tātad šis raksts būs par mani, kāds es esmu ko daru ū tē tē.
lasa lai tikai tie kuriem interesē, jo nekas baigais te nebūs, un padaudz ko lasīt.
tas pārsvarā ir man pašam lai izteiktos un raudzītos uz tagadni perspektīvi.
tātad šis raksts būs par mani, kāds es esmu ko daru ū tē tē.
lasa lai tikai tie kuriem interesē, jo nekas baigais te nebūs, un padaudz ko lasīt.
tas pārsvarā ir man pašam lai izteiktos un raudzītos uz tagadni perspektīvi.
nu tā. man ir 21 gads, un es neliekos sev ne jauns ne vecs, vispār bez tāda vecuma. vecums man kā tāds pārsvarā nepastāv jo noveco tikai ķermenis. kā jau redzat man patīk melnbalts, īsti nezinu kāpēc bet domāju ka tas ir saistīts ar šādām lietām - iekšējais tukšums un pretējo lietu patikšana. tā kā vienmēr esmu bijis savādāks tad jau cik es sevi atceros man iekšēji ir bijis tāds nezin kas, kurš nomāc un rada bezsajūtu. ne jau vienmēr rada to sajūtu, bet visu laiku tas man ir, un pat priecīgākajos brīžos es to apzinos. ā un tā otra lieta - pretējie, tas ir tā ka man patīk melns un balts (iņ jaņ simbols, kuru es nēsāju vienmēr ap kaklu jau kādus 5 vai vairāk gadus), dzīvība un nāve, prieks un bēdas, nu nezinu kā precīzāk bet tas atspoguļojas tik daudzās lietās, un atcerējos ka man ļoti patīk spoguļi, kaut gan man ir bail tajos ieskatīties kad es esmu sabiedrībā, un pat kad esmu viens es pārsvarā skatos ja ir kaut kas vajadzīgs, piemēram āda, bet tā kad es skatos uz savu atspulgu ir dīvaina ne visai patīkama sajūta, pat fotogrāfijās. vēl viena lieta ir kad es pārsvītroju savu parakstu (grafoloģijā - tā kā nodzēst sevi, neizrādīt) es uzrakstu lielu uzvārda burtu tad pavelku tālāk un pārsvītroju atpakaļ. tas nozīmē ka man ir iekšēji itkā liela personība bet ne pārak izteikta (jo nerakstu tālāk uzvārda burtus) un es sevi tā tā noliedzu, slēpjos. (zinu šo to no grafoloģijas, ja kas jautājams - droši). tālāk - simetriskums, simboliskums. tas varbūt ir saistīts ar manu horoskopa zīmi Lauva, jo man patīk ja piemēram uz krekla, klades vāka, gredzena vai kur citur ir lauva, lauvas zīme, vai cits ietekmīgs simbols un man patīk arī simboli - krusti, zvaigznes, utt. un simetriskums, kā jau pretējās puses, ja es veidoju simboju, vai vispār kko veidoju, kas mar būt vienāds abās pusēs tad es tā daru. piemēram ja ir jāuzzīmē pils, es to zīmētu tā ka pa vidu ir baigā celtne, tad uz abām pusēm pagarinājumi un vienādi torņi. tad vēl ir tā ka patīk līdzīgas lietas, tāpēc es jau no mazotnes krāju un kolekcionēju priekšmetu. man bija visādi iepakojumi, transporta biļetes, mašīnītes, korķīši un viskautkas cits vienāds vai līdzīgs. es tiešām nezinu kāpēc man tas tā patīk, bet tāda nu ir mana īpašība. un tad es atklāju kārtis (pirmās no vectēva) tās mani kaut kā pievilka - man ļoti patika ka tās ir vienādas, bet tajā pat laikā ar dažādiem attēliem un vērtībām. es tajās diezgan iedziļinājos un vairākus gadus kolekcionēju, nu jau pāri par 100 komplektiem bet dažus gadus nepielieku neko jaunu. vienk. tā sajūta turot tās rokā ir tāda itkā man tas būtu jādara un to būtu darijis jau iepriekš, tā pazīstami. pats esmu uztaisijis 2 kāršu komplektus ar visādām bildēm no interneta, ja kādam interesē, tad varu ielikt bildi un pat pārdot.
