Senatnē cilvēku dzīves bija vistiešākajā mērā saistītas ar dabu, ticību pārdabiskajam un bijību no tā. Lai uzlabotu savu un līdzcilvēku dzīvi, lai izvairītos no dabas katastrofām, dažādām sērgām un veicinātu auglību, bija jāziedo dieviem. Bieži vien tika ziedoti iedzīves priekšmeti, rotas, mājdzīvnieki, bet bija ne mazums gadījumu, kad ziedoja ko vairāk – cilvēka dzīvību.
Ja domājat, ka senatnē cilvēkus upurēja tikai tālās un eksotiskās zemēs, tad dziļi maldāties. Nemaz tālu nav jāmeklē, jo tepat – Eiropā asins izliešana, rituālos nolūkos, bija visnotaļ izplatīta lieta.Pēc dažādām hronikām un arheoloģiskajiem materiāliem, zināms, ka turīgos vikingus, karotājus apglabāja viņu pašu kuģos, tos pēcāk sadedzinot vai aprokot. Līdzi doti dažādi sadzīves priekšmeti, ieroči un viss cits, kas varētu noderēt pēcnāves dzīvē, arī ģimenes locekļi un vergi.
10.gs. ceļotājs Ahmeds Ibn Fadlans savulaik aprakstījis kādu savādu un sev nepazīstamu rituālu, ko redzējis pats savām acīm. Esot notikušas kāda dižciltīga karotāja bēres, kas ilgušas desmit dienas. Vispirms krastā izvilkts kuģis, kurā guldīts aizgājējs. Kuģis piekrauts ar visdažādākajām veltēm un tad sākušās svinības desmit dienu garumā, kuru laikā vikingi dzīrojuši un apreibinājušies pēc sirds patikas. Desmitajā dienā pienācis svarīgākais brīdis – cilvēka upurēšana. Tika izraudzīta kāda gūstekne, kurai jāpievienojas aizgājējam, lai pēc nāves tam it visā palīdzētu. Izraudzīto sievieti sazāļoja un tad lēnām žņaudza. Pašā pēdējā brīdī, tieši pirms samaņas zaudēšanas, rituāla izpildītājs veicis strauju dūrienu viņas sirdī tādējādi atvieglojot mokas. Pēc tam mirusī guldīta kuģī blakus vikingam un kuģis aizdedzināts.
Visnežēlīgākais upurēšanas veids esot bijis kāds Odinam par godu veiktais rituāls saukts par „asiņaino ērgli”. Upuris noguldīts uz altāra, un tad ar asa dunča palīdzību esot atgriezta tā mugura, līdz pat mugurkaulam. Nākamais etaps bijis ribu atdalīšana no mugurkaula un galu galā esot izvilktas upura plaušas, tādējādi atdarinot ērgļa spārnus. Protams, ka rituāls bijis iedarbīgāks, ja upuris maksimāli ilgi noturēts pie samaņas, tālab viņam acīs liets sālsūdens.
Protams, daudzi uzskata, ka tas ir tikai mīts un, ka, kas tāds nemaz nav iespējams, tālab pie darba ķērās tiesu medicīnas eksperti, kuri veicot eksperimentu atklāja, ka visdrīzāk aprakstītā rituāla laikā tika atdalītas un uz augšu paceltas upura lāpstiņas, atgādinot spārnus, nevis izvilktas plaušas.
Arī daudzviet citur Eiropā veiktas rituālas slepkavības. Par tām mēs varam uzzināt, pateicoties purvos atrastajām mūmijām, ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Piemēram, Holandē, kādā purvā atrasta jaunas meitenes mūmija, ar vilnas striķi ap kaklu. Anglijā, Češīras purvā atrastā dižciltīgā vīrieša mirstīgās atliekas arī liecina par rituālu slepkavību, jo pēc nāves vīrieša ķermenis ticis izkropļots.
Protams, ka pirmais kas ienāk prātā, dzirdot vārdus „cilvēku upurēšana”, ir Centrālamerika un Dienvidamerika, bet kā gan ne – tas nav bez pamata! Šķiet, teju vai ikviens ir ko dzirdējis par maiju asiņainajiem cilvēku upurēšanas rituāliem. Upurēšanas pamatā allaž ir bijusi pielabināšanās dieviem. Vienmēr bija jānodrošinās, lai būtu laba raža, lai neizceltos kāda epidēmija vai arī, lai izvairītos no dabas katastrofām. Un cena par to bija – cilvēku asinis.
