10 šausminoši fakti par Topīkas psihiatrisko slimnīcu8

Nomērdēti badā. 1911.gada pavasarī pret Topīkas slimnīcu tika izvirzītas apsūdzības, kuru rezultātā bija jāveic izmeklēšana. Apsūdzības izvirzīja bijušie un pašreizējie slimnīcas darbinieki. Apsūdzības bija par tur ieslodzīto pacientu stāvokli un ārstēšanu. Vietējā laikrakstā tika iespiesta daļa no vēstules, kas tika nosūtīta padomei: Es vēlos izteikt paziņojumu, ka Džons Grīns, pacients E nodaļā, 2, gulēja slims astoņas dienas un nomira, šajā periodā viņam netika dots ne ēdiens, ne medikamenti. Par viņa stāvokli tika ziņots katru rītu un nekas netika darīts. Grīna līķis pēc tam tika nogādāts uz sadalīšanas istabu, viņa smadzenes tika izņemtas un nākamajā dienā izmantotas doktora T. C. Bidla demonstrācijā slimnīcas kapelā, bez Grīna radinieku piekrišanas. 

Attieksme kā pret suņiem. Viens liecinieks slimnīcā notiekošajai vardarbībai rakstīja par pacientu, kuru sauca Misters Smits, bijušais baņķieris. Kaut arī paziņojumā nav norādīts iemesls, kāpēc Smits tika ievietots slimnīcā, viņa ārstēšana bija pilnīgi nevajadzīga. Smits bieži tika redzēts saslēgts rokudzelžos. Dažreiz viņa pieskatītājs vadīja Smitu pa slimnīcas teritoriju ar virvi, kas apsieta ap viņa kaklu. Dažreiz pieskatītājs pamatīgi piedzērās un sita Smitu bez žēlastības. Citā reizē Smitu piesēja pie koka un atstāja viņu tur uz vairākām stundām. Vienā reizē bija vērojams skats, kad pieskatītājs pārsvieda virves galu pāri durvīm un pavilka Smita galvu līdz durvju augšai, nežēlīgi žņaudzot viņu kā sava veida sodu.

Ierobežoti apmeklējumi pie pacientiem. Cilvēkiem, kuri tika sūtīti uz Topīkas slimnīcu, bieži vien zuda jebkāds kontakts ar ārpasauli. Ieslodzīto radiniekiem un mīļajiem daudzos gadījumos bija jāatvadās no viņiem uz visiem laikiem. Ieslodzīto tikšanās ar saviem mīļajiem bija stingri ierobežota. No 29 slimnīcas nodaļām, apmeklētāju ielaišana bija atļauta tikai četrās no tām. Vecākiem nebija atļauts apmeklēt savus bērnus slimnīcā. Arī ieslodzīto draugiem bija liegts ienākt. Slimnīcas vadītājs Doktors Bidls apgalvoja, ka apmeklējumi varētu traucēt pacientu ārstēšanai.

Ieslodzītajiem tika atņemts viss, kas viņiem piederēja. Topīkas slimnīca gribēja vairāk naudas nekā to piešķīra valsts. Slimnīca vēlējās kaut ko līdzīgu Ontario, Kanādā pieņemtajam likumam, kas noteica, ka garīgās veselības ārstēšanas iestādei ir atļauts pārņemt pacienta īpašumu un no tā izvilkt visus līdzekļus, kas vajadzīgi, lai apmaksātu izdevumus par ieslodzītā "aprūpi".

Avokāti centās apturēt tur iekšā notiekošās šausmas. Nevar jau teikt, ka neviens nemēģināja cīnīties pret slimnīcā notiekošajiem šausmu filmu cienīgajiem notikumiem. Daudzi advokāti mēģināja uzņemties lietas vai uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz daudzajiem sūdzību ziņojumiem, kas no turienes nāca, bet visi kā viens vienmēr atdūrās kā pret sienu. Advokāts Hansons mēģināja nodrošināt vairāku pacientu atbrīvošanu no Topīkas slimnīcas. Viņam neizdevās, un viņa pacienti tika atgriezti nebrīvē, nesaņemot ne pārbaudi, ne uzklausīšanu. Turklāt ģenerālprokurors iesniedza prasību pret Hansenu par "Valsts amatpersonu iebiedēšanu, kas atbildīgi par Topīkas slimnīcu, un mēģinājumiem traucēt pacientu ārstēšanu slimnīcā. "