tas ir es dzīvoklī. man jau vairākus gadus ir gari mati. atceros bērnībā (jā bērnība ir svarīga jo tad neapzināti saistās ar to kas tiešām patīk dzīvē un kas būs svarīgs) nu skatijos tādus seriālus kā Renegāts un Kalnietis, un tā iepatikās gari mati, tāpēc tā bija pirmā reize kad es audzēju garus matus, man bija kādi 5 gadi - laiks kad fanoju par spaidermenu, dzelzs vīru u.c. tad es izaudzēju tikai aizmugurē tādu kā astīti un man patika, bet sākās skola un man bija ''normālo puiku frizūra'' līdz 7tajai klasei kad nolēmu atkal paaudzēt. tā bija otrā reize kad es audzēju matus, šoreiz visus, un kad mani priekšējie mati man bija jau pāri zodam, tad sāku ievērot ka mani veikalā, skolā, sabiedrībā sāk mani saukt par meiteni un atkal nogriezu, šoreiz diezgan īsus pāris cm, tad sev nosaciju - neaudzēšu matus līdz nesāks augt bārda. tā līdz 10. klasei kad pārvācos uz citu skolu atkal sāku audzēt šoreiz jau trešo reizi. bārda arī jau parādijās, nu un sāku apaugt. izbalināju dažas šķipsnas. un pamazām arī pārstāju griezt nagus. tā man tie izauga pāris cm. skolā gan šo to teica bet tā nebij nevienam nekas pretī. tad arī tos gadus šausmīgi daudz zīmēju, katru stundu atsevišķās kladēs. pa gadiem jau sakrājusies pamatīga čupa ar zīmējumiem, labi to vēlāk.
vēl es arī esmu vai biju diezgan zinātkārs. nu tā kā skola beigusies tad ņemu informāciju diezgan reti un tikai par man īpaši interesējošām lietām. pārsvarā zinātne, jauni atklājumi (youtubē ir tāds Vsauce) arī trakas un dīvainas lietas, kā arī psiholoģija un filozōfija. pats esmu gan traks gan dīvains un man ir dažādas psiholoģiskas problēmas, bet par to šoreiz laikam ne.
nu tad mūzika un māksla. vispār jau man patīk klausīties radio, bet tur parasti ir pop dziesmas un visādas sarunas un reklāmas, tāpēc radio klausos kad kaut kur skan (mašīnā, veikalā..) tā es klausos tikai īpaši atlasītu mūziku kā piemēram tagad šo ( http://www.youtube.com/watch?v=5NmYzobX1Cw&list=RDPL-x7kZBBm0 ) parasti uzslēdzu youtubē kādu playlistu. dažreiz tā ir melodiska ritmiska mūzika (progressive house mix) vai kādas populāras dziesmas. bet visbiežāk kaut kas tumšs starp roku un metālu, un vēl kaut ko. es būtu ļoti iepriecināts ja kāds meklē īpašu interesantu / tumšu / dīvainu / spēcīgu mūziku, jo man ir dziesmas kas ir diezgan savādākas, un aizrauj citā pasaulē. un vēlētos tās izrādīt. nu labi, mūzika man patīk arī kā tāda, un pat spēlēt klavieres (kuras man vairs nav kādu laiku, jo šo to saprotu no notīm un kā spēlēt. žanram nav nozīmes, varu klausīties klasisko mūziku, popu, hiphopu, metālu, anime mūziku, tautisko, vai ko citu. nu jā.
