Asiņainā raganu medību vēsture Jauno laiku Eiropā6

Vietējās raganu prāvas, kas bija dibinātas uz bailēm un baumām, guva atbalstu, kad divi Ķelnes dominikāņu mūki Heinrihs Krāmers un Jākobs Šprengers 1486.gadā izdeva rokasgrāmatu par raganu tiesāšanu. Grāmatas nosaukums bija Malleus maleficarum (Raganu āmurs), un tajā folkloras priekšstati bija sajaukti kopā ar tālaika jurispudences terminiem. Grāmatā Heinrihs Krāmers un viņa līdzautors Jākobs Šprengers uzskatīja par pierādītu, ka sievietēm ir vairāk slieksmes uz buršanos nekā vīriešiem. "Sievietes no dabas ir Sātana ierocis,", viņi rakstīja, galveno atbildību par burvestībām noveldami uz sieviešu nevaldāmo seksualitāti. "Visas burvestības ceļas no miesaskārības, kas sievietēm ir neremdināma." Turklāt abi autori stāstīja atgadījumus, kad vecāki aplipina pat mazus bērnus, kā pierādījumus minot to, ka bērni sāk uzvesties dīvaini, kad viņu vecāki ir sadedzināti uz sārta. Katoļu baznīca jau 1490.gadā aizliedza Raganu āmuru , nodēvējot to par neētisku un nelikumīgu. Par spīti tam grāmata guva ievērību, un, tā kā nesen bija izgudrota grāmatu iespiešana, no 1486. līdz 1669. gadam tika izlaista 36 metienos. To galvenokārt izmantoja kā laicīgās tiesas rokasgrāmatu apgabalos, kur tiesneši nezināja, kā izmeklēt raganu prāvu. Raganu āmurs kļuva par iedvesmas avotu arī vēlākām rokasgrāmatām, kas nekritiski pārstāstīja tajā minētos raganu darbības aprakstus. Tomēr grāmata pati par sevi diezin vai izraisīja lielu raganu medību uzliesmojumu, kā to mēdz apgalvot daļa vēsturnieku. Šīs grāmatas ietekme drīzāk slēpās faktā, ka tā vārdos aprakstīja visas tās darbības, ko piedēvēja raganām, - no seksuālas izvirtības un bērnu slepkavībām līdz visas sabiedrības uzsūtītām sērgām un nelaimēm.

Turpmākajos gadsimtos raganu medības viļņveidā izplatījās Eiropā un nonāca arī līdz Jaunajai pasaulei viņpus Atlantijas okeāna. Vairākumā gadījumu runa bija par pēkšņiem panikas uzliesmojumiem un nāvessodiem nelielos miestiņos, līdzīgos tam, kur dzīvoja Barbe, lai gan dažkārt arī lielākās pilsētās un pat atsevišķos reģionos raganu medības izvērtās ārkārtīgi asiņainas. Kopējai nogalināto skaits raganu vajāšanās vienmēr ir bijis strīdīgs temats, un daži zinātnieki lēš, ka raganu medībām par upuri krituši pat deviņi miljoni. Tomēr mūsdienās lielākā daļa vēsturnieku ir daudz piesardzīgāki savos vērtējumos. Divas trešdaļas Eiropas nemaz nepārņēma raganu drudzis, kas bija izplatījies galvenokārt uz ziemeļiem no Alpu kalniem. Zināmajos tiesu spriedumos ir dokumentēti mazāk nekā 15 000 nāvessodu. Ņemot vērā, ka dokumentos, kas iegūluši arhīvos visā Eiropā, joprojām var uziet daudz neatklātu vārdu un vajāšanu, lielākā daļa pētnieku šodien lēš, ka aptuveni 100 000 tiesas prāvās, kas norisinājās trīs raganu medību gadsimtu laikā, sodīti ar nāvi tika 40 000 līdz 60 000 cilvēku.

Fiziska spīdzināšana raganu vajāšanās bija pastāvīga nopratināšanas daļa. Lielākas izredzes tikt attaisnotam apsūdzētajam bija baznīcas vai valsts tiesās, kur tiesnešiem bija jāievēro zināmi juridiskie principi, turklāt viņi zināja, ka katoļu baznīca oficiāli norobežojas no šīm prāvām. Lielākā daļa raganu tika notiesātas mazās vietējās tiesās. Tiesneši nolasīja spriedumu, balstoties uz atzīšanos, kas bija izspiesta spīdzināšanas laikā, - pat neraugoties uz to, vai upuri bija sievietes, vīrieši, bērni vai vecīši. Spīdzināšana varēja likt atzīties jebkuram. Pat ja upuri bija nevainīgi, viņi bieži sacīja to, kas varētu patikt tiesnešiem, tikai lai izbēgtu no sāpēm. Daudzi bija spiesti nodot šķietamos līdzzinātajus. Ārkārtīgi daudziem tālaika spīdzināšanas ainu atveidojumiem piemīt sadistisks raksturs, jo īpaši apsūdzētās sievietes bieži tiek attēlotas izģērbtas. 

