Otrā Pasaules kara laikā sabiedrotie aktīvi uzsāka darbu pie dažādu jaunu un unikālu ieroču attīstības. Viņi zināja, ka inovatīvi un radoši ieroči spēj radīt priekšrocības karā. Visas idejas no sikspārņiem ar noklausīšanās ierīcēm līdz Atombumai tika mēģināts realizēt, taču, iespējams, neviena no tām nebija tik ambicioza kā bāzes kuģis "Habbakuk".
Kad Lielbritānija regulāri saņēma triecienus no vācu zemūdenēm, tā izmisīgi vēlējās uzbūvēt kuģi, kas nekļūtu par upuri nacistu torpēdām. "Habbakuk" bija iecerēts kā 2000 pēdas garš, 300 pēdas plats un 2 miljonu tonnu smags lidzmašīnu bāzes kuģis ar 40 pēdas biezām ledus bruņām. Tas bija pietiekami briesmīgs, lai to dēvētu par peldošu salu.
Ledus patiesībā bija ļoti veiksmīgs materiāls, to var viegli uzsaldēt daudz ilgāka remonta vietā. Tas bija pietiekami izturīgs, lai "Habbakuk" atšķirībā no Titānika patiešām kļūtu nenogremdējams.
Sākotnēji "Habbakuk" bija Džefrija Paika iztēles auglis. Šis zinātnieks jau bija pazīstams ar savām "grūti realizējamajām idejām". 1943. gadā viņam izdevās pierunāt Čerčilu uz plānu par superizmēra lidmašīnu bāzeskuģi, kurš varētu pats uzņemt zemūdenes. Tas būtu apbruņots ar 40 lielgabaliem un daudz vairāk vieglajiem zenītlielgabaliem, kā arī ar skrejceļu un vietu 150 divmotoru bumbvedējiem vai iznīcinātājiem.
Tā kā tērauds bija pārāk liels dārgums, ledus tika uzskatīts par labāko risinājumu, jo to bija ļoti viegli iegūt, tas bija drošs un pietiekam izturīgs. Problēmas radās brīdi, kad atklājās, ka sasaldētie ledus bloki, no kā tiktu taisīts kuģis, nav tik spēcīgi, kā vienkārši sasaldēts ledus. Faktiski, āmura sitiens salauztu šo bloku. Bija maz cerību, ka korpuss uzņemtu torpēdas triecienu. Plāns šķita lemts neveiksmei līdz tā paša gada beigās atklājās, ka ledus spēj būt daudz spēj būt izturīgāks ja tam pievieno 14% celulozes - zāģu skaida un papīra šķiedras. Jaunais ledus maisījums tika kristīts kā Paikrīts, par godu tā radītājam. Jaunais maisījums joprojām bija lēts, pēldētspējīgs un pietiekami stiprs. Beidzot bija praktisks materiāls no kā gatavot kuģi.
Mazāka mēroga šī kuģa versija ir uzvūta un testēta Alberta ezerā Kanādā. Tas bija tikai 30-60 pēdas garš un ar viena zirgaspēka dzinēju. Bet tas peldēja, un izrādījās spējīgs darboties arī vasaras apstākļos neizkūstot.
Tomēr, "Habbakuk" nekad nesāka būvēt. Plāni tika pārtraukti, kad kļuva skaidrs milzīgie projekta tēriņi celulozes dēļ un vajadzība pēc tērauda trubām apdrautētu citu karakuģu veiksmīgu būvniecību. Turklāt kuģa maksimālais ātrums - seši mezgli - padarīja to nepraktisku.
Noskaties Mythbusters, tik neatceros kuru epizodi, tur viņi taisīja motorlaivu no tīra ledus un avīzēm (kas kā viņi pierādīja bija daudz izturīgākas, kad sasaldē, nekā kokskaidas). 
aii, kā man patīk lasīt par kuģiem. :) žēl tikai, ka to tā arī neuzbūvēja. vienalga +
Tavi raksti ir ļoti labi. Turklāt par manu mīļāko vēstures posmu: II pasaules karu
Madness... Un kas notiktu, kad tā apakša pakustu un mainītos smaguma centrs?
Dievinu rakstus par kuģiem, pats veidoju modeļus, lasu dažādas uzbūves lietas un citus, trekns + :)
Taisi vēl!