māksla, kā jau teicu daudz zīmēju, vēl šajā laikā, un to diez vai tā atmetīšu jo tas ierauj mani savā prātā un emocijās kuras varu izlikt ārā (tas ir tad kad tu nedomā par to ko zīmē) un tā ir lielākā daļa ko zīmēju. (ja kādam interesē, ir citi raksti ar maniem zīmējumiem, un varu pievienot citas bildes ja kādam interesē varu atdot vai pārdot savu mākslu) Zīmēju ar melnu lodīšu pildspalvu, bet ne gēla. (dažreiz arī tādu, vai ar kko citu piem. zīmuli, ogli, otu, vai vēl ko) bet tā man ir gluži vai mīlestība pret melnām pildspalvām un papīru. es zīmējot jūtu ka tas ir tas kas man jādara. kā arī patīk rakstīt, gan visādās drukās un fontos, gan arī tekstus, bet tos tā mazāk. reti kad zīmēju kādus tēlus, jo pirmkārt - nevaru īsti izdomāt ko, bet ja izdomāju tad tie parasti ir kkādi komiski, tumši tēli, vai meitenīgi, gluži vai anime tēli. nu protu arī uzzīmēt portretu, vislabāk no foto ar zīmuli. par tēliem - jau ilgu laiku, neskaitot kaķveidīgos, man patīk meiteņu tēli. tur ir kaut kas īpašs. forma, dizains, apģērbs utt. tā burvība ir neizsakāma. līdzīgi ir arī piemēram ar cīnītāju, supervaroņu vai multeņu tēliem. tie ir vienkārši un izteikti. un tas saistās ar to ka man patīk multenes. es kā virspusēji diezgan vienkāršs cilvēks skatos un skatīšos multenes vienmēr. pirmkārt - jo tur ir parādīta māksla un es ļoti novērtēju kā ir uzzīmēts. otrkārt humors, kad bieži vien ir daudz labāks nekā filmās jo ir iespējami pārspīlējumi. treškārt - tur ir samērā daudz dzīves gudrības. īsti neatceros precīzās multenes un notikumus, bet piemēram (tiem kuri tic visam pārdabiskajam, un zin kas patiesībā eksistē) tie paši spoki - multenēs ir parādīti tik vienkārši (kaspers u.c.) un tie arī tā eksistē starp mums. arī ainas kur uz viena pleca ir eņģelis vai labā cilvēka versija, uz otra velniņš - sliktā versija. patiesība ir tāda ka tie tiešām arī ir, turklāt uz labā labais, uz kreisā sliktais. bet mēs tos ne redzam, ne jūtam. tomēr tie šad ta rīkojas ar mums. viens pierādijums ir taro kārtis - versija ir tāda kad zīlējot viņi izpauž kas un kā. tad vēl ir citplanētieši kuri arī eksistē, un pat uz zemes, protams es dzīvē neesmu redzējis, bet ir ļoti daudz pierādijumu. ļoti iespējams ka viņi izskatās zaļgani vai pelēcīgi/balti ar lielu galvu un melnām acīm kā arī tievi (jo kosmosā vajag labāk redzēt gaismu un ir vājāka gravitācija, tīri loģiski) tad jau vēl ir dvēseles, vampīri, un citas huiņas. protams daudzi tam visam var neticēt lai tas netraucē dzīvot, bet kad nākas saskarties, jātic vien ir.
pats domāju ka ir šādas tādas spējas kuras vajadzētu attīstīt, un visspilgtākās ir - paredzēt vai notikums būs vai nebūs, kā arī noteikt nezināmo. (var pamēģināt ar kārtīm paņem vienu lai neredz, un nosaki - melna vai sarkana, tā arī pārējās un sadali 2 čupās, tad apskaties cik daudz pareizas) gribētu arī sazināties ar gariem/mirušajiem, bet pagaidām neatvēlu tam laiku. (esmu arī ekstrasensu cīņu fans, bet neskatos jo nav tv, varbūt kāds zin kur ir jaunās sērijas internetā?)