Viena no ierastākajām spīdzināšanas metodēm bija locekļu izmežģīšana. Cita izplatīta metode bija skrūvspīles, kurās lēnām tika sašķaidīti roku un kāju pirksti, vai slīcināšana, kad apsūdzētais bija novietots uz slīpa sola ar galvu uz leju un iegremdēts ezerā vai upē. Pratinātaji pieņēma, ka viņas noslēgušas savienību ar velnu un tāpēc uzpeldēs. Ja apsūdzētā noslīka, tad viņu atzina par nevainīgu.  Upuru ķermeni durstīja ar īpašu nazi, meklējot raganu zīmes, ko atstājis velns. Anglijā pavisam ierasta spīdzināšanas metode bija neļaut apsūdzētajam gulēt. Upuris bija spiests stāvēt vai staigāt šurpu turpu pa telpu, līdz nelaimīgais vairs neaptvēra nedz to, kur atrodas, nedz to, ko runā. Daļa upuru atsauca savu atzīšanos, kad nonāca drošībā tiesas priekšā. Taču nebija daudz tādu, kas izturētu draudus par atkārtotu spīdzināšanu

Saskaņā ar dokumentiem un tiesu protokoliem atzīšanās raganu prāvās ir pārsteidzoši līdzīgas. Tās visas stāsta par orģijām, tronī sedošiem āžiem un raganām, kas lido uz slotas, saprot dzīvnieku valodu, gatavo eliksīrus un ieziežas ar maģiskām ziepēm. Šīs neprātīgās vīzijas ir likušas dažiem pētniekiem pieņemt, ka raganas varētu būt pūšļotājas, kas no brīva prāta izraisījušas sev halucinācijas, ieziežoties ar narkotikas saturošiem augu valsts preparātiem. Šādas burvestību tradīcijas pazīstamas tām tautām, kas piekopj šamanismu. Taču, ja pamatīgāk izpēta raganu lietotās ziedes, tad izrādās, ka maģija bijusi vairāk simboliska, nevis īsta. Sastāvdaļas parasti bija nekaitīgas zālītes, kas jāsajauc noteiktā veidā un laikā, lai iegūtu maģisku efektu. Visumā ņemot, nekādi pierādījumi neliecina ar to, ka vispār būtu rīkoti kādi raganu sabati, kur izmantotas narkotiskas vielas. Halucinācijas ar āžiem arī nav raksturīgas sēņu vai hašiša izraisītam reibumam. Drīzāk jau rituāli, par kuriem spīdzināšanas laikā stāstījušas raganas, vairāk atgādina parodiju par tolaik ierastām lietām - no ēdiena gatavošanas līdz pat baznīcas un auglības rituāliem. Atšķirība vien tā, ka raganu saietam bija nevis labs nolūks, bet ļaunprātība un nolādējums kaimiņiem un visai sabiedrībai. Tāpēc daudz kas liek secināt, ka šīs atzīšanās sakņojas tautas fantāzijā - vietējā folklorā, reliģiskajos priekšstatos un apkārt klejojošajos nostāstos. Bieži vien tiesnešiem un apsūdzētajiem bija vienāda priekšstatu pasaule. Brīžos, kad pratinātāji izspieda atzīšanos, apsūdzētie, visticamāk, atbildēja apstiprinoši uz jebkādiem uzvedinošiem jautājumiem, lai tikai izbeigtu mocības. Tas, ka raganu atzīšanās zināmā mēra ir ļoti līdzīgas, varētu būt saistīts arī ar apstākli, ka tās tika skaļi nolasītas pirms nāvessoda publiskās izpildes. Tie ļaudis, kas tika apsūdzēti vēlāk, varētu būt tās dzirdējuši un atstāstījuši tiesā, kad paši piedzīvoja pratināšanu. Tā fantastiskie stāsti paši sevi apstiprināja ķēdes reakcijā.

Salemas raganu prāvas. Nelielajā Salemas pilsētiņā Masačūsetsā 1692.gada ziemā septiņas mazas meitenes skāra dīvaina kaite. Vinu augumi sastinga groteskās pozās, viņas gaudodamas rāpoja pa grīdu un sūdzējās par kodieniem un naža dūrieniem. Tā kā vietējais ārsts nevarēja rast citu izskaidrojumu, viņš novēla vainu uz pretdabiskām parādībām, un sākās raganu medības. Tika apcietinātas vairākas sievietes, un meitenītes tiesas prāvā liecināja, ka šīs sievietes viņām uzbrukušas spoku izskatā. Līdz pat 200 cilvēku arestēja un 19 notiesāja uz nāvi (14 sievietes un 5 vīriešus). Vismaz četri nomira cietumā. Pilsētā valdošais naidpilnais noskaņojums dramaturgu Arturu Milleru savulaik iedvesmoja sarakstīt lugu Salemas raganas , kas vilka paralēles ar 20.gadsimta 50.gadu komunistu medībām ASV.

