Iedomājies, ka tu tiec nolaupīts un esi spiests dzīvot ar cilvēkiem, kuri nav tava ģimene. Tev pietrūkst tavu vecāku, draugu, un tevis paša mājas. Šie cilvēki tevi tur badā un aizliedz tev iet ārā. Tie pret tevi izturas ļauni un liek tev iet cauri šausminošām situācijām. Šādā scenārijā, vai tu vari iedomāties, ka tev pret saviem sagūstītājiem izveidosies siltas jūtas vai mīlestība? Vai tu ignorētu iespēju aizbēgt? Vai tu bēdātos par viņiem pēc viņu nāves? Vairumā gadījumu mēs teiktu nē - šīs lietas nekad nebūtu iespējamas. Ja kāds tevi nolaupītu un slikti pret tevi izturētos tu nekad nespētu just pieķeršanos šim cilvēkam. Bet ir bijuši reāli gadījumi, kur šīs jūtas tika novērotas. Upuri tik tiešām iemīlējās savos sagūstītājos, un tajos gadījumos, kad viņi aizbēga, domāja divreiz pirms to darīja. Tieši to sauc par Stokholmas sindromu un šis raksts būs par šādiem šokējošiem gadījumiem, kur upuri juta pieķeršanos tiem, kuri darīja viņiem pāri.
Šokējoši Stokholmas sindroma gadījumi23
Oriģinālais Stokholmas sindroms. Kādēļ to sauc par Stokholmas sindromu? Tāpēc, ka notikums, kas deva tam nosaukumu norisinājās 1973.gadā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. No cietuma izbēgušais Jans Ēriks Olsons iegāja Kreditbanken ēkā, Stokholmas centrā un mēģināja veikt bankas laupīšanu. Viņš par ķīlniekiem sagrāba četrus bankas darbiniekus, tomēr kaut kas nogāja greizi un ķīlnieku krīze ieilga. Olsons nākamās piecas dienas kopā ar saviem ķīlniekiem pavadīja bankas un ēkā un atteicās padoties. Notika kaut kas dīvains. Otrajā dienā, ķīlnieki bija tikpat naidīgi pret policiju kā pats sagūstītājs. Policija pielika punktu ķīlnieku krīzei ēkas ventilācijas sistēmā ielaižot asaru gāzi, ļaujot ķīlniekiem izbēgt. Taču pirms viņi to darīja, viņi apskāva savu sagūstītāju un teica viņam ardievas. Kamēr Olsons tika tiesāts, viņi apvienojās, lai savāktu naudu viņa aizstāvības komandai. Šī neizprotamā ķīlnieku uzvedība piesaistīja publikas interesi. Terminu "Stokholmas sindroms" velāk ieviesa zviedru kriminologs Nilss Beijeruts.
Džeisija Lī Djugārda. Džeisijas Lī Djugārdas lieta bija tiešām sirdi plosoša. Viņa tika nolaupīta pie savām mājām 11 gadu vecumā, un, lai gan viņas patēvs redzēja nolaupīšanas brīdi, viņš nespēja panākt ātri braucošo mašīnu un Džeisija izslīdēja no viņa rokām. Pagāja 18 gadi, kad Džeisija atkal redzēja kādu no saviem ģimenes locekļiem. Filips Garido viņu atkārtoti izvaroja un lika viņai dzīvot būdā viņa pagalmā, arī viņa sieva Nensija piedalījās mazās meitenes ieslodzīšanā un izmantošanā. Džeisija kļuva par māti diviem Filipa Garido bērniem, abi bērni piedzima bez jebkādas medicīniskās palīdzības un tika izglītoti mājās ar televīzijas šovu palīdzību. Viņa, domājams, bija atstājusi Garido īpašumu, lai gan viņa apgalvo, ka tas nekad nenotika. Galu galā, viņai tika atļauts palīdzēt Garido pārim ar viņu biznesu un atbildēt uz telefona zvaniem, kā arī e-pastiem, bet tikai pēc tam, kad policija viņu pamanīja, viņa atzina savu identitāti. Viņa nekad nav runājusi par to, ka viņai varētu būt Stokholmas sindroms, bet daudzi uzskata, ka viņa to izmantoja kā izdzīvošanas mehānismu, it īpaši pēc viņas meitu piedzimšanas.
