1941.gada maijā virs Krētas salas atveras tūkstošiem izpletņu. Labi sagatavots Hitlera karaspēks uzsāk pārdrošu operāciju- pasaules vēsturē pirmo lielo uzbrukumu no gaisa. °
Jā atkal ir klāt raksts par vāciešu izdarībām Otrā Pasaules kara laikā.
Citi mani raksti:
Hitlera neredzamā superlidmašīna
Britu un grieķu karavīri ietur nelielas brokastis, kad klusumu pēkšņi pārtrauc gaisa trauksme. Pēc brītiņa sirēnas apklust, bet ne uz ilgu laiku. Tas ir signāls, ka sācies jau gaidītais Trešā reiha armijas iebrukums Krētā. Ir 1941. gada 20. maijs, un pulkstenis rāda īsi pirms astoņiem rītā.
Drīz dzirdama apslāpēta dūkoņa, kas ātri pieņemas spēkā. Šaubu par tās izcelsmi nav: pie apvāršņa parādās simtiem vācu lidmašīnu. Tās nepielūdzami tuvojas, un šķiet -gaiss vibrē. Trešā reiha diktatora Ādolfa Hitlera labi noregulētās karamašīnas spēka demostrācija ir teju paralizējusi salas aizstāvjus. Ierindieks Pīters Batlers vēlāk atceras:"Apmēram minūti visus stindzinaja šausmas; cilvēki mēģināja saprast, kas notiek. Pēc tam no visām pusēm atskanēja šāvieni." Viņš atradās Malemes lidlauka tuvumā, Krētas ziemeļrietumu galā. Un viņam ir taisnība - šoka moments ir īss. jau pavisam drīz Lielbritānijas armijas daļas atklāj uguni no visiem stobriem: lielgabaliem, ložmetējiem, šautenēm. Pēc mirkļa troksnis visapkārt ir neiedomājasm: bubmu sprādzieni, ložmetēju rejošās kārtas un vācu piktējošo bumbvedēju gaudošana. Kad "Luftwaffe" iznīcinātāju uzlidojums mitējas, gaisā parādās trasporta lidmašīnas "Junkers Ju 52". Mirkli vēlāk atveras lūkas, un pa tām arās rindās birst karavīri. Pēkšņi debesīs ir tūkstošiem izpletņu.
Krēta-svarīgs mērķis
1941. gada pavasarī šķiet - Trešā reiha armija ir neuzvarama. Tā ieņēmusi Poliju, Franciju, Beļģiju, Norvēģiju un dāniju, un tai gandrīz izdevies sagūstīt Lielbritānojas armijas ekspedīcijas spēkus pie Denkeras. Unnu tas pats atkārtojas Grieķijā : vācieši iebrūk un piespiež grieķus ar citām Sabiedroto daļām atkāpties. Lielbritānijas Karalis kā kara flote evakuē tūkstošiem sakautās armijas karavīru uz Krētu. Savukārt Hitlera armija beidzot ir gatava uzklupt Padomju Savienības(un tā ir kļūda 
). Pasaulē lielākās militārās kampaņas plānošana sākas 1941, gada agrā pavasarī. Tomēr aspekts, kas novērš Hitlera ģenerālštāba uzmanību no šī uzdevuma, Un tas ir britu un grieķu karaspēks Krētā. No sīs salas britu un grieķu karaspēks Krētā. No šīs salas britu bumbvedēji var uzlidor Rumānijas naftas atradnēm pie Polješti. Bet tur atrodas Vācijas galvenais jēlnaftas avots-atradnes bez kurām turpmāka karadarbība vispāt nav iedomājama. Krētas "ķēšļa" likvidēšanā gatava iesaistīties"Luftwaffe", kas jaunajai operācijai piedāvā vairāk nekā 10 000 izpletņlēcēju no savām elites karaspēka daļām. Tas ir vērienīgs plāns-šajās karaspēka daļās kopumā ir ap 15000 vīru.
Slikts sākums abām pusēm
Militāra operācija Krētā iegūst nosukumu "Merkurs". Plāns ir samērā vienkāršs: gaisa destniekiem jāieņem vismaz viens no trim lidlaukiem. Krētas ziemeļu krastā un jānotur līdz brīdim, kad izdosies atvest papildspēkus ar trasporta lidmašīnām no citām Grieķijas vietām. "Luftwaffe" plāno īsi pirms iebrukuma iznīcināt Lielbritānijas Karaliskos spēkus Krētā vai piespiest tos evakuēties uz Ziemeļāfriku. Vāciešiem par nelaimi, ģenerāļu sīki izstrādātajam plānam ir kāds mīnuss: tas ir balstīts uz nepatiesu informāciju. Tika sagaidīts ka uz zemes būs minimāla Sabiedroto spēku pretošanās. Pēc viņu informacijas ka uz sakas ir vairāk nekā 10 000 britu karavīru un niecīgas 10 grieķu divīziju atliekas. Patiesībā ir 32 000 britu un 10 000 grieķuun citu Sabiedroto karavīru, un vairāki tukstoši civiliedzīvotāju, kas gatavi aizstāvēt savu zemi līdz pēdējam vīram. Tas ir tāpēc ka briti ir ieguvuši un atšifrējuši vienu no Enigmas ziņojumiem. Taču par to nezin arī neviens cits izņemot Krētas armijas virspavēlnieku ģenerāli Bernardu Freibergu. Taču uzbrukums pārsteidza arī britus jo viņi negaidīja neko Tik ievērojamu. Tādējādi operācijas sākumā nepatīkami pārsteigtas bija abas puses: kamēr vācu armijas daļas nepietiekami novērtē pretinieka spēkus, briti lūko atvairīt uzbrukumu nepareizā virzienā un abas puses drīz uzzina cik smagi kļūdījušas.