Lielākā daļa notiesāto - vismaz trīs ceturtdaļas - bija sievietes. Šajā statistikā iekļaujas Vācija, kas ar apmēram 26 000 nāvessodu aptvēra vairāk nekā pusi no kopēja nogalināto skaita; arī Ungārijā, Anglijā, Dānijā un Zviedrijā tikpat kā visas nogalinātās bija sievietes. Taču gan Francijā, kas ar aptuveni 5000-6000 sodītajiem ieņem otro vietu sarakstā, gan Somijā raganu prāvās notiesāto vīriešu bija gandrīz tikpat daudz, cik sieviešu. Igaunijā 60 procenti nogalināto bija sievietes, bet Īslandē 20 no 22 notiesātajiem bija vīrieši. Šķiet, ka no sievietēm, kas tika apsūdzētas buršanā, daudzas bija tieši citu sieviešu uzrādītas. To var izskaidrot ar apstākli, ka tālaika sabiedrība bija stingri sadalīta pēc dzimumiem. Tradicionāli sievietes rūpējās par mājas darbiem, bet vīri strādāja ārpus mājas. Tātad sievietēm parasti nebija īpaši daudz saskarsmes ar citiem vīriešiem, līdz viņas nenonāca tiesā un tur nesastapa vīriešus, kas bija liecinieki un tiesneši. Viduslaikos un renesanses laikā šāds nevienmērīgs sadalījums raksturoja vīriešu un sieviešu nevienlīdzīgo stāvokli sabiedrībā. Sievietes piederēja pie sabiedrības mazāk aizsargātās daļas, un tieši tur parasti meklēja un atrada apsūdzētos. Tiesu protokoli rāda, ka visbiežāk burvestībās tika vainoti cilvēki, kam nebija ģimenes un tātad trūka sociālās aizsardzības. Pārvietošanās iespējas tālaika sabiedrībā gan ģeogrāfiski, gan sociālajā hierarhijā bija minimālas. Viens no izņēmumiem bija situācija, kad sieviete apprecējās un pārcēlās uz dzīvi pie vīra un viņa ģimenes, bieži vien citā pilsētā. Taču, ja vīrs nomira pirmais, sieviete palika bez sociālās aizsardzības. Ar to var izskaidrot, kāpēc raganu prāvu statistikā tik bieži parādās atraitnes un ubadzes. 

Mazajos lauku ciemos vairākums ļaužu visu mūžu dzīvoja cieši blakus. Tur pastāvēja maiņas tirdzniecība, un ļaudis palīdzēja cits citam, cik spēja, pat ja tikai nelielai daļai bija ar ko dalīties. Tas gan nostiprināja draudzību, gan radīja naidu. Taču reizumis arī draudzība tika pārbaudīta, un vecas, nabadzīgas sievietes, kas lūdza maizi, bet nespēja neko dot pretī, tika uzskatītas par nastu - it īpaši tad, ja laiki bija grūti un ubadze agresīvi reaģēja uz palīdzības atteikumu. Vīrieši, kurus notiesāja raganu prāvās, visbiežāk bija ceļojoši amatnieki, trūcīgi zemnieki vai ubagi, savukārt vīri no augstākajiem sabiedrības slāņiem un ietekmīgām dzimtām reti nonāca uz apsūdzēto sola. Kaut kas tāds varēja notikt tikai tad, ja apsūdzību lavīna sāka velties, kādam atzīstot piedalīšanos raganu sabatos, vai nedaudzajos dokumentātajos, kad tiesas zālē tika izcīnīti dzimtas strīdi. 

Daļa vēsturnieku norāda, ka īpaši apdraudēta sabiedrības grupa bija vecmātes. Piemēram, Raganu āmurā teikts, ka "neviens cits tik ļoti nekaitē katoļu ticībai kā vecmātes". Šādai attieksmei par iemeslu varēja būt tas, ka daudzi zīdaiņi un jaunās mātes tolaik mira dzemdībās. Tomēr rakstu avotos nav rodami pierādījumi tam, ka vecmātes būtu īpaši vajātas. Gluži pretēji: šķiet, ka tiesu protokolos viņas pārstāvētas pavisam nelielā skaitā. Citi pētnieki savukārt apgalvo, ka savas svarīgās misijas dēļ viņas patiesībā bija sabiedrībā cienīta grupa. Tātad pastāvēja daudz vairāk iespēju atrast vecmātes padomēs, kam bija jāparbauda apsūdzētie un jāatmasko raganas, nevis uz apsūdzēto sola.