Klāt jau desmitā daļa jūsu iemīļotajai rakstu sērijai, kurā varēsiet paplašināt savas vēstures zināšanas un saņemt atbildes uz dažādiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem. Jautājumi būs par dažādām tēmām.
Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (10)9
181
3
Kam izsniedza pirmo autovadītāja apliecību? Pirmo atļauju braukšanai ar automobili 1888.gada augustā saņēma modernā automobiļa izgudrotājs vācietis Karls Bencs (1844-1929). Izsniegtais dokuments Bencam atļāva vekt izmēģinājuma braucienus ar viņa patentēto "Motorwagen" - motorizētu transportlīdzekli. Dokuments noteica, ka "uzņēmējs ir atbildīgs par visiem zaudējumiem, kurus braucamais tā lietošanas laikā citiem būs nodarījis". Iespējams, īpašu atļauju Bencs saņēma Manheimas un tās apkārtnes iedzīvotāju neapmierinātībās dēļ - daudziem šis ar skaļu troksni uz priekšu ripojošais tehnikas brīnums iedvesa bailes. Vēsturnieku domas dalās, vai šo dokumentu var uzskatīt par pirmajām autovadītāja tiesībām. Vairāk tām atbilda 1893.gadā Parīzes policijas prefekta Luī Lepina kādam parīzietim izsniegtā izziņa, ar kuru policija apstiprināja viņa "spēju" braukt ar motorizētu transportlīdzekli. Gadsimtu mijā Eiropā parādījās dažādi normatīvi, kas regulēja kārtību braukšanai ar automobiļiem, kā arī dibinājās pirmās autobraucēju skolas. Krievijas impērijā, kuras sastāvā 19.gadsimta beigās atradās arī Latvijas teritorija, pirmās šofera tiesības izsniegtas 1900.gadā, Rīgā - četrus gadus vēlāk. Baltijas provincēs privātpersonām automašīnu vadīšanai bija nepieciešama apriņķa policijas pārvaldes izsniegta braukšanas atļauja un numura apliecība. Iesniegumam par braukšanas atļaujas saņemšanu vajadzēja pievienot vadītāja un automašīnas foto, ārsta atzinumu par veselības stāvokli un, domājams, arī policijas apliecinājumu par labu morālo stāju, politisko uzticamību un nevainojamu uzvedību. Vismaz tādu dokumentu vajadzēja, lai iegūtu atļauju braukšanai ar motociklu. Policijas iecirknī bija jākārto arī pārbaudījums braukšanā.
Kad izkapti nomainīja zālespļāvējs? Zālespļāvēju 1827.gadā uzmeistaroja brits Edvins Bīrds Badings (1795-1846). Tā bija mehāniska ierīce - stumjot to uz priekšu, virs zāles griezās cilindrs ar asmeņiem. Ideju Badings aizguva no tekstila industrijas, jo strādāja fabrikā, kur izmantoja dažādas auduma un tā plūksnu griešanas mašīnas. Savu aparātu meistars testēja pa naktīm, lai izvairītos no ziņkārīgām acīm. 1830.gadā Badings noslēdza darījumu ar rūpnieku Džonu Ferabī, kurš izgudrojumam nokārtoja patentu un nodrošināja tā ražošanas uzsākšanu dzelzs apstrādes fabrikā netālu no Straudas Glosteršīrā. Pirmos aparātus uz karstām pēdām nopirka Zooloģiskais dārzs Londonā un Oksfordas koledžu teritoriju apsaimniekotāji. Nākamajās desmitgadēs fabrikā tika izgatavoti tūkstošiem pļāvēju. Badinga izgudrotā konstrukcija iedvesmoja arī citus meistarus, un 19.gadsimta otrajā pusē zālespļāvēju patentu netrūka. Daži Badinga laikā izgatavotie zālespļāvēji ir saglabāti līdz mūsdienām un apskatāmi Lielbritānijas muzeju krājumos. Badinga izgudroto mehāniskā zālespļāvēja principu ražotāji izmanto līdz pat mūsdienām.
Kāpēc Džons Vilkss Būts nogalināja ASV prezidentu Abrahamu Linkolnu? Velnišķīgi apburošs, neparasti elegants un liels brunču mednieks - tā daudzi raksturoja Džonu Vilksu Būtu. Viņš nāca no pazīstamas aktieru dzimtas un spēlēja galvenās lomas daudzās slavenās lugās. Tajā pašā laikā Būts bija rasists un Dienvidu štatu piekritējs, tāpēc ienīda prezidentu Abrahamu Linkolnu. 1864.gada vasarā Būts un viņa sabiedrotie sāka kaldināt plānus, kā nolaupīt prezidentu. Saskaņā ar ieceri Linkolnu vajadzēja nolaupīt 1865.gada 17.martā teātra izrādes laikā. Taču Linkolns negadīti mainīja savus plānus, un sazvērestība izgāzās. 1865.gada 9.aprīlī ģenerālis Roberts Lī kapitulēja Dienvidu štatu vārdā. Divas dienas vēlāk Linkolns teica runu, kurā ierosināja visiem melnādainajiem piešķirt vēlēšanu tiesības. Šī runa sadusmoja Būtu un viņš mainīja plānus, un viņš iecerēja nogalināt ne tikai prezidentu, bet arī viceprezidentu un valsts sekretāru. Būts cerēja, ka atentāts izraisīs krīzi ASV un sagraus savienību.