Mērija Makelroja. Mērija Makelroja bija 25 gadus veca, kad viņu 1933.gadā no sava tēva mājas aizveda četri vīrieši. Viņa bija burbuļvannā, kad vīrieši uz viņu notēmēja ar bisi un lika nekavējoties apģērbties. Viņi aizveda Mērīju uz vecu lauku māju un pieķēdēja viņu pieprasot 60,000$ par viņas atbrīvošanu. Viņas tēvs, Henrijs Makelrojs, samaksāja vēlāk prasītos 30,000$ un viņa tika atbrīvota neskarta. Mērija teica, ka šie vīrieši esot rūpējušies par viņu un pat devuši viņai ziedus. Kad vīrieši tika notverti un notiesāti, viņa publiski izrādīja simpātijas pret tiem un lūdza, lai viņu sods tiktu mainīts. Viņa cietumā regulāri apmeklēja Makgī brāļus, divus no saviem nolaupītājiem. Visbeidzot, 1940.gadā, viņa neizturēja. Viņa izdarīja pašnāvību iešaujot sev galvā ar pistoli. Viņas pirmsnāves zīmītē bija rakstīts: "Mani četri nolaupītāji ir iespējams vienīgie cilvēki uz pasaules, kuri mani neuzskata par pilnīgu muļķi."
Patija Hērsta. Patija Hērsta ir, iespējams, vislabāk zināmais Stokholmas sindroma gadījums. Viņai bija 19 gadi, kad 1974.gadā viņas Bērkli, Kalifornijas dzīvoklī ielauzās teroristu grupa un nolaupīja viņu piedraudot ar ieroci. Viņi arī piekāva viņas līgavaini, un aizveda viņu, jo viņa bija laikrakstu izdošanas milža Viljama Rendolfa Hērsta meita. Hērstas nolaupītāji bija Simbioniešu atbrīvošanas armija (SAA), kas vēlējās iet uz karu ar ASV. Tad notika negaidīts pavērsiens. Patija pati pievienojās SAA, paziņojot, ka viņa bija revolucionāre, un pat palīdzēja viņiem bankas laupīšanā. Viņa tika notverta 1975.gadā un apgalvoja, ka tikusi nozombēta. Viņa tika ieslodzīta cietumā uz diviem gadiem par piedalīšanos apšaudē pret Losandželosas policiju, kas beidzās ar SAA līdera nāvi, bet vēlāk apžēlota. Patijas Hērstas lieta ir viens no interesantākajiem piemēriem Stokholmas sindromam.
Nataša Kampuša. Desmit gadus vecā Nataša tika nolaupīta 1998.gadā, un pēc tam 8 gadus pavadīja kā Volfganga Priklopila gūstekne. Viņa tika turēta skaņu izolējošā un tumšā telpā zem viņa garāžas, bet laikam ejot, viņai tika atļauts dzīvot mājā. Priklopils variēja ar savu izturēšanos pret viņu, reizēm viņš bija jauks, bet citās reizēs piekāva un izvaroja viņu, piedraudot, ka izbēgšana nav iespējama, jo māja esot aprīkota ar sprāgstvielām. Viņai izdevās izbēgt 2006.gadā, bet Priklopils izdarīja neiedomājamo un metās zem vilciena, lai nenonāktu policijas rokās. Viņa raudāja un pieprasīja iespēju pasēdēt līdzās viņa zārkam, sērojot par viņa nāvi. Kampuša pat vairākus gadus savā makā turēja viņa fotogrāfiju. Viņa atzina, ka jutusi skumjas par viņa aiziešanu, viņš bija vienīgais cilvēks ar, kuru viņai bija kontakts veselus 8 savas dzīves gadus. Tā bija dīvaina situācija, viņa gribēja aiziet, bet tajā pašā laikā viņa bija pieķērusies savam nolaupītājam. Pēc jaunākajām ziņām, Kampuša šobrīd dzīvo mājā, kurā viņa tika turēta ieslodzīta un spīdzināta 8 gadus, un joprojām nēsā sev līdzi Priklopila fotogrāfiju.
Klīvlendas gūsteknes. 2013.gadā, Amanda Berija bija bezvēsts pazudušo sarakstā jau desmit gadus. Tieši tāpēc viņas zvans policijai, lai ziņotu, ka ir atradusies bija tik sensacionāls. Viņa bija noslēpta kādā mājā Klīvlendā kopā ar vēl divām sievietēm: Mišelu Naitu un Džīnu Dehesus. Berija tika nolaupīta 2003.gadā 16 gadu vecumā, Dehesusa 2004.gada aprīlī, kad viņai bija 14 gadu, savukārt Naita pēdējo reizi tika redzēta 2002.gada augustā 20 gadu vecumā. Eksperti ir norādījuši, ka visas trīs cieta no Stokholmas sindroma un vēlējās turēties kopā, tāpēc viņām vajadzēja tik ilgu laiku, lai aizbēgtu. Ariels Kastro bija vīrietis, kurš viņas sagūstīja. Viņš bija kļuvis par tēvu Berijas meitai.