tā es arī nēsāju visādus amuletus un akmeņus - kalnu kristālu, serdoliku, serpentīnu, oniksu, kaķaci, tīģeraci, šungitu, ziloņkaulu un veselu čupu ar sudrablietām. (pirmajā bildē piemēram gredzeni, ja kādam interesē ir raksts) ir arī rūnas, taro kārtis, maģiskā bumba, beigtu dzīvnieku atliekas un viss kaut kas cits. domāju kaut kad nākotnē to uztaisīt par savu hobiju.
nereāli patīk arī tumšās lietas un tumšā māksla (kā manos rakstos)
manas īpašības - tā jau iekšēji es esmu diezgan stiprs, gudrs un sakarīgs, bet bieži vien tas viss kaut kur pazūd un es sanāku garīgi vājāks un nesakarīgs. citiem varu daudz ko izskaidrot un paskaidrot. redzu tā kā pāri fiziskajiem un pirmatnīgiem priekšstatiem. kādreiz gribēju kļūt par psihologu, bet ilgi jāmācās. man laikam dns ir ierakstīts ka es nevaru būt dūšīgs. nu tas tā. bieži vien esmu traks un neadekvāts. mans garastāvoklis bieži mainās, un tāpat arī es. liekas ka es esmu vairāki dažādi cilvēki. (gribētos protams tetovējumus) pašlaik es maldos savā dzīvē vienkārši nodzīvojot dienas. darba nav. un citas problēmas, bet nekas. man ir tāda lieta ka man šad tad patīk izbaudīt to cik slikti var būt. bet jo vairāk es cenšos, jo es redzu ka pat sliktākajos brīžos nav tik slikti, un mēģinu sasniegt to kad man būtu patiešām slikti, BET no otras puses mans gars, vai saprāts vai vēl kas cits man neļauj nekādīgi baigi sabojāt sevi. tādejādi es gandrīz nevaru sabojāt savu ķermeni (piemēram - sagriezīšu sadurstīšu sevi un būs slikti kā vēlējos, bet nē, es sev to neļauju jo iekšā ir morālie likumi) otra lieta piemēram - vot man nav naudas, pametīšu visu, nezinu kur dzīvošu ko ēdīšu, bet nē, vienmēr uzrodas kāda iespēja, te nauda parādās, te ēdamais, un vienmēr ir kur dzīvot un ar ko. tā kā es gan gribu gan negribu. un varbūt tieši tāpēc ka varu atteikties no tā visa man arī tas ir. jo ir tādi gadijumi kad es atsakos no kaut kā un tomēr to dabūju, un arī kad es ļoti kaut ko gribu dabūt tad tomēr nedabūju, jo tā ir tāda sistēma kas ir ļoti noderīga dzīvē, un to var pamatīgi izskaidrot.
atcerējos tādu stāst - ir viens narkomāns un slepkava, pēkšņi vienā dienā viņš atrod somu ar naudu. un ir otrs - pareizais dievticīgais - pēkšņi vienā dienā viņu notriec mašīna, bet viņš tomēr izdzīvo. jautājums - kāpēc tā notika ar katru? atbilde - tas narkomāns slepkava, ja viņš būtu kārtīgs un labs, tad viņš būtu valsts prezidens, jo viņam tā lemts, tāpēc viņš nezinot to visu izbojāja un kā nelielu kompensāciju viņš dabūja naudu, apmēram miljono daļu ko viņš varēja saņemt. un otrs - viņam bija paredzēta nāve, bet tā kā viņš bija tik labs, tad varēja dzīvot tālāk un izspruka ar dažiem ievainojumiem. tā kā ja kādam vajag paskaidrot kādas netaisnības dzīvē - es ar lielāko prieku.
