1848.gadā amerikāņu dzelzceļu celtniekam Fineasam Geidžam smadzenes caururba dzelzs stienis. Viņa personība radikāli mainījās. Šis gadījums veicināja neiroloģijas attīstību un iedvesmoja Zigmundu Freidu.
Fineass Geidžs: Neirozinātnes visslavenākais pacients3
238
3
Nelielo rindkopu laikrakstā "Boston Post" bija viegli nepamanīt citu, daudz krāšņāku rakstu vidū. "Šausmīgs nelaimes gadījums" - ziņa ar šādu virsrakstu bija publicēta kāda septembra rītā 1848.gadā. 25 gadus vecam vīrietim galvu bija caururbis garš dzelzs stienis. Tomēr baisu ziņu tolaik netrūka, tāpēc arī šī bija tāda, kuru lasītājs drīz vien aizmirst. Tikai vēlāk zinātnieki atskārta, cik svarīga patiesībā bija šī īsā vēsts. Pēc šī nelaimes gadījuma pirmo reizi medicīnas vēsturē bija iespējams dokumentēt, kādas sekas var izraisīt nopietna smadzeņu trauma. Fineasa Geidža gadījums pamazām ieinteresēja pētniekus, kuri tikai nesen bija sākuši izprast, cik lielā mērā smadzenes ietekmē cilvēka domas, uzvedību un personību.
Pasaules vēsturē Fineass Geidžs iekļuva 1848.gada 13.septembrī. Viņš vadīja strādnieku grupu, kas būvēja dzelzceļu pie Kavendišas ASV. Kad vajadzēja uzspridzināt daļu no klints, Geidžs ķērās pie darba pats. Vīri izurba kalnā caurumu, bet Geidžs piepildīja to ar šaujampulveri. Pēc tam viņš pieblīvēja pulveri ar smagu dzelzs stieni, kura garums bija nedaudz pāri metram un diametrs - trīs centimetri. Pēkšņi pulveris eksplodēja, un dzelzs stienis izšāvās no cauruma kā lode - tieši Geidža sejā. Tas ieurbās viņa vaiga kaulā zem kreisās acs, izgāja cauri smadzenēm un iznāca ārā galvas augšdaļā. Krietnus 30 metrus tālāk stienis nokrita zemē, noklāts ar asinīm un smadzeņu masu. Geidžs nogāzās zemē, un kolēģi šausmās metās pie viņa. Viņi bija pārliecināti, ka priekšstrādnieks būs miris. Taču smagi ievainotais drīz vien nāca pie samaņas un, visiem par lielu pārsteigumu, bija pie skaidras apziņas. Pēc dažām minūtēm Geidžs pat piecēlās kājās, runāja ar strādniekiem un spēja paiet. Vīri ātri sadabūja ratus un aizveda Geidžu pie ārsta. Kad doktors Džons Mārtins Hārlovs izdzirdēja piebraucam ratus ar satrauktiem strādniekiem, viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka viņa vārds šajā mirklī uz visiem laikiem paliks smadzeņu izpētes vēsturē.
Geidžs bija medicīnas sensācija (attēlā vienīgā viņa zināmā fotogrāfija). Visas līdzšinējās zināšanas un pieredze liecināja, ka pacientam ar tik nopietnu smadzeņu traumu nav iespēju izdzīvot. Vīrietis ārsta Hārlova pieņemšanas telpā bija pirmais dokumentētais gadījums, ka neiespējamais acīmredzami bija noticis. Hārlovs iztīrija brūci, izņēma sīkās galvaskausa atlūzas un uzlika uz vaļējās brūces mitru pārsēju. Pārbaudot, vai brūcē nav palikušas kaulu atlūzas, viņš atklāja, ka var caurumā iebāzt vidējo pirkstu visā garumā, nesastopot ne mazāko pretestību. Viņš neveica nekādu ķirurģisko iejaukšanos un izlēma ļaut brūcei sadzīt pašai. Drīz noskaidrojās, ka Hārlova lēmums atstāt galvā caurumu bija pareizs. Pāris nedēļu pēc nelaimes gadījuma viņš varēja viegli iztīrīt strutas, kas citādi būtu spiedušas uz smadzenēm un draudēja ar fatālām sekām. Tagad Geidža atveseļošanās ritēja tik labi, ka jau pēc dažiem mēnešiem viņš varēja dzīvot, pēc visa spriežot, normālu dzīvi. Vēlāk dakteris Hārlovs uzrakstīja par savu pacientu zinātniskajam izdevumam "Boston Medical un Surgical Journal". Taču ārstu aprindas rakstu uzņēma ar lielu skepsi, jo par tamlīdzīgu gadījumu neviens nebija dzirdējis.
Gan īpašais pacients, gan viņa dakteris, visticamāk, būtu iegrimuši pagātnes aizmirstībā, ja vien Hārlovs 20 gadu vēlāk neiesūtītu vēl vienu rakstu šim pašam medicīnas žurnālam. Līdz ar šo publikāciju žurnālā Fineass Geidžs vairs nebija vienkāršs medicīnas kuriozs, bet kļuva par pagrieziena punktu neiroloģijas vēsturē. Hārlovs bija rūpīgi novērojis pacienta unikālo ievainojumu un atveseļošanās gaitu. Un tagad, kad Geidžs jau astoņus gadus kā bija miris (viņš nomira no epilepsijas, kuras cēlonis, domājams, bija smadzeņu trauma), ārsts vēlējās kolēģiem pastāstīt par saviem pārsteidzošajiem novērojumiem. "Viņa darbadevēji, kuri agrāk bija uzskatījuši Geidžu par vienu no labākajiem priekšstrādniekiem, nāca pie pārliecības, ka Geidža personība ir tik ļoti mainījusies, ka viņi vairs nevar tam dot darbu," rakstīja Hārlovs. "Pacients kļuva nepastāvīgs, nevērīgs pret citiem un reizēm rupjš. Viņš ne ar vienu nerēķinājās, bija neiecietīgs, ja citu padomi un norādījumi bija pretrunā ar viņa paša vēlmēm un vajadzībām. Viņš bija te stūrgalvīgs kā velns, te untumains un neaprēķināms. Geidžam bija daudz plānu, bet viņš nebija vēl novedis līdz galam vienu, kad jau ķērās pie cita. Šajā ziņā viņa personība bija mainījusies radikāli, un viņa paziņas un draugi apgalvoja, ka šis vīrs vairs neesot Geidžs." Vīrieša smadzeņu izmeklēšana cita starpā atklāja, ka smagi traumētas ir smadzeņu priekšējās daivas.
Mūsdienās pacientam ir priekšējo daivu bojājumu tāda veida mentālās izmaiņas kā Geidžam ārsti uzskatītu par normu. Taču 19.gadsimta vidū saistīt smadzeņu traumu ar personības izmaiņām bija visai sensacionāls un pretrunīgi vērtēts solis. Hārlovs bija viens no pirmajiem mediķiem, kurš izteica šādu pieņēmumu. Neiroloģijas zinātne varēja spert lielu soli uz priekšu. Daži vēsturnieki uzskata, ka arī Zigmunds Freids (attēlā) bija iepazinies ar Fineasa Geidža slimības vēsturi un tā ir kalpojusi par iedvesmu, radot atsevišķās psihoanalītikas teorijas. Piemēram, par to, kā personas uzvedību un darbību iespējams izskaidrot situācijās, kad pacienta "psihiskais universs" ir pakļauts iedarbībai no ārpuses.
Tev patiks šie raksti