Vājpratīgo skaits Kanzasā pieauga. 1916.gadā tika publicēts ziņojums, kurā teikts, ka vājprātīgo skaitam Kanzasas štatā bija tendence pieaugt. Visā štatā bija reģistrēti pavisam 4311 vājprātības gadījumi, no kuriem 1555 tika ārstēti Topīkas slimnīcā. Tā bija liela padarīšana pasludināt kādu cilvēku par vājprātīgu, it īpaši, ja štats varēja pārņemt pacienta īpašumu. Piemēram, 1918.gadā bija kāda skaļa īpašuma lieta. Potavatomi indiāņu sieviete tika atzīta par "garīgi slimu" un nosūtīta uz Topīkas slimnīcu. Tā nu sagadījās, ka šai sievietei piederēja milzīgs īpašums Oklahomā. Sievietes sargs turpmāk bija atbildīgs par īpašumu, taču Kanzasa vēlējās šo īpašumu sev, lai nosegtu sievietes "aprūpes" izmaksas. Caur tiesām un laikrakstiem tika izdarīti mēģinājumi nomelnot īpašuma sargu, apgalvojot, ka sargs apzog īpašumu, kad tā vietā Kanzasai būtu jāļauj to pārņemt un gūt peļņu no īpašuma.

Nepareizas diagnozes. Pāris desmitgades vēlāk, un slimnīcā joprojām bija daudz problēmu. 1932.gadā Topīkas slimnīcā tika ievietota kāda 55 gadus veca sieviete. Tika apgalvots, ka viņa cieš no murgiem un uzskata, ka viņas vīrs vēloties viņu nogalināt. Reiz viņa pat mēģināja savu vīru nogalināt, pirms viņš nogalina viņu. Pēc slimnīcā pavadīta vairāk kā gada ārsts teica, ka sievietei paliek labāk, bet joprojām cieš no murgiem. Pēc četriem gadiem ārsts apgalvoja, ka viņai ir tendence ievainot citus cilvēkus, un nedrīkst tikt atbrīvota. Vēl pēc pieciem gadiem viņa tika atzīta par "neārstējami vājprātīgu". Būtībā tas nozīmēja, ka viņa slimnīcā paliks uz visiem laikiem, tomēr kāds jauns ārsts bija ieinteresēts uzzināt vairāk par šo sievieti. Pēc 17 slimnīcā pavadītiem gadiem sieviete joprojām bija sprigana. Jaunai ārsts sāka viņu regulāri apciemot un katru nedēļu pavadīja ar viņu pusstundu. Viņš konstatēja, ja viņai pievērš nedaudz uzmanības un ar viņu cilvēciski parunājas tad viņai kļūst labāk un viņa nomierinās. Pēc pieciem mēnešiem šīs "ārstēšanas", kundze, kurai nu jau bija 72 gadi, tika atbrīvota un sāka strādāt par medmāsu. Labais ārsts atzina, ka ne visiem pacientiem neliela uzmanības pievēršana uzlaboja garīgo stāvokli, taču viņš ieteica slimnīcas ārstiem samazināt smadzeņu operāciju un šoka terapiju skaitu uz novārtā atstātajiem pacientiem.

Kļūdaini ieslodzīts. Džons Krabs bija dāņu imigrants Amerikas Savienotajās Valstīs un knapi mācēja angļu valodu. Viņš strādāja par trauku mazgātāju Topīkā, un bija pazīstams ar savu temperamentīgo raksturu. Vienu nakti 1931.gadā kolēģis sāka koļīt kādu viesmīli, kas kā izrādās, bija Kraba draudzene. Krabs sāka izteikt verbālus draudus savam kolēģim un dēļ savas agresivitātes tika aizvests uz cietumu. Cietumā viņš atteicās ēst. Tika pieaicināts "eksperts" un Krabs tika pasludināts par vājprātīgu. Krabs tika aizvests uz Topīkas slimnīcu, kur pavadīja nākamos 20 gadus savas dzīves. Visu šo laiku slimnīcā Krabs centās pārliecināt personālu, ka viņš pieskaitāms, taču viens no iemesliem, kāpēc viņi domāja, ka viņš ir vājprātīgs, bija tas, ka viņš tik ļoti centās pierādīt pretējo. Tas Krabu iedzina pilnīgā neprātā un viņš atteicās sadarboties ar personālu un veikt kādu no darbiem. Krabs droši vien būtu nomiris slimnīcā, ja vien par viņa lietu nebūtu uzzinājuši vīru grupa no kādas Dānijas apdrošināšanas kompānijas. Viņi vērsās pie varas iestādēm, un Krabs tika pārbaudīts vēlreiz. Šoreiz viņš tika pasludināts par pieskaitāmu, taču pagāja vēl 10 mēneši līdz slimnīca atbrīvoja viņu 1950.gadā.