par Dievu - es itkā tam ticu, un diez vai kādreiz varēšu pilnībā no sevis izdzēst, bet pašlaik gribētu no tā atbrīvoties. jo man riebjas tā sajūta kad man kāds palīdz un kad man iet baigi labi. nesen bija tā - man bija pilnīgi pohuj uz visu un mani atlaida no darba. tajā pašā dienā es braucu tramvajā un nejauši (vai jauši) apsēdos blakus vienam reliģijas sludinātājam no ārzemēm. es protams nenojautu un viņš sāka ar mani runāt. un es nodomāju - cik nav bijuši tādi gadijumi, piemēram jūtos ļoti slikti (garīgi) un pēkšņi piezvana mamma ka lai atbraucu ciemos. nu labi, vēl viena lieta ir ka es izbaudu kad man ir slikti, bet atkal ir divi veidi - kad ir slikti un man ir vienalga vai pat neiebilstu ka tā ir, un kad ir slikti kad es cenšos lai ir labi. piemēram pamostos ar labu garastāvokli - domāju nomazgāšu traukus - kāds saplīst, domāju sakārtot dzīvokli - smagi sasitos. domāju smuki saģērbties - drēbe aizķeras un uzplēšas, domāju braukt ciemos - transporta problēmas un vēl šitādi sīkumi.
ahh, pa daudz no tēmas.....
es nezinu, es tiešām nezinu kas īsti ir ar manu dzīvi - kad ir labi, tad man nepatīk un ir slikti. bet kad ir slikti tad man tā kā ir ok, bet tāpat ir slikti. lai nolādēts. ja kāds zin kas ir sinestēzija tad man tā ir ne tikai uz vārdiem un skaitļiem bet arī uz cilvēkiem un pašu dzīvi.
zinu ka daudziem ir visādas problēmas dzīvē un liekas ka citiem sliktāk nevar būt, un man tā ir, bet man arī liekas ka man ir ļoti laba dzīve jo - esmu vesels, ir tuvi cilvēki, ir kur palikt un ko ēst, kā arī papildus ekstras kā iekārtas un izklaide. tomēr man ir arī slikta dzīve jo nez vai es būšu tāds tīri laimīgs.
man ir tāda sajūta ka esmu kreilis, vienk. iemācijos rakstīt ar labo. jo es turu telefonu ar kreiso, ēdu ar kreiso, ņemu lietas pārsvarā ar kreiso un dažreiz jaucu virzienus, bet rakstu un zīmēju ar labo.
esmu izbaudijis gan alkoholu gan cigaretes bet vēl līdz šim nespēju saņemties kādu no tiem vai abus lietot regulāri. nu labi tagad ir naudas problēmas, bet kad bij nauda, tāpat šad tad nopirku bet vairāk neprasijās un nezinu kāpēc. alkohols - pirku alu, nu labi tas gan bija vismaz reizi mēnesī, dažreiz biežāk, bet pārsvarā vienu 0.5 un viss. citreiz četrus mēnesī. dažreiz mēnešus bez nekā. ja nopērku stipro dziru ir tā - vai nu iziet pudele pa dažām dienām, vai arī pa mēnesi. cigaretes - pīpēju dažus mēnešus un pārtraucu. tā jau vairākus gadus gluži vai sezonāli vienreiz - divreiz gadā. un pat tad ne visas dienas.
gan jau vēl daudz ko atcerēšos ko gribēju uzrakstīt kā piemēram lietas ko kā daru - ja gribu ātri paskatīties grāmatu vai žurnāju sāku no beigām, nezinu kāpēc. vai piemēram vācu putnu spalvas (dažreiz) vai arī eju caur durvīm atpakaļgaitā (ne vienmēr protams) vai arī šausminos no maziem bērniem, bet ne no tikko nokauta dzīvnieka. patīk pirāti, ēģipte, japāna, kaķi, zobeni un asmeņi. lillā/indigo krāsa. patīk mūžīgas lietas un bezgalība. nez kāpēc jūtos ērtāk ja kaut kas ir sakarināts ap rokām un kaklu. patīk ēst maizes galus. dažreiz patīk būt sievišķīgam, meitenīgam. patīk senas mājas lietas un vietas. mežā jūtos ērti. patīk ziema un aukstums. riebjas karstums. patīk viss mistiskais noslēpumainais. patīk ilūzijas un burvju triki. protu salikt kubiku rubiku. patīk atrast visādas mantas.
nu apmēram viss. ja vēl kko atcerēšos, tad pierakstīšu.
