Vai jūs ticētu, ka var nogremdēt zemūdeni, noraujot podā ūdeni? Vai, ka karavadonis izšķirošās kaujas vakarā paziņotu, ka ir slims, dotos prom un nevienu neatstātu par atbildīgo? Ticiet vien, jo tā ir patiesība.
5 izgāšanās kaujaslaukā57
1138
2
Vai tu norāvi ūdeni? Iedomājieties, ka jūs konstruējat zemūdeni un kāds jums pajautā - kur tajā padirst? Tā taču nav kaut kāda laivele, kur tu vari pārlikt pakaļu pār bortu, un noraut ūdeni podā tā vienkārši arī nevar, jo ūdens spiediens taču ir lielāks ārpusē nekā pašā zemūdenē. Nav grūti iztēloties, kas notiktu, ja tu zemūdenē mēģinātu noraut parastu podu - notiktu tieši pretējais veiksmīgai noraušanai.
Kā notika izgāšanās:
1945. gada 14. aprīlī ar vācu zemūdeni U-1206 tieši tas arī notika. Šajā zemūdenē bija ierīkota sarežģīta, moderna ūdens noraušanas sistēma, kas izmantoja augstspiediena viļņus. Šī sistēma ļāva noraut ūdeni arī zem jūras līmeņa, taču tā bija tik supersarežģīta, ka bezmaz vai nebija darbināma bez inženiera klātbūtnes. Taču zemūdenes kapteinis Karls Ādolfs Šlits nolēma, ka gan jau viņi tiks galā bez pārgudrām pamacībām. Tas taču bija tikai tualetes pods! I mean, how hard could it be?
Viens rāviens, eksplodējošs pods, pāris niknu lāstu un Šlits ar savu komandu atjēdzās peldam Atlantijas okeāna ūdeņos, kas strauji plūda iekšā caur podu. Tā kā ūdeni nevarēja izpumpēt, tad Šlits pavēlēja zemūdenei uzpeldēt. Arī tā izrādījās slikta ideja, jo viņi atradās tikai 10 kilometrus no britu krasta. Viņus nekavējoties atrada britu lidmašīnas un sāka apšaudīt. Beigu beigās Šlits bija spiests pavēlēt komandai pamest kuģi. Tiem, kuriem palaimējās izlīst no grimstošās konservu bundžas, nācās sagaidīt kara beigas britu gūstekņu nometnē.
Vai jūs tagad spēlējat AR cirvjiem? 1761. gadā briti ievācās jaunā fortā Mičilimackinakā. Viņu kaimiņi, dabiski, bija indiāņu cilts. Ja tu kaut cik zini Amerikas vēsturi, tad tev ir pilnīgi skaidrs, ka šīs attiecības varēja beigties tikai vienā veidā - ar pamatīgu slaktiņu. Tomēr uz kādu laiku abas grupiņas dzīvoja savrupi un saticīgi. Ojibvas cilts mēdza izklaidēties, spēlējot lakrosu pie forta vārtiem. Tas tik ļoti uzjautrināja un izklaidēja sargus, ka viņi pamazām iznāca no sava forta, paklausot indiāņu draudzīgajiem žestiem.
Kā notika izgāšanās:
Galu galā pagāja gadi bez neviena starpgadījuma, un lakrosa spēļu laikā visi briti vienmēr iznāca ārā tās skatīties. Cietokšņa komandants laikam vispār bija aizmirsis, kāpēc viņi šeit atrodas (kaut gan citi indiāņi bija uzbrukuši pirms pāris mēnešiem). Un tad, kādu dienu bumbiņa pārlidoja pāri cietokšņa sienai. Divi indiāņu spēlētāji ieskrēja cietoksnī, ķerot bumbiņu. Sargi tik ļoti gribēja redzēt beigas, ka pat neaizvēra vārtus. Pamazām visi indiāņi saskrāja cietoksnī, un angļi joprojām neko nesaprata. Taču tad indiāņi izvilka ieročus un uz laiku atlika savu spēli, lai uzrīkotu kārtīgu slaktiņu. Un pēc tam viņi paši ievācās cietoksnī un tur nodzīvoja vairāk kā gadu.
Eu, veči, šis tiešām ir mūsu kaujaslauks? ASV pilsoņu kara sākumā dienvidnieki guva daudz pārsteidzošu uzvaru par spīti tam, ka viņi bija skaitliskā mazākumā. Ziemeļnieku ģenerāļi diezgan bieži izrādījās neveiksminieki un pieļāva diezgan daudz kļūdu, kurām tomēr varētu būt tādi attaisnojumi kā "Slkta izlūkošana!" vai "Mani vīri bija nodzīti līdz nāvei!". Bet frāze "Es ar saviem 25000 kareivjiem nevarēju atrast kaujaslauku!" kaut kā neizklausās pēc laba attaisnojuma. Taču tieši tas arī atgadījās ar ģenerāli Levu Vollesu.
