Ķirurģijas attīstība8

1550 g. pr. Kr.

Ebersa papirusā (redzams attēlā), 110 lpp. garā seno ēģiptiešu ārstniecības aprakstā, uzskaitītas 700 dziedinošas mikstūras, aprakstītas acu un ādas slimības, skaidrots, kā diagnosticēt grūtniecību un demenci. Tāpat tajā vēstīts kā izgriezt audzējus un savienot lūzušus kaulus.

600 g. pr. Kr.

Āzijā daudzas ķirurģiskās operācijas veica dižais indiešu ārsts Sušruta (redzams attēlā), kura gudrība un meistarība ir leģendām apvīta. Viņa traktāts "Sushruta Samhita" apkopo ne tikai ājūrvēdas principus, bet arī tiem laikiem inovatīvas ķirurģijas metodes.

500 g. pr. Kr.

Daži avoti liecina, ka ķīniešu ārsts Biaņs Cjao eksperimentēja ar sirds transplantācijām. Piemēram, viņš apmainīja sirdis diviem karavīriem, kuri bija brīvprātīgi pieteiikušies eksperimentam. Avotos nav minēts, vai abi vīrieši pēc operācijas izdzīvoja.

5. gs. pr. Kr. 

Sengrieķu ārstu Hipokratu (redzams attēlā; ap 460 - 370), kuram bija sava skola Kosas salā, mēdz dēvēt par zinātniskās medicīnas tēvu. Viņš vai kāds no viņa skolniekiem formulēja Hipokrata zvērestu: ārsta profesijas ētisko pamatu. Hipokrats sarakstīja 53 grāmatas un izvirzīja ārstēšanas pamatprincipus - dziedinot nekaitēt, ārstēt ar pretējo, palīdzēt dabas ārstniecības spēkiem cīņā ar slimību, saudzēt slimnieku.

3. gs. pr. Kr.

Erasistrats (304 - 250) bija ārsts izcilā Maķedonijas Aleksandra karavadoņa un Seleikīdu valsts dibinātāja Seleika Nīkātora galmā, kurš rakstīja par sirdi kā pumpi, nevis "jūtu centru". Viņš asinsrites sistēmā nošķīra vēnas un artērijas un parakstīja asins nolaišanau kā ārstēšanas metodi.

1180

Savā apjomīgajā mācību grāmatā "Chirurgia" itāliešu ārsts Rodžers no Salerno vaļējas brūces rekomendēja apstrādāt ar olas baltumu. Tāpat viņš ierosināja: pirms saņemt atļauju nodarboties ar ķirurģiju, vismaz pāris gadu jāvelta studijām un praktizēšanai. Tomēr šī principa vispārēja ieviešana notika tikai 13. gs. beigās.

15. gadsimts

Renesanses laikmeta ķirurgi izmantoja īpašus kalendārus, kuros bija atzīmēti piemērotākie brīži asins nolaišanai, vadoties pēc Mēness fāzēm. Kādā Vinē izdotā 1462. gada kalendārā, piemēram, teikts, ka trešdiena pēc Sv. Bartolomeja svētkiem ir ideāla diena, lai nolaistu asinis, taču ne agrāk par pusnakti.

15. gadsimts

Acteki, kas dzīvoja mūsdienu Meksikas teritorijā, mācēja sadziedēt vaļējus lūzumus, izmantojot šinu. Viņi ievietoja zaru dobajā vietā, kur atrodas kaula smadzenes, lai tas saturētu kaulu kopā. Modernajai zinātnei līdzvērtīgu tehnoloģiju izdevās izgudrot tikai 20. gadsimtā.