Viena no maiju reliģijas sastāvdaļām esot bijis rituāls, kura pamatā ir bijusi spēle ar bumbu. Laukumā izgājuši vairāki jauni vīrieši un ar gurnu palīdzību atsituši kaučuka bumbu. Mērķis esot bijis bumbu izsist cauri akmens apļiem, kas izvietoti laukuma malās. Spēlētājus bieži vien izraudzījās no gūstekņu vidus, jo spēlēs zaudētāja liktenis bija izlemts. Pēc spēles, zaudētājs ieņēmis nāves dieva lomu un ticis nogalināts nocērtot galvu. Jo augstāk esot šļākusies asins strūkla, jo labāk, Tādā veidā maiji parādījuši, ka spēj uzveikt nāvi. Šādi spēles laukumi bijuši teju vai katrā maiju pilsētā.
Uznākot kādai epidēmijai vai bada periodam, maiji vis neapmierinājās ar pāris upuriem, To skaits sasniedza tūkstošus. Upuri tika žņaugti, durstīti, tiem maukti nagi, nolietas asinis un izgrieztas sirdis. Parasti upurēja vergus – gūstekņus no citām ciltīm, bet bija ne mazums gadījumu, ka upurēja arī bērnus. Maiji ticēja, ka vissvētākā vieta zemes virsū ir alas. Alās tie tika pie tik vērtīgā saldūdens krājumiem un tik uzskatīts, ka tur mīt ūdens un lietus dievs. Tālab lielajos sausuma periodos, nācās upurēt dieviem. 1989. gadā Belizā tika atklāta ala (Actun Tunichil), kurā atrastas vismaz 100 bērnu mirstīgās atliekas ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Bērni tikuši nokrāsoti zilā krāsā, kas simbolizēja ūdeni, un vesti pazemē. Tad tie nogalināti ar vāles sitieniem pa galvu un iemesti pazemes ezerā.
Par visasiņaināko tautu pasaulē tiek uzskatīti acteki, kuri uzskatīja, ka saules dievs ir „jābaro ar asinīm”. Lai apmierinātu dieva asinskāri, acteki iekaroja kaimiņu ciltis, sagūstot tūkstošiem gūstekņu. Upurēšana notikusi piramīdas virsotnē. Upuris noguldīts uz akmens altāra. Tad ar strauju kustību priesteris izdarījis iegriezumu zem upura ribām un izrāvis vēl pukstošo sirdi. Zinātniskie pētījumi pierāda, ka tas ir bijis visnotaļ iespējams, un pieredzējis priesteris to būtu varējis paveikt nieka minūtes laikā. To pāris sekunžu laikā, kamēr upura smadzenēs vēl atradās skābeklis, upuris, iespējams, vēl redzējis savu sirdi priestera rokās.
Pēc spāņu konkistadoru liecībām, acteku tempļi esot bijuši viscaur noklāti ar asinīm.
Lai nodrošinātu labu ražu, acteki veica vēl kādu gaužām asiņainu rituālu. Ja saules dievam bija vajadzīgas asinis un sirdis, tad kukurūzas dievam – cilvēku āda. Reizi gadā, veica rituālu, kura laikā īpaši apmācīts priesteris, upurim novilka ādu. Bija svarīgi, lai āda būtu vienā gabalā, jo ceremonijas laikā priesteris ietērpās šajā ādā. Šo neparasto „tērpu” priesteris valkāja 20 dienas un pēc tam sadedzināja, tādējādi simboliski atdzimstot.
Lai ietekmētu savu dzīvi un izpatiktu dieviem cilvēki upurēti visā pasaulē. Mums tas šķiet nežēlīgi un nepieņemami, taču tad tā bija neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Nāvīgi.. Kādreiz bija laba fantāzija, ja jau izdomāja ko tik briesmīgu kā to "asiņaino ērgli"..
Raksts kā vienmēr augstākajā līmenī:)
++++
Jā, šis ir labs. Tikai īsti nesaprotu, kādēļ šis uzrādās kā superoriģinālraksts.
Kāpēc visiem TC rakstiem šoreiz tik daudz mīnusu jau? Vai tiešām starp mums ir tādi skauģi, kas sev ceļu uz uzvaru tīra, ar feikiem mīnusojot pārējos?
Man teu raksta autor jautajums ka tu doma kas bija pirmais un otrais pasaules kars ?
Viens no retajiem, lasāmajiem rakstiem. +
p.s. pārējiem salagām, vajadzētu pamācīties.
emm,es par 2. tālab pie darba ķērās tiesu medicīnas eksperti, kuri veicot eksperimentu...kaadu eksperimentu?
Raksts baigi labs! Vienā otrā mūža mežu ciltī un slimnieku galvā šādas lietas notiek vēl aizvien 
Actekiem patika arī upurēt cilvēkus vienkārši atklājot jaunu templi
šādās upurēšanās simtiem pat ja ne tūkstošiem cilvēku zaudēja savas sirdis vienas dienas laikā.
5. nope - tieši uzvarētājs bija tas,kuru upurēja - labākais tika dāvāts dieviem. Un tas tika uzskatīts par milzīgu godu - tādēļ spēle gāja uz urrā.
