Būt par labu vecāku savam bērnam jau tā ir grūti - tu gribi viņam visu to labāko un vēlies pasargāt no ļaunās pasaules, kura tā vien perina, kā nodarīt pāri tam, kas tev šajā pasaulē ir visdārgākais, bet nereti pats vecāks ir tas lielākais ļaunums pasaulē.
Kādas sievietes paskaidrojums izraisīja lielu vētru internetā, jo tas ir viedoklis, kas nav populārs vecāku vidū.
«Šodien es piedalījos «Jaunās sievietes balss» diskusijā, kurā piedalījās arī vietējie eksperti. Viens jautājums, kas tika uzdots visam panelim, bija «Vai vecākiem būtu jālasa savas meitas ziņas un jāskatās, ko viņa dara internetā - lamājas vai skatās nepiedienīgu saturu?»
Es biju pārsteigta, kad pirmais diskusijas dalībnieks atbildēja uz šo jautājumu, saistot to ar kibernoziegumiem un apsmiešanu tiešsaistē. Pieaugušo pārpildītā auditorija māja ar galvu un piekrita, ka ir svarīgi pasargāt bērnu tiešsaistē.
Es biju nākamā, kura paņēma mikrafonu un teicu: «Ja runa ir par jūsu bērna ziņu lasīšanu un ieiešanu viņu soctīklu profilos, es teiktu, ka 99.9% gadījumu nedariet to.» Uz mani pavērās šokētu cilvēku sejas. Pat pāris mani diskusijas biedri veltīja man izbrīnas pilnu skatienu.
Visi turpināja skatīties ar lielām acīm, kamēr es mēģināju paskaidrot, ka šāda rīcība, kad vecāks kaut ko dara aiz bērna muguras, ir iemesls, kāpēc zūd savstarpējā uzticība. Kad es pateicu: «Šis ir visātrākais un vienkāršākais veids, kā panākt to, ka jūsu bērns jums nekad neko vairs neteiks,» visi uz mani skatījās tā, it kā es būtu viņus aplējusi ar aukstu ūdeni un pamodinājusi.
Ir viegli runāt par to, kādas ir atšķirības starp pieaugušajiem un jauniešiem, bet es nedomāju, ka esmu jebkad iepriