1998.gada 15.februāris - satrakojies, 58 gadus vecs Polijas pilsonis apšauj savus lietuviešu kaimiņus mazajā Drauču ciematiņā, Lietuvas vidienē. Mūsdienās par šādu nelaimi masu mediji rakstītu, vēlākais, stundu pēc notikušā. Bet toreiz prātam nepatveramie notikumi Lietuvas laukos tika apzināti noklusēti. 1998. gadā Lietuvai bija jāatzīmē valsts 80. gadadiena, bet uzbrukums tika veikts 15. februārī – dienu pirms Neatkarības dienas svinībām. Bija bažas, ka saniknotie lietuvieši uzzinot, ka slepkava ir Polijas pilsonis, sāks rīkot linča tiesas poļiem un var uzbrukt Polijas prezidentam, kas tajā laikā apmeklēja Lietuvu. Tāpēc sabiedrība par notikušo uzzināja vēlāk, kad prezidents jau bija atgriezies dzimtenē. Tomēr diskusijas un spekulācijas nerimās vēl ilgi. Kas īsti notika tajā svētdienā?
Asiņainais Lietuvas 80. dzimšanas dienas priekšvakars Drauču ciematā11
1998.gada 15.februāra vakarā Leonards Zavistonovičs (attēlā) - 58 gadus vecs lauksaimnieks no vietējā Drauču ciemata Širvintu rajonā, apbruņojās ar krievu medību šauteni IZH-12 un čehu karabīni ZKK-601, aprīkotu ar teleskopisko tēmekli - abi ieroči tika turēti likumīgi ar atļauju, kas tika atjaunota mazāk nekā gadu pirms incidenta. Šajā vakarā visi ciemata ļaudis bija mājās, izņemot četrus - viņi devās uz mežu. Zavistonovičs vispirms devās uz pašu attālāko saimniecību, kurā dzīvoja tās īpašnieks Jonass Bareika un viņa partnere Mārīte Rutkauskiene. Slepkava iebruka saimniecībā un nošāva tās īpašnieku viņa gultā, pēc tam viņš devās uz stalli, kur nošāva saimnieka partneri. Pēc tam viņš tuvojās Bareikas kaimiņam Leonam Garbatavičum, kuru viņš nošāva pie viņa mājas durvīm. Viņa nākamā pietura bija Vrubļausku saimniecība, kur viņš nošāva saimnieku Vitautu, viņa māti Jadvigu un māsu Zofiju. Zofija, kura dzīvoja Širvintos un ģimeni atbrauca apciemot pa brīvdienām, nomira tajā pašā naktī Širvintu slimnīcā.
Pēc tam Zavistonovičs pārcēlās uz Raudeļūnu māju, kas bija vistuvāk viņa paša mājai. Nākamie upuri bija Vanda Raudeļūna un viņas ciemos atbraukusī meita Dālija. Zavistonovičs nošāva arī suni, kurš mēģināja aizstāvēt sievietes. Tālāk Zavistonovičs nogaidīja līdz kamēr no meža atgriežas mājas saimnieks Antanas, viņa znots Mindaugas, un viņa abi mazdēli Viļus un Tadas. Vīrieši mežā vāca malku. Viņi dzirdēja šāvienus, bet nesatraucās, jo domāja, ka tie ir mednieki, kas bieži medīja šajos mežos. Kad četrotne iznāca no meža, Zavistonovičs vispirms izšāva uz Mindaugu, trāpot viņam krūtīs, tad sašāva Viļu, kurš skrēja palīdzēt tēvam. Kad slepkava tuvojās viņiem, Antanas un viņa otrais dēls Tadas uzbruka viņam, satverot viņa ieročus un piekaujot viņu līdz bezsamaņai. Tā kā ciematā nevienam nebija telefona, Mindaugas iesēdās mašīnā un brauca ar savu ievainoto dēlu uz Širvintu slimnīcu, tomēr Viļus pa ceļam nomira. Slimnīca brīdināja policiju un nosūtīja neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas uz ciematu. Zavistonovičs tika apcietināts, bet nomira tās pašas dienas vakarā no gūtajām traumām (nāves iemesls: galvaskausa lūzums). Pavisam slaktiņā dzīvības zaudēja 10 cilvēki (9 upuri un pats maniaks) Lodes neskāra tikai divus ciemata iedzīvotājus, Antanu Raudeļūnu un Zavistonoviča māti Juzefu.
Pirmās policijas ekipāžas ciemā ieradās nekavējoties, bet prokurors Ramutis Jancevičus atbrauca četru stundu laikā pēc asiņainajiem notikumiem. „Mana paaudze par karu un masveida iznīcināšanām zina tikai no vecāku stāstiem un kinofilmām. Tas, ko es ieraudzīju, pārspēja to, ko esmu dzirdējis un redzējis. Domāju, karš izskatās līdzīgi tam, ko es redzēju Draučos. Visur bija asinis. Visur bija līķi. Dzīvie raudāja. Un panika.”
Draučos notikusī traģēdija 1998. gadā izraisīja reakciju visaugstākajā līmenī. Tā notika Lietuvas 80. dzimšanas dienas priekšvakarā. Zavistonovičs bija poļu minoritātes pārstāvis Lietuvā, kuriem joprojām bija saspīlētas attiecības ar Lietuvas valdību, savukārt viņa upuri visi bija lietuvieši. Cilvēki var sākt runāt, ka tas ir terora akts, kuru izraisījis nacionālais naids pret lietuviešiem. Tā domāja arī valsts vadītāji. Bija bažas, ka lietuvieši sāks rīkot linča tiesas valstī dzīvojošajiem poļiem, arī Polijas prezidentu, kas tajā laikā apmeklēja Lietuvu, var sagaidīt saniknoti iedzīvotāji. Tieši šī iemesla dēļ toreizējā prezidenta Aļģirda Mīkola Brazauska pārstāvis vērsās LRT un lūdza pagaidām nepubliskot ziņu par Drauču slaktiņu. 16. februārī Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis lietuviešus apsveica valsts dzimšanas dienā, bet par prātam neaptveramajiem notikumiem Lietuvas laukos radio ziņoja tikai nākamajā dienā. Aizdomas par terorismu bija ne tikai prezidentūrai, bet arī valdībai. Pats premjerministrs Gedimins Vagnorius lika izveidot komisiju, kuras uzdevums bija izpētīt, vai tas ir terora akts.
Taču izmeklēšana atklāja, ka slaktiņu izraisīja garīgās veselības problēmas (šizofrēnija), nevis politiski motīvi. Zavistonovičam bija medību ieroča glabāšanas atļauja kopš 1975.gada. Atļaujas periodiski atjaunoja. Atjaunošanas procesa laikā Zavistonovičam bija jāiziet pārbaudes pie psihiatra. Neviens no psihiatriem, kas pārbaudīja Zavistonoviču, neatklāja neko aizdomīgu, fakts, kas izraisīja daudzus strīdus sabiedrībā. Izmeklēšanā atklājās, ka 1985.gadā Zavistonovičš tika nosūtīts uz izmeklēšanām Viļņas Psihiatriskajā slimnīcā. Zavistonovičs bija precējies trīs reizes. Trešā sieva no viņa šķīrās tikai desmit mēnešus pirms apšaudes un aprakstīja viņa briesmīgo greizsirdību un izsekošanas māniju. Tajā pašā laikā kaimiņi viņu uzlūkoja kā inteliģentu un izpalīdzīgu cilvēku. Zavistonoviča garīgā veselība esot sākusi pasliktināties pēc auto avārijas 1976.gadā. Šo atklājumu gaismā, prokuratūra izpētīja iespēju apsūdzēt tos 7 ārstus, kas parakstīja Zavistonoviča ieroča atļaujas , par nolaidību. Tomēr, tika noskaidrots, ka ārsti nebija nolaidīgi: bez centralizētas datubāzes viņi nevarēja zināt, ka Zavistonovičs tika ārstēts psihiatriskajā slimnīcā, un sabiedrībā viņa simptomi bija maskēti un kontrolēti pietiekami labi, lai neizraisot nekādas aizdomas, būtu iespējams iziet īso pārbaudi.
Tev patiks šie raksti
