Īsti cilvēki, kuri gāja bojā, meklējot mītiskas vietas8

Pērsijs Herisons Fosets. Kad kuģis "Vauban" kādā aukstā 1925.gada janvāra dienā atstāj Hobokenu Ņūdžersijā, Lielbritānijas armijas artilērijas spēku virsnieks Pērsijs Herisons Fosets drūmi raugās uz skaļi klaigājošajiem žurnālistiem piestātnē. Britu ceļotājs necieš žurnālistus. Tomēr viņš zina, ka pateicoties pasaules preses interesei, ir saņēmis dāsnus ziedojumus, tostarp arī miljardiera Rokfellera dēla naudu savām ekspedīcijām uz Dienvidameriku. 1904. - 1924. gadā Fosets vadīja septiņas ekspedīcijas uz šo kontinentu, kartografēja un pētīja Brazīlijas un Bolīvijas teritoriju. Tagad Fosets atkal var doties uz Brazīlijas lietusmežiem, lai meklētu mistisku pilsētu, ko viņš dēvē par zudušo Z pilsētu (Lost City of Z). Indiāņu nostāsti vēsta, ka reiz pastāvējusi pilsēta ar platiem bulvāriem un dārgakmeņiem pilniem dārgumu kambariem, kur valdnieki varējuši atļauties ik rītu savu miesu ieziest ar īpašu zelta vielu. Taču galvenais: mistiķis Fosets gadiem ir pētījis senus dokumentus, leģendas un dažādu mistiķu un ezoteriķu stāstus un ir pārliecināts, ka šajā pilsētā atrodamas durvis uz citu dimensiju. (Rakstnieks Arturs Konans Doils, Foseta draugs, no viņa esot aizguvis ideju romānam "Zudusī pasaule". Izmantojot divdesmit gados uzkrāto pieredzi, Fosets kļuvis par ekspertu izdzīvošanā Amazones džungļos. Apģērbs ir viegls, bagāža minimāla, un katrs rūpējas par sevi. Pieredzējušais ceļotājs nicina vājos. Kad vienā no iepriekšējām ekspedīcijām kāds tās dalībnieks sabruka, Fosets skarbi nošņācās: "Jūs nevarat atļauties būt noguruši." 1925.gadā mistiskās pilsētas Z meklējumos dodas tikai viņš pats, Foseta vecākais dēls Džeks un dēla draugs Reilijs Rimels. Pēc pusotra mēneša trīs vīri sasniedz pēdējo "civilizēto" vietu, kur ir telegrāfs, - Bakariri Post. Tur viņi pārlaiž lietus periodu un dodas tālāk džungļos. Ar draudzīgu iezemiešu palīdzību Fosets sūta ziņas atpakaļ uz ciemu. No turienes telegrammas izsūta pa visu pasauli, kas ar aizturētu elpu seko ekspedīcijas piedzīvojumiem. Maija beigās Foseta sieva Nina saņem pēdējo ziņu: "Tev nav jābaidās no izgāšanās!" Pēc tam seko klusums. Vēlāk gandrīz simt vīru zaudē dzīvību meklējot Fosetu. Tika izteiktas visdažādākās versijas par viņa likteni - ceļotāju esot apēduši plēsīgi zvēri, nogalinājuši indiāņi, varbūt viņu piemeklējis atmiņas zudums. Foseta zīmotni un kompasu atrada pie kādas indiāņu cilts, taču viņa liktenis ir dziļā noslēpumā tīts.

Fransisko Vaskezs de Koronado. Dzimis 1510. gadā, Fransisko Vaskezs de Koronado bija spāņu pētnieks un konkistadors, kurš savos vēlajos divdesmit kļuva par gubernatoru Spānijas provincē Jaunajā Galīcijā, kas atrodas Meksikas ziemeļrietumos. Tas bija laikā, kad viņš sāka dzirdēt nostāstus par Septiņām Cibolas zelta pilsētām, kas itkā atradās ziemeļos pie Klusā okeāna un, kur ielas esot noklātas ar zeltu. 1540. gadā viņš organizēja ļoti dārgu ekspedīciju, kas sastāvēja no simtiem spāņu un vietējo iedzīvotāju grupām, kuras devās caur Ziemeļamerikas neskarto reljefu. Tās bija sadalītas gan sauszemes, gan jūras vienībās. Starp 1540. un 1542. gadu Koronado aizceļoja no Meksikas līdz pat mūsdienu Arizonai, Ņūmeksikai, Teksasai kā arī Kanzasai. 1540. gadā viņš ieradās vietā, kas, pēc viņa domām, bija pirmā Cibolas pilsēta. Tomēr, tā izrādījās noškirtā Zuni Pueblo pilsēta, saukta par Haviku, kuras iedzīvotāji pretojās Koronado mēģinājuman tos sagūstīt. Viņš turpināja meklēt visu 1541. gada pavasari, atrodot vienīgi vietējos ciematus, nevis zelta pilsētas. Kad viņš visbeidzot atgriezās Meksikā, viņš tika apsūdzēts nekompetencē un bija spiests bankrotēt. Visbeidzot, viņš nomira 1554. gadā no kādas infekcijas slimības, rētains un salauzts dēļ savas slikti izplānotās un nesekmīgās ekspedīcijas. Tomēr, par spīti tam visam, Koronado un viņa biedri ir iegājuši vēsturē ar to, ka viņi bija pirmie eiropieši, kas atklāja Lielo kanjonu un Kolorādo upi.

Ādolfs Rūts. Ādolfs Rūts bija austrumkrasta veterinārārsts un pētnieks-amatieris, kurš bija apsēsts ar domu atrast tā saukto Pazudušā Holandieša zelta raktuvi, kurā itkā esot kāda imigranta 19.gadsimtā aprakti dārgumi. Ar sava dēla Edvīna palīdzību viņš ieguva dažas kartes, kurās bija norādīta aptuvenā vieta Borego tuksnesī, San Djego apgabalā, kur šīs raktuves meklējamas. 1914.gadā tēvs un dēls devās uz Kaliforniju tuksnesī meklēt bagātības, taču atgriezās tukšā. Viņi atgriezās piecus gadus vēlāk, bet atrada tikai traģēdiju, kad Rūts vecākais nokrita no stāvas gravas un lauza kājas augšstilbu, kas noveda pie viņa klibošanas visu atlikušo mūžu. Tomēr 1895.gada raksts laikrakstā Sanfrancisko hronikas ar nosaukumu "Viena no Arizonas pazudušajām Eldorado" un laimīgs, neievērotas kartes atklājums aizveda Rūtu jaunā virzienā: uz Superstition kalniem Arizonā, nedaudz uz austrumiem no Fīniksas. Viņš devās viens 1931.gadā ar jauno karti, bet pēc tam pazuda bez pēdām. Nākamajā ziemā viņa ķermenis tika atrasts ar diviem ložu caurumiem galvaskausā, un vietējās varas iestādes spekulēja, ka viņš tika nogalināts kartes dēļ, kuru slepkava/s bija paņēmuši līdzi. Rūts , iespējams, ir zināmākais vīrs, kurš gājis bojā meklējot Pazudušo Holandieša raktuvi, taču ne vienīgais. Šāds pats liktenis piemeklējis vēl 500 citus pētniekus. Pēdējais, kurš mira to meklējot bija dārgumu mednieks no Denveras Džesijs Kapens, kurš pazuda Tonto Nacionālajā parkā 2009.gadā. Viņa līķis tika atrasts tikai trīs gadus vēlāk kādas aizas dibenā.