Pirmais un pēdējais lēciens
10.30 no rīta un kārtējā izpletņlēcēju rota dodas ceļā no Griķijas kontinetālās daļas. Vienā no transporta lidmašīnām"JU 52" sēž majors Rūdolfs Vicigs ar savas rotas vīriem. Viņi domīgi lūkojas ārā pa četrstūrainā iluminatoru:tālu lejā mirdz zila jūra , bet blakus simtiem citu lidmašīnu katrā pa apmēram 10-12 desantnieku un četri ieroču konteineri. Vicigs komandē 3.bataljona 9.rotas 144 vīrus, un uzdevums ir ieņemt Malemes lidlauku. Daudzi karavīri pirmo reizi lēks ar izpletni kaujas apstākļos, un neviens droši nezina kas viņus gaida lejā. Visus mierina baumas, ka cīņas jau nogurdinājušas pretiniekus, bet Krētas iedz. uz pretošanos esot pasīvi. Kad vācieši tuvojas krastam, lidmašīna nolaižas 100-150 metru augstumā. Jo tuvāk zemei, jo mazāk laika karavīriem jāpavada pretinieka ugnus varā. Tikai katram ceturtajam ir automāts pārējiem jāiztiek ar nazi un pistoli. Tūlīt pēc piezemēšanās vīriem jāatrod savs konteiners un pēc iespējas ātrāk jāsagatavojas cīņai. Pec brīža viņi izlec un gaiss ir pilns ar izpletņiem. Taču lielākā daļa līdz zemei tā arī nenokļūst dzīvi.
Iznīcina visu bataljonu
Vicigs vienīgais palicis dzīvs no tiem, kurus pirms brīža visus kopā skaitīja lidmašīnā, bet arī viņš nav kaujas spējīgs. Piezemējoties majors smagi ievainojis labo kāju. Ar pēdējiem spēkiem viņam izdodas aizrāpot līdz krīmiem paslēpties un bezspēcīgi nolūkoties kā lielākā daļa 3. bataljona karavīru tiek nogalināti. Paveicas tiem kurus vējš aiznes mazliet tālāk uz rietumiem no Malemes. Viņi nolaižas mazliet apsargātākā vietā un paspēj atrast savus ieroču konteinerus. Vietām viņi sapulcējas un ierīko aizsardzības pozīcijas. Viņiem pat izdodas ieņemt tiltu rietumos pāri Tauronitas upei. 20.maijā vēl trīs desanta grupas nolaižas Krētā pie Hanjas, Retnimas un Irakijas lidlaukiem. Taču arī šeit Sabiedrotie jau gaida izpletņlēcējus. Nevienam no vācu desntiem nav izdevies ieņemt nevienu no nospraustajiem mērķiem. Un tad briti pieļauj kļūdu.
Aplams lēmums kļūst liktenīgs
Vācu armijas daļām atliek tikai viena vieta , kur iegūt drošu placdarmu Krētā: Malemes lidlauks. To aizsargā kaujās rūdītais Sabiedroto karaspēka jaunzēlandiešu bataljons pulkvežleitnanta Lezlija Viltona Endrūsa vadībā..Endrūss zvana savam tiešajam priekšniekam brigādes ģenerālim Džeimsam Hargstam, un lūdz sūtīt pretuzbrukumā vēl vienu no jaundzēlandiešu bataljoniem. Taču Hārgests noraida viņa lūgumu-šis bataljons karo jau citur. Pēc neilga laika Endrūsu sasniedz ziņa ka tas gatavs nākt palīga. Tiesa, prieki ir īsi- tagad hargests pavēl nogaidīt, jo ''stāvoklis ir kritisks''. Endrūss pats mēģina organīzēt pretuzbrukumu kurš izgāžas un viņi ir spiesti atkāpties. Kas beigās izrādījās liktenīgs.
Briti bēg no Krētas
21.maija rītausmā Malemes lidlaukā netraucēta nolaižas pirmā ''Ju 52''. Un tālāk viss risinās ātri. Pirmajai seko nākamās kas atved papildspēkus- 14000 karavīru. Vicigs vēl ir dzīvsun viņu aizved uz slimnīcu Atēnās. Par spīti milzīgajiem zaudējumiem vācieši ir paveikuši savu uzdevumu.Stāvoklis Krētā pēc 20. maijā mainās dienu no dienas.27. maijā britu spēku virspavēlnieks Freibergs spiests paziņot, ka sakāve ir neizbēgama un pēc iespējas ātrāk jāsagatavojas evakuācijai. Vācija kaujā par Krētu ir uzvarējusi ir arī dārgi samaksāts vismaz 3350 labāko vācu karavīru ir krituši. Kad komandierim ģenerālmajoram Kurtam Študentam pēc kara jautā par iebrukumu krētas salā, viņš īsi atbild:"Par Krētu man ir visdrūmākās atmiņas."