Kā notika izgāšanās:
Ziemeļnieku virspavēlnieks Grants pirms Šilohas kaujas bija pavēlējis Vollesam ar savu divīziju tupēt aizmugurē kā rezervēm un pēc tam izšķirošajā brīdī mesties kaujā. Tā nu Volless atgāzās krēslā, aizkūpināja cigāru un gaidīja. Sešos no rīta pienāca pavēle par uzbrukumu. Ģenerālis to izlasīja, pielēca no krēsla, izgāja laukā un stājās gājiena priekšgalā kā īsts vadonis. Un tā viņš savus vīrus aizveda pilnīgi nepareizā virzienā. Nepagāja ilgs laiks, lai visi 25000 vīru saprastu, ka ir apmaldījušies kā ezīši miglā. Viņiem nebija nedz GPS, nedz kartes un pat ne pavadoņa.
Tad viņiem uzsmaidīja veiksme, jo pēkšņi viņi izgāja tieši dienvidnieku aizmugurē! Ģenerālis ar visu savu maldīšanos bija veicis spīdošu manevru un viņu skatam pavērās dienvidnieki, kas bija pagriezuši muguras un pat nenojauta par viņu klātbūtni. Ideālāku uzbrukuma vietu pat nevarētu vēlēties! Taču tā vietā, lai dotu uzbrukuma pavēli un sašķaidītu šo gatavo augli, Volless pameta savu lielisko pozīciju un visi 25000 maršēja pa mežu atpakaļ sameklēt pavēlē norādīto vietu. Kad beidzot viņš ieradās īstajā vietā, viņš bija nokavējies par 13 stundām un kauja jau sen bija zaudēta. Grants nebija priecīgs par viņa, maigi izsakoties, "nokavēšanos". Grants nekļuva priecīgāks arī tad, kad uzzināja, ka ģenerālis būtu varējis sašķaidīt pretinieku kā nieku, bet to neizdarīja. Viņu atlaida uz līdzenas vietas.
Vai mums uzbrukt, vai kā...? Skoti un angļi viduslaikos plēsās kā suns ar kaķi. Tomēr šad tad attiecības arī uzlabojās. Anglijas karalis Henrijs VIII bija kļuvis par Skotijas karaļa Džeimsa V krusttēvu. Taču tad Džeimss sakašķējās ar savu tēvoci un neieradās uz kādu no viņa ballītēm. Henrijs sadusmojās par tādu krustdēlu un aizsūtīja uz viņa karaļvalsti pāris tūkstošus vīru, lai tie tur laupītu, dedzinātu un iemācītu spītīgo karali uzvesties kā nākas. Skoti nolēma aizsūtīt viņiem pretī 18000 savējo džeku svārkos. Likās, ka skotu izredzes nav sliktas - 6x pārsvars. Tomēr viņi zaudēja.
Kā notika izgāšanās:
Kad skoti sapulcējās slaktiņam, viņi izvilka cirvjus, paņēma rokās vairogus, pavērsa pret ienaidnieku šķēpus un.... blisinājās cits uz citu, jo nezināja ko darīt. Pēkšņi izrādījās, ka nav neviena atbildīgā, kas varētu nobļauties: "Uzbrukumā!" Iepriekšējā vakarā skotu komandieris Roberts Maksvels bija apslimis un gluži vienkārši devies uz mājām ārstēties. Taču viņš aizmirsa kādu sīkumu - atstāt kādu atbildīgo. Rezultāts bija pilnīgs haoss - citi skoti uzbruka, citi aizbēga un vēl citi vienkārši stāvēja un neko nesaprata. Beigu beigās angļi uzbruka, piespieda skotus bēgt un saņēma gūstā pāri par tūkstoti pretinieku.
Ē..., vai kāds ir mājās? Kad 500 japāņu jūras kājinieki izsvieda amerikāņus no Kisas salas Otrā Pasaules kara laikā, ASV virspavēlniecība pamatīgi sadusmojās. Tika nolemts salu atkarot masīvā jūras desanta operācijā ar 35000 vīru. Galu galā 70 amīši uz vienu japīti likās gana pieņemamas izredzes, lai uzvarētu. 1943. gada 17. augustā notika masīvs iebrukums ar 95 kuģiem, kurus atbalstīja 168 lidmašīnas. Krastā izsēdās tūkstošiem desantnieku un salu ieņēma zibens ātrumā, ar tikai mazliet vairāk kā 100 kritušajiem. Tad kas nogāja greizi?
Kā notika izgāšanās:
Kad tika uzsākta līķu skaitīšana, lai demonstrētu lielisku statistiku, amerikāņi saskārās ar kādu problēmu - viņi nevarēja atrast nevienu ienaidnieka līķi. Sala izrādījās pamesta! Izrādījās, ka ASV izlūkdienests bija trāpījis desmitniekā - viņi pirms iebrukuma centās pārliecināt virspavēlniecību, ka sala aerofotogrāfijās izskatās pamesta, taču vai kāds viņos klausījās? Nē, tika sarīkota 35000 kareivju liela desanta operācija, tikai lai pārliecinātos, ka sala patiešām ir tukša.
Tad no kurienes radās tādi zaudējumi? Kā var zaudēt 122 vīrus kaujā, kurā nav ienaidnieka? Vienkārši - 24 gāja bojā no "draudzīgās" uguns, 48 pazuda bez vēsts (plēsoņas džungļos?), un atlikušie uzsprāga kopā ar kuģi, kad tas uzskrēja uz mīnas. Tātad kopējais kaujas rezultāts: sala - 122, ASV - 0.
Tev patiks šie raksti
