Uz šīs sievietes ierakstu atbildēja arī kāds vīrietis, kurš dalījās savā pieredzē.
«Kad man bija 13 gadi, es mēģināju pateikt savai mātei to, ka man ir aizdomas par to, ka man ir depresija. Viņa sadusmojās uz mani un pateica, lai es nekad vairs nejokoju par tādām lietām. Es pārstāju viņai teikt, ka jūtos depresīvs.
Ap 15 gadu vecumu es pieķēru savu māti lasām manu dienasgrāmatu. Viņa atzinās, ka darīja to katru reizi, kad redzēja, ka es tajā kaut ko rakstu. Viņa ielavījās manā istabā katru reizi, lai izlasītu, ko es tur biju ierakstījis, jo es rakstīju tikai tad, kad biju bēdīgs. Es pārstāju rakstīt dienasgrāmatā.
Ap 18 gadu vecumu es piedzīvoju savu pirmo emocionālo sabrukumu, kamēr bijām atvaļinājumā, jo es negribēju doties uz koledžu. Man nācās apmeklēt terapistu, jo man diagnosticēja ko? Protams, ka depresiju!
Ap 21 gadu vecumu es uzstājos publikas priekšā un mana māte sēda auditorijā. Kāds man uzdeva līdzīgu jautājumu par vecāku spiegošanu un bērna uzticību. Es pieminēju to pašu atgadījumu ar dienasgrāmatu, un manas mammas acīs sariesās asaras. «Tu taču zini, ka es to darīju tikai tāpēc, jo biju noraizējusies par to, ka esi depresīvs un varētu sev nodarīt pāri, vai ne?» Viņa man teica pēc manas uzstāšanās.
Starp citu, kad tu pārkāp robežu un ielien sava bērna privātajā telpā un dzīvē, tu izdarī trīs sekojošas lietas:
1. Tu nerespektē viņa tiesības un viņu kā cilvēku;
2. Tu netici, ka viņš pats spēj tikt galā ar problēmām, vai meklēt palīdzību, kad tas ir nepieciešams;
3. Visticamāk, ka Tu kā vecāks neesi klausījies savā bērnā.
Visa informācija, kuru Tu iegūsti no šāda veida ložņāšanas un okšķerēšanās, ir iegūstama arī normālā veidā - runājot. Izveido ar savu bērnu tādu saikni, lai bērns justos komfortabli un droši, sarunājoties ar tevi.»