirmais loģiskais Mēness izcelsmes izskaidrojums. Džordžs Darvins, Čarlza Darvina (pretrunīgā angļa teorijas autora) dēls, 1878.gadā izvirzija hipotēzi, kas ieguva nosaukumu Šķelsānās teorija. Džordžs Darvins izvirzīja domu, ka savulaik Zeme un Mēness, iespējams, bijuši vienas masas sastāvdaļas. Izkususī, viskozā lode, viņaprāt, aptuveni piecarpus stundas rotējusi ar arkātīgi lielu ātrumu. Darvins izvirzīja domu, ka Saules darbība paisumā un bēgumā izraisījusi to, ko viņš nosauca par šķelšanos: izkusis zemes gabals, apmēram Mēness lielumā, esot atšķēlies no galvenās masas un beigās ieņēmis savu orbītu. Šī teorija likās ticama un zinātnieku vidū tika cienīta, līdz 20. gs. 20 gadiem, kad britu astronoms Harolds Džerifss spēja pierādīt, ka Zemes viskozitāte pusizkusušā agregrātstāvoklī apslāpētu Darvina šķelšanās kustībai nepieciešamo vibrēšanu.

Otra teorija, kas savulaik pārliecināja daudzus speciālistus, bija koakrēcijas teorija. Tās pamatā bija pieņēmums, ka, jau izveidojusies Zeme esot uzkrājusi ap sevi cietu daļiņu disku, kas mazliet atgādina Saturna riņķus. Tika izvirzīta hipotēze, ka daliņu disks beigu beigās izveidojies par Mēnesi. Šī teorija vairāku iemeslu dēļ nevarēja būt īstā atbilde. Būtiska problēma ir Zemes-Mēness sistēmas leņķiskā inerce, kas nekad nebūtu tāda, kāda tā ir, ja Mēness būtu veidots no daļiņu diskiem.

Trešā Mēness izcelsmes teorija kļuva pazīstama, kad uz Mēnesi aizlidoja pirmās zondes. Tās nosaukums bija Intaktās notveršanas teorija. Zināmu laiku šī teorija šķita vispievilcīgākā hipotēze. Teorija pauda, ka Mēness radies tālu no Zemes un pārvērties '''draiskā'' debess ķermenī, ko viegli sagūstijis Zemes gravitācijas pievilkšanas spēks, tāpēc tas sācis riņķot ap Zemi. Šķiet diezgan ticami, ne? Taču vairāku iemeslu dēļ Intaktās notveršanas teorija bija lemta aizmirstībai. Mēness un Zemes iežu skābekļa izotopi skaidri liecina, ka abas planētas radušās vienādā attālumā no Saules, kas nebūtu iespējams, ja Mēness būtu veidojies kaut kur citur. Pluss tik milzīgs objekts kā Mēness, nespētu normāli ieiet orbītā, ja tā ātrums būtu bijis tik milzīgs, tas visticamāk būtu ietriecies Zemē, vai, labākajā gadījumā, aizbrāztos tai garām.

Līdz 20. gs. 70. gadu vidum visas minētās Mēness izcelsmes teorijas tādā vai citāda iemesla dēļ zaudēja nozīmi un radās situācija, kad atzīti eksperti publiski paziņoja, ka nezin, kā un kāpēc Mēness atrodas tur, kur atrodas. Neziņas vidu radās jauna teorija, faktiski vienīgā, kas šobrīd ir vispāratzītākā, lai gan pastāv dažas būtiskas problēmas. Tā ir Lielā trieciena teorija. 20. gs. 60. gados Padomju Savienībā krievu zinātnieks V.S. Savronovs pētija planētu izcelsmes varbūtību no vārda tiešā nozīmē miljoniem dažāda izmēra asteroīdu, tā sauktajām mazajām planētām. Novirzījies no padomju idejām, Hartmans ar kolēģi D.R.Deivisu izteica domu, ka Mēness radies divu planētu sadursmes rezultātā,  no tām viena bijusi Saule, bet otra - planēta vismaz Marsa lielumā. Hartmans un Deiviss aizstāvēja hipotēzi, ka abu planētu sadursme bijusi tik specifiska, ka ļāvusi matērijas gabaliem izvirt no abu debess ķermeņu mantijām. Šis materiāls pēc tam ticis ieviests orbītā un beigās savienojies - un tā radies Mēness.

Lielā trieciena teorija ir strīdīga. Zinātne ir atzinusi šo teoriju tikai tāpēc, ka nebija cita loģiska izskaidrojuma, par spīti tam, ka šaja teorijā ir vairāk caurumu nekā daudz cietušā sierā. Vārdu sakot, šī teorija ir vismazāk aplamais izskaidrojums par šo debess ķermeni.

Mēness salīdzinājumā ar savu centra planētu ir proporcionāli lielāks nekā jebkurš Saules sistēmas debess ķermenis, ja neskaita Plūtona pavadoni Haronu, kura diametrs ir vairāk nekā puse no Plūtona diametra. Merkuram vispār nav pavadoņa, arī Venerai nav. Marsam ir divi pavadoņi, taču tie salīdzinājumā ar Mēnesi ir niecīgi. Pēc rūpīgas Apollo un padomju bezapkalpes misijas pārvesto Mēness iežu paraugu izpētes atklājās, ka vecākie uz Mēness savāktie paraugi ir daudz senāki par jebkuriem Zemes iežiem. Visvecākie uz Zemes atrastie ieži ir 3,5 miljardu gadu veci, bet dažiem Mēness paraugiem ir 4,5 miljardi gadu- tie stāv ļoti tuvu aprēķinātajam Saules sistēmas vecumam. Taču tāpat šajos Mēness iežos konstatētas tādas pašas skābekļa izotopu iezīmes kā Zemei: kārtējais pierādijums tam, ka tagadējo attālumu no Saules Mēness ieņēmis jau neiedomājami sen. Mēness joprojām, runājot Vinstona Čerčila vārdiem ir ''neatminēta, mistērijā apslēpta mīkla''. Tas liek aizdomāties, vai tik tiešām Mēnesi ir kāds uzbuvējis vai tā ir ''likteņa dāvana''?