Baisais Visums30

Ekskursija uz melno caurumu

Iedomājies sevi tālā nākotnē, savā nodabā apceļojot Visumu savā zvaigžņu kuģī. Neko nenojauzdams Tu tuvojies melnajam caurumam. Šķērsojot notikuma horizontu – robežu, aiz kuras pati telpa krīt melnajā caurumā ātrumā ar ātrumu, kas ir lielāks par gaismas ātrumu, vēl nekas neliecina par Tavu nu jau nolemto likteni. Pirmais Tava drīzā gala vēstnesis ir vizuāls, pateicoties savai kolosālajai gravitācijai, melnais caurums liec gaismu.

Tuvojoties tam, Tu redzētu, kā tā kolosālā gravitācija liec telpu kopā ar cauri tai ceļojošo gaismu. Tas izskatītos līdzīgi kā skatoties cauri pudeļu stiklam, kas izpludina gaismu, kas spīd tam cauri. Tuvojoties  Lielajam rīmai, izpludinātais reģions kļūtu arvien lielāks, bet tā centrā iezīmētos melns, lodveida apgabals, kuru pilnībā aizpilda tumsa.  Nokļūstot jau pavisam Tuvu melnajam caurumam, Tu nonāc pie vēl vienas robežas – fotonu sfēras. Tā ir vieta, kur gaisma nespēj izmukt no melnā cauruma, bet arī nekrīt tajā iekšā, tā orbitē ap to. Atrodoties šeit un pavēršot skatu šīs orbītas virzienā, Tu redzēsi gaismu, kas ir atspīdējusi no Tava pakauša, apceļojusi ap melno caurumu pilnu orbītu, lai otrā pusē iespīdētu Tev acīs, vai īsāk sakot – redzēsi pats sevi. Lai gan telpa, kurā Tu atrodies, kopā ar visu Tevi, krīt melnajā caurumā  ātrāk par gaismas ātrumu, skatoties no malas, Tavs ceļojums izskatītos ar vien lēnāks un lēnāks. Tas tādēļ, ka melnā cauruma gravitācijas ietekmē, Tavs relatīvais laiks rit lēnāk nekā tiem, kas ir drošā attālumā no melnā cauruma. Vērotājs no malas nekad neredzētu kā Tu iekrīti melnajā caurumā. Skatoties no malas, Tu, tuvojoties fotonu sfērai, sāktu krist arvien lēnāk un lēnāk, līdz Tavs attēls pilnībā apstātos pie šīs robežas un sastingtu tur uz mūžīgiem laikiem, pakāpeniski kļūstot sārtāks un blāvāks, līdz izgaistu pavisam.

Krītot tālāk, tumšā lode un pārējais redzamais Visums mainītos lomām – ar laiku viss apkārt būtu tumsa, izņemot nelielu lodveida apgabalu, kurā ir iespiests visa apkārtesošā ainava, līdzīgi kā skatoties cauri tālskatim, caur otru pusi. Tagad ir atlikusi vēl nepatīkamākā daļa, pietuvojoties pietiekoši Tuvu melnajam caurumam, gravitācija ir mežonīga un pieaug eksponensiāli ar katru milimetru, tas nozīmē, ka tā vilktu piemēram uz Tavām kājām daudz spēcīgāk nekā uz Tavu pārējo ķermeni un sāktos process, kam ir dots visai pašizskaidrojošs nosaukums – spagetifikācija. Un tās ir ceļojuma beigas, Tu esi ieradies. Vismaz matērija, kas agrāk biji Tu, ir nonākusi singularitātē – melnā cauruma centrā, kas ir līdz pat simtiem miljardu Saules masu saspiestas bezgalīgi blīvā punktā. Vēl pavisam nesen zinātnieki pieļāva, ka singularitāte  ir mūžīgs kaps visam, kam nav paveicies tajā iekrist, bet tagad ir zināms, ka tā tomēr nav. Tu lēnām izstarosi no melnā cauruma, kā vāja radiācija, kas ir nosaukta par godu tās atklājējam – Stīvenam Hokingam.

