Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (15)9

Kā radušies aplausi? Visticamāk jau cilvēces pirmsākumos senais Zemes iedzīvotājs zināja, ka, sasitot kopā plaukstas, var iegūt praktiski pielietojamu skaņu. Ritmiska plaudēšana ir daudzu senu cilšu rituālu sastāvdaļa, un arī mūsdienās aplausi ir sava veida rituāls koncertā, teātrī vai lidmašīnā tās nosēšanās brīdī. Rakstiskās liecības aplausus piemin saistībā ar senajiem grieķiem - ikgadējās Dionīsa teātra sacensībās uzvarēja dramaturgs, kurš izpelnījās vislielākos aplausus. Arī senajiem romiešiem bija vairākas zīmes, kā paust savas emocijas amfiteātrī. Bez aplausiem kā sajūsmas zīmes romieši plivināja togas, kad garlaikojās, un sita ar pirkstiem knipjus, kad priekšnesums bija viduvējs. Aplausu fenomenu pētījuši gan fiziķi, gan psihologi. Tie rada apbrīnojami spēcīgu kopības sajūtu, tāpēc ar lieliem panākumiem ir izmantoti gospeļu koros un pārvēršas vispārējā ekstāzē lielos rokkoncertos. Savukārt fiziķi secinājuši, ka aplaudēšanas frekvence samazinās teju precīzi uz pusi brīdī, kad pāriet no asinhronas sinhronā. Šajā brīdī aplausi zaudē arī savu skaļumu. Lai to atjaunotu, publika sāk plaudēt ātrāk un nonāk savdabīgā interešu konfliktā: tiekšanās pēc skaļākas aplausu vētras konkurē ar vienotu plaukstu sišanas ritmu.

Kāpēc ceļotājs Marko Polo savā ceļojuma aprakstā nepiemin Lielo Ķīnas mūri, ja Ķīnā pavadīja 17 gadus? Venēcijas tirgotāja Marko Polo ceļojuma aprakstu patiesums apšaubīts, gan viņam vēl dzīvam esot, gan vēlāk līdz pat mūsdienām. Vēl 1995. gadā Britu bibliotēkas Ķīnas nodaļas vadītājs Frānsiss Vuds publicēja grāmatu, kurā apgalvoja, ka Polo neesot aizceļojis tālāk par kādu lielāku tirdzniecības pilsētu pie Melnās jūras vai Vidusjūras. 1271. gadā slavenais ceļotājs kopā ar tēvu atstāja Eiropu un devās uz austrumiem Ķīnas virzienā. Abu mērķis bija mongoļu lielhana Hubilaja galms Pekinā. Vairāk nekā divas dessmitgades Polo bija prom no mājām, un aplēses liecina, ka viņa ceļojuma kopgarums sasniedz 24 000 kilometru. Pēc atgriešanās Polo bija veiksmīgs tirgotājs, līdz 1298. gadā izcēlās karš starp Venēciju un Dženovu. Tirgotājs kļuva par venēciešu galeras kapteini, bet viņu sagūstīja un ieslodzīja Dženovas cietumā. Īsinot laiku, Polo savam kameras biedram - franču literātam Rostičello - stāstīja par Austrumu zemēs piedzīvoto. Rakstnieks to pierakstīja un vēlāk šie stāsti kļuva par Eiropā iecienītu lasāmvielu. Viduslaikos šaubas par ceļojuma apraksta patiesumu radīja neskaidrie, uz stereotipiem un leģendām balstītie priekšstati par Austrumu zemēm. Savukārt vēlāk to apšaubīja, jo Polo nepiemin būtiskus ar Ķīnas tradīcijām, kultūru un arhitektūru saistītus aspektus. No vienas puses, ceļotāja aprakstā ir daudz detaļu, kas atbilst tālaika Ķīnas ikdienas dzīvei, piemēram, par papīra ražošanu, Ķīnas finanšu un pasta sistēmu, ķīniešu kanāliem, dzelzs un sāls ieguvi u. c. No otras puses - Polo savā darbā nepiemin, piemēram, hieroglifus un kaligrāfiju, tēju, sieviešu kāju nosiešanu, kā arī Lielo Ķīnas mūri.

Kā to izskaidrot? Šādas informācijas trūkumu varētu skaidrot ne tikai ar viņa stāsta pierakstītāja veiktajiem teksta labojumiem un papildinājumiem, bet arī ar tābrīža situāciju Ķīnā un Polo paša zināšanām. Ķīnā tajā laikā valdīja mongoļu Juaņu dinastija, un Marko Polo bija tās dienestā. Viņam nebija nepieciešamības apgūt ķīniešu valodu un tradīcijas, jo viņa dzīve risinājās Ķīnas iekarotāju mongoļu aprindās. Savukārt, piemēram, tēja viņam kā tirgotājam, domājams, nebija nekas neparasts un pieminēšanas vērts - tirgotājiem tā bija zināma, jo plaši izplatīta arī Persijā. Jāņem vērā arī Marko Polo atmiņu pierakstīšanas iespējamais mērķis - radīt tirgotājiem noderīgu rokasgrāmatu ceļam uz Kataju. Lielais Ķīnas mūris, kas kopš tā veidošanas pirmsākumiem 3. gadsimtā pr. Kr. bija vērsts pret ziemeļu klejotājtautu uzbrukumiem, venēciešu ceļojuma laikā nebija impērijai nozīmīga robežbūve. Mongoļu vara stiepās abpus mūrim. Turklāt mūris šajā laikā drīzāk bija zemes nocietinājumu paliekas. Mūsdienās zināmo veidolu tas ieeguva tikai pāris gadsimtus vēlāk Monu dinastijas laikā. Šāda veida nocietinājumi venēcietim noteikti neizraisīja nekādu interesi, un arī citi eiropieši, kas apmeklēja mongoļu lielhana galmu, tos nemin. Iespējams, Marko Polo nemaz šajā Ķīnas daļā nebija ieradies, jo arī viņa dienesta ceļojumi bija vērsti uz austrumu un dienvidu provincēm un mongoļu Ķīnas dienvidu kaimiņzemēm.

Kurš ir pirmā lifta izgudrotājs? Nepieciešamība pēc transporta līdzekļa, kurš pārvietotos virzienā uz augšu, it tikpat veca, cik civilizācija. Gadsimtu pēc gadsimta cilvēks izgudroja aizvien jaunas ierīces, kā nogādāt kravu augstāk par to, ko nespēj viņa rokas. Vienu no pirmajām sarežģītajām pacēlāja konstrukcijām 3. gadsimtā pr. Kr. izgudroja matemātiķis un mehāniķis Arhimēds. Viduslaikos izplatīti bija nelieli lifti, ar kuriem pavāri no nama pagrabstāvā izvietotās virtuves uz dzīvojamām telpām transportēja ēdienu. Mehāniski darbināmi pacēlāji radās 18. gadsimta sākumā. Savukārt liftu uzplaukums saistāms ar 19. gadsimtu, īpaši 1853. gadu, kad amerikāņu inženieris Elaiša Greiviss Otiss Ņujorkā demonstrēja savu jauno izgudrojumu - "pasaulē pirmo drošo liftu". Otiss liftam bija izgudrojis īpašu drošības mehānismu, kuram nelaimes gadījumā bija jāaizkavē kabīnes nokrišana lifta šahtā. Izgudrojuma preentācijā viņš lika asistentam pārgriezt lifta trosi, lai parādītu, kā šahtā izveeidotā bremzēšanas sistēma aptur pacēlāju. Sākās augstceltņu celtniecības bums un lifta ziedu laiki. 19. gadsimta 70. gados jaunos liftus pārņēma arī Eiropa. Pirmo elektrisko liftu 1880.gadā izgudroja vācietis Verners fon Zīmenss, kurš ir slavenā uzņēmuma "Siemens AG" dibinātājs.

Kas pēc tautības bija Čingishans? Čingishans piedzima ap 1160. gadu vienā no dižciltīgākajām mongoļu ģimenēm. Viņam deva vārdu Temudžins. Saskaņā ar senāko mongoļu literāro darbu "Mongoļu slepenā vēsture" Čingishana vectēvs bijis visu mongoļu hans, bet tēvs - cilts vadonis, kurš nomira, kad dēlam bija tikai deviņi gadi. Temudžinam pienācās mantot vadoņa titulu, bet viņš vēl bija bērns, tāpēc citas mongoļu dzimtas sagrāba varu un izraidīja viņa ģimeni no savām teritorijām. Savu ietekmi Čingishans izcīnīja pamazām, turpmāko 20 gadu laikā.

Kāpēc Gibraltārs nepieder Spānijai? 1704. gadā Spānijas īpašumu Gibraltāru iekaroja britu un holandiešu flote, kura bija uzņēmusi kursu uz Barselonu. Spānijas tronis tobrīd bija tukšs, jo nomirušais karalis Karloss II nebija pēc sevis atstājis mantiniekus. 4. augustā pēc pamatīgas apšaudes sešu stundu garumā Gibraltāra galvenais cietoksnis bija ieņemts. Britu un holandiešu uzbrukums Barselonai izgāzās, taču karš par Spānijas mantojumu turpinājās. Oficiāli Gibraltārs Lielbritānijai tika atdots 1713. gadā, pamatojoties uz Utrehtas miera līguma nosacījumiem. Stratēģiski svarīgā zeme, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu kļuva par britu bāzi koloniālajiem iekarojumiem. Miera sarunu laikā briti veiksmīgi ieguva arī spāņu Menorkas salu, kuru Spānija atguva tikai 1802. gadā. Spānija vairākas reizes nesekmīgi ir centusies atkarot vai 20. gadsimtā sarunu ceļā atgūt Gibraltāru, taču līdz šim tas nav vainagojies panākumiem.