Bija interesanti :) Turies vecīt! Lai Tev viss izdodas, ko esi ieplānojis! Es jau tagad lepojos ar to, ka Tevi pazīstu, jo vajag lielu drosmi, lai šādi atklātos! Kad kļūsi slavens, neaizmirsti ... =))
Es arī skatījos renegātu un kalnieti- tikkai es visu laiku dzenu nost matus uz 0, bet braucu ar moci un domāju ka esmu nemirstīgs...
Kādreiz līdzīgi interesējos, par mistiku un visu neizskaidrojamo, un ir tik dudz informācijas par to, ka lasot to visu sāc atrast sakarības, un sāc tam visam ticēt. Labi, vampīri, spoki un tas viss pārējais eksistē, bet ne fiziski, tas ir tikai cilvēku galvās, cilvēki tic tam ko redz un redz to, ko ir gatavi redzēt. Ja pilnībā netici spokiem, tad ir nulle iespējamība, ka tādu kādreiz sastapsi. Domāju, psiholoģija to var elementāri izskaidrot.
Arī ar mūziku ir bijis līdzīgi, esmu gājis cauri visiem tiem tumšajiem žanriem kā 'dark ambient', 'atmospheric black metal' un neskaitāmiem citiem. Daudzas dziesmas ierauj pilnīgi citā pasaulē un rodas vēlme rakt dziļāk, meklēt jaunu mūziku, plus vēl tā interese, par visu mistisko. Nezinu, droši vien jau tas ir subjektīvi, bet man tiešām likās, ka tas izraisa psiholoģiskas problēmas (lai gan tas ir pat patīkami).
Kad sāku nopietnāk studēt fiziku un pārējās eksaktās zinātnes, rodas vēlme pētīt arī tehnoloģijas, mikroprocesorus, programmēšanas principus, un sāk vilkties paralēles ar bioloģiju (cilvēka ķermeni un prātu), tas viss strādā analogi. Tas, kad cilvēce izveidos loģiski domājošus robotus ir tikai laika jautājums. Gribu ar to pateikt to, ka: ar ko mēs barojam savas smadzenes, tas tur arī paliek un rada mūsu domāšanas veidu, respektīvi, veselīgs dzīves veids ļauj smadzenēm strādāt tikpat nevainojami, kā mikroprocesoriem.
Kad jāsāk domāt par patstāvīgu dzīvi un darbi ir līdz kalam, it īpaši kad jāstrādā ar galvu, nav vietas stressam (kas rodas kopā ar sliktu pašsajūtu) un ir jādomā kā ar to cīnīties. Mani principi ir veselīgs dzīvesveids, un loģiskās domāšanas attīstīšana. Tāpēc šobrīd dodu priekšroku litertūrai par zinātni, nevis mistiku, lai gan arī tas joprojām liekas interesanti. Ja galvā kategoriski noliedz visu pārdabisko, tas iekšēji rada tādu kā drošības sajūtu un lielāku pašpārliecinātību par savām spējām. Tomēr iekšēji joprojām esmu kā agrāk, patīk melnā krāsa (grūti izskaidrot kāpēc), melnbaltas bildes, tumsa, aukstums, kārtība.
Protams, nevēlos nevienu mācīt, tikai dalos ar viedokli/ personīgo pieredzi. +par rakstu!
damn. mati vēl tikai drusku pāri acīm lien un mani jau par meiteni sauc :| curse you my nonexistent facial hair!! >:(
domāju "labi! nopauzēšu savu mūziku. this better be good!" and what i get? Nocturnal Depression! ^_^ i ain't even mad :D
also this! ...just this! "kad ir labi, tad man nepatīk un ir slikti. bet kad ir slikti tad man tā kā ir ok, bet tāpat ir slikti."