Zvaigžņu bēres

Pārnovas ir zvaigznes, krietni lielākas par mūsu Sauli, kuras pieaug līdz tādiem izmēriem, ka pašas vairs nav spējīgas turēties pretī savai gravitācijai un implodē grandiozos sprādzienos – lielākajos Visuma vēsturē kopš paša Lielā sprādziena.  Ja esi tuvāk par 100 gaismas gadiem, kad tāds iet vaļā, priekš Tevis viss beigsies ātri un bezsāpīgi – Tu esi iekļuvis Visuma otrreizējās pārstrādes aparātā.  Vai esi kādreiz dzirdējis frāzi  „Katrā no mums ir zvaigzne”? Izrādās, ka tā ir pilnīga patiesība. Pārnovu rezultātā no vienkāršākajiem elementiem kā ūdeņradis, hēlijs un dzelzs tiek ražota teju visa pārējā Mendeļejeva tabula,  ieskaitot metālus, kā cinks, magnēzijs, kālijs utt, bez kuriem dzīvība, tādu kā mēs to pazīstam, nebūtu iespējama. Tā, kā šis ir vienīgais līdz šim zināmais veids, kā šie elementi veidojas dabīgā ceļā, vari būt pilnīgi drošs, ka mēs visi esam radušies no kādas, kādreiz grandiozas zvaigznes putekļiem.

Par laimi, tuvāko 100 gaismas gadu rādiusā nav pārnovu, kas mūs varētu apdraudēt tieši, tomēr pats sprādziens nav vienīgais drauds. Pārnovai sabrūkot, caur tās poliem izšaujas gamma starojums, kas satur ļoti augstu lādiņu un iznīcinošu radiācijas devu. Šāds gamma starojums varētu pazudināt cilvēci arī no vairāku  tūkstošu gaismas gadu attāluma, ja tas trāpītu mums pa tiešo un tādā attālumā ir atsevišķas pārēdušās zvaigznes, kuras varētu iet gaisā šodien, bet tik pat labi pēc 100 000 gadu. Tā kā gammas starojums ceļo gaismas ātrumā, nebūtu nekāda agrā brīdinājuma. Ja gamma staru kūlis trāpītu Zemei tiešā trāpījumā, tad pat 8 tūkstošu gaismas gadu liela attāluma pārnova varētu saindēt mūsu atmosfēru un izraisīt kodolziemu. Esot tuvāk, tā būtu spējīga pat aizslaucīt mūsu atmosfēru vienā pūtienā, atstājot mūs bez gaisa un saprašanas par to, kas ir noticis. Par laimi, tieši trāpījuma iespēja ir statistiski niecīga. 

Mēs zemieši, no visām pusēm, esot ieskauti bezgalīgā tumšā, aukstā un mūsu veselībai tik draudīgā vidē kā mūsu Visums, tikai nesen esam apzinājušies cik reti sastopamas ir tādas oāzes kā mūsu ekosistēma ar mērenu temperatūru, magnētisko lauku un dzīvībai nepieciešamajām izejvielām.  Tādēļ novēlēšu Tev neuztvert kā pašu par sevi saprotamu, ne milzīgo, vērdošo ūdeņraža un hēlija bumbu debesīs, kas silda Tavu ādu, ne milzīgo šķidro dzelzs lodi Zemes dzīlēs, kas ģenerē magnētisko lauku, lai pasargātu Tevi no kosmiskās radiācijas, jo lai mēs varētu dzīvot, bojā ir gājušas neskaitāmas zvaigznes. Šie milži ir nolikuši savas galvas mūsu šūpuļu priekšā, lai dotu mums kalciju kaulos, magniju, kas plūst mūsu vēnās un Zemi, uz kuras stāvēt. Tādēļ, ja kāds Tev kādreiz saka, ka Tu esi maziņš un nevarīģs, atceries no kā esi cēlies! :)

Ja Tev raksts patika, tad pasaki to citiem spiežot + un pastāsti to saviem draugiem iesakot draugiem.lv, facebook un twiter! Ja Tevi interesē vēl raksti par astronomiju, kvantu fiziku, visuma rašanos, galu un citām eksistencionālām tēmām, meklē citus rakstus par šīm tēmām manā profilā: http://spoki.tvnet.lv/profils/justaride