Kad es biju bērns, mana ome pēkšņi nomira, tāpēc es un mana māte palikām pie omes vīra, manas mātes patēva, lai šajā neplānotajā nāves gadījumā palīdzētu viņam ar bēru organizēšanu. Mana māte pamanīja, ka kaut kas īsti neiet kopā šīs nāves sakarā. Viņa bija ļoti veselīga priekš sava vecuma un, acīmredzot, bija vienkārši pārtraukusi elpot nakts vidu bez jelkāda konkrēta iemesla… dīvaini. Māte sāka uzdot jautājumus, un tad mums sāka palikt nelabi pēc katras ēdienreizes. Ēdienu gatavoja omes vīrs, t. i., viņš uzstāja, ka ar gatavošanu nodarbosies tikai viņš, tomēr bieži neēda to pašu, ko pasniedza mums. Tad māte atrada pierādījumus, kas viņu pārliecināja, ka omes vīrs bija nosmacējis savu sievu viņai guļot un tagad centās saindēt mūs, pirms māte atklāja patiesību. Mēs aizbēgām no tās mājas un nekad vairs nerunājām ar viņu. Es nevaru pierādīt, ka tiku gandrīz noslepkavots, bet es ticu, ka tieši tā bija, ņemot vērā, ka pierādījumi, ko māte atrada, viņu pārliecināja pilnībā.
Tiem, kuri galināja vai smacēja, galviņās kaut kas sašķobījies.