Kādēļ kaķim ir deviņas dzīvības? Kaķim ir pārsteidzoša spēja palikt dzīvam pēc kritiena no liela augstuma, jo gaisā šis dzīvnieks apgriežas un nokrīt uz kājām. Turklāt tam ir viegls, elastīgs skelets. Tāpēc mēdz sacīt, ka kaķim ir vairākas dzīvības. Bet kāpēc tieši deviņas? Droši vien tādēļ, ka kopš seniem laikiem šo skaitli uzskatīja par maģisku un tādu, kas nes laimi. "Deviņi" ir maģisks skaitlis daudzās reliģijās. Piemēram, kristietībā "deviņi" simbolizē svētās trīsvienības ideju. Kad deviņas kaķa dzīvības zudušas, tad zudusi arī šī dzīvnieka veiksme. Kaķu dzīvības sīkstumu nereti izskaidro ar seno ēģiptiešu dievietes Bastetas nemirstību. Šīs prieka un līksmības dievietes svētais dzīvnieks bija kaķis, tāpēc to mēdza attēlot kā sievieti ar kaķa galvu. Ēģiptieši pirmie sāka kaķi turēt kā mājdzīvnieku. Mirušos kaķus mēdza mumificēt, kaķa nogalināšana bija smags un sodāms pārkāpums. Ēģiptieši ticēja, ka dieviete Basteta kaķa izskatā dzīvo mūžīgi.
Kā un kāpēc sabruka varenā Inku impērija? Dienvidamerikas ziemeļrietumu daļā 16.gadsimta sākumā dominēja varenā inku valsts, kas bija pakļāvusi sev daudzas apkārtējās ciltis un sagrābusi milzīgas bagātības. Kāds apraksts vēsta, ka valdnieks Atvalpa esot izgreznojis savu pili ar zelta figūrām dabiskā lielumā, tur bijuši "visi zvēri, putni, koki un zālītes, kas aug uz zemes, un visas zivis, kas mīt ezeros vai jūrā viņa valstī". Inku varenībai strauji pienāca gals, kad 1532.gadā inku valstī ieradās spāņu konkistadors Fransisko Pizarro ar apmēram 2500 vīriem, zirgiem un lielgabaliem. Dažu gadu laikā viņš iekaroja un izlaupīja inku valsti, un pieprasīja, lai indiāņi pieņemtu kristīgo ticību. Pizarro satrieca inku pretestību, iznīcinot viņu ēkas un reliģiskos simbolus un sagūstot valdnieku Atavalpu. Valdnieks centās atpirkties, piesolot piepildīt kambari ar zeltu un sudrabu. Pizarro vīri paņēma zeltu un sudrabu, taču Atavalpu neatbrīvoja, bet nepatiesi apsūdzēja, ka viņš organizējot armiju sevis atbrīvošanai, un sodīja ar nāvi nožņaudzot. Atavalpas izirušo impēriju sāka pārvaldīt spāņu gubernatori.
Kurš un kad izgudroja pirmo luksoforu? Pirmo luksoforu 1868.gadā izgudroja dzelzceļa inženieris no Londonas Dž. P. Naits. Tā bija gāzes lampa, kuras vienā galā bija sarkana gaisma, bet otrā - zaļa. Policists nevis signalizēja ar rokām, kā līdz tam bija ierasts, bet pagrieza lampu tā, lai būtu redzama attiecīgi zaļā vai sarkanā gaisma. Tiesa, drīz vien policista darbs aprāvās, jo lampa uzsprāga, ievainojot pašu regulētāju. No 1910. līdz 1923.gadam tikai ASV vien tika patentēti 72 dažādi luksoforu varianti. Pasaulē pirmo elektrisko luksoforu uzstādīja 1912.gadā Soltleiksitijā, Jūtas štatā, ASV. Pirmais automātiskais luksofors ar trim krāsām uzstādīts Detroitā 1920.gadā. To izgudroja policists Viljams Pots, kurš izmantoja vecu dzelzceļa gaismas signālu detaļas.
Kas bija Staļina pirmā sieva? Padomju Savienības līdera Josifa Staļina pirmā sieva bija gruzīniete Jekaterina Svanidze (1885-1907), dzimusi inteliģentā, bet nabadzīgā muižnieku ģimenē. Viņas tēvs un brālis Aleksandrs iesaistījās pagrīdes darbā pret toreizējo Krievijas Impērijas caru Nikolaju II (1868-1918) un vēlāk pievienojās boļševikiem. Jekaterina, saukta par Kato, nomira 22 gadu vecumā no tuberkulozes. Aleksandrs pabeidza Tiflisas (mūsdienu Tbilisi) garīgo semināru kopā ar Josifu Staļinu. Viņi kļuva labi draugi, un, pateicoties šai draudzībai, pirmajās desmitgadēs pēc Padomju Savienības dibināšanas Kato brālis ieņēma augstus amatus. 1924.gadā viņš patiesi devās uz Vāciju, bet - kā padomju tirdzniecības pārstāvis. Vēlāk Aleksandrs, tāpat kā daudzi citi, nonāca Staļina nežēlastībā, tika arestēts un 1941.gadā nošauts.
Tev patiks šie raksti