Ar ko žiroplāns atšķiras no helikoptera? Žiroplāns ir lidaparāts, kura spārni papildināti ar pilnībā aizstāti ar rotora lāpstiņām. Žiroplānu, tāpat kā parastu lidmašīnu, uz priekšu dzen propellers, bet rotoram nav dzinēja. Lai paceltos žiroplānam ir jābrauc pa skrejceļu, līdz aerodinamiskais spēks iekustina rotora lāpstiņas un paceļ lidaparātu augšā. Nolaišanās notiek samazinot propellera dzinēja ātrumu. Tad samazinās arī rotora lāpstiņu ātrums, un lidaparāts nolaižas. Žiroplānu izgudroja 20. gadsimta 20. gados. Tas varēja pacelties un nolaisties uz īsākiem skrejceļiem nekā parastas propelleru lidmašīnas, toties bija lēnāks un nevarēja pārvadāt daudz kravas. Tāpēc žiroplāni nebija īpaši izplatīti. Kad 20. gadsimta 30. gados parādījās helikopters, tas kļuva par labāku alternatīvu žiroplānam. Ar motorizētu rotoru tas varēja pacelties un nolaisties vertikāli. Pirmie helikopteri nespēja pacelties ar smagu kravu, taču dzinējus arvien uzlaboja, un jau 50. gados tajos varēja pārvadāt visai ievērojamus smagumus. Mūsdienās ar žiroplānu lido tikai entuziasti. 

Kāpēc vīriešu un sieviešu apģērbam pogas atrodas pretējās pusēs? Vīriešu apģērbam pogas nereti atrodas labajā pusē, kas nozīmē pogājumu no kreisās uz labo. Sievietes pogā drēbes no labās uz kreiso, jo pogas atrodas kreisajā pusē. Ir vairākas pretrunīgas versijas, kāpēc tas tā ir. Turklāt pētnieki nezina, kad sācies šāds dalīts pogāšanas veids. Līdz 18. gadsimta otrajai pusei sieviešu tērpam pogas bija ļoti reti. Arheoloģisko izrakumu atradumiem noteikt pogāšanas virzienu ir sarežģīti. Visizplatītākais skaidrojums ir šāds:  vīrieši ģērbās paši, bet sievietēm agrāk bija ģērbējas. Pieņemot, ka lielākajai daļai cilvēku vadošā ir labā roka, pogas sieviešu apģērbam šuva, lai parocīgāk kalponei. Pavisam kas cits rakstīts dažās modes jēdzienu skaidrojošās vārdnīcās. Kad vīri gāja karā ar savu smago zobenu, viņu labajai rokai ne tikai pastāvīgi bija jābūt brīvai, bet arī siltai - lai pirksti nav stīvi. Tāpēc aukstajā laikā vīri sildīja pirkstus starp sapogājumu, lika azotē. Lai to varētu izdarīt, nepieciešams pogājums uz labo pusi. Trešā versija - ieviešot dalītu pogājumu, kāds gribēja pasvītrot sievietes mazvērtību. Pogas kreisajā pusē liek pogāties ar kreiso roku, kas lielākajai daļai cilvēku nav vadošā. Versijas ir apstrīdamas, jo, piemēram, laikā, kad dāmām bija ģērbējas, arī kungiem bija kalpi. Tāpat grūti noticēt, ka tik radikāls pavērsiens veikts par godu apkalpotājiem. Savukārt, ja pieņem, ka atšķirīgā pogu šūšana ir 19. gadsimta jauninājums, tad par sievietes mazvērtību nevar būt ne runa. Drīzāk otrādi - sākoties emancipācijas vilnim un abu dzimumu apģērbam kļūstot aizvien līdzīgākam, sievietes gribēja atšķirīgo.

Vai senajiem romiešiem bija atļauts mainīt darbu? Līdz brīdim, kad 284. gadā pēc Kr. par Romas imperatoru kļuva Diokletiāns, Romas pilsoņi varēja diezgan brīvi izvēlēties savu nodarbošanos. Taču reformu imperators, kas pārveidoja naudas standartu, tiesu, nodokļu un administratīvo sistēmu, uzskatīja, ka dažas profesijas ir neaizvietojamas. Tāpēc karavīra, maiznieka un zemnieka arodi bija jānodod mantojumā - dēli bija spiesti iet tēvu pēdās. Turklāt lauku ciemu iedzīvotāji nedrīkstēja pamest dzimto ciemu. Šos likumus ieviesa, lai nodrošinātu stabilitāti, tomēr daži vēsturnieki uzskata, ka iesaldētais darba tirgus noveda pie Romas impērijas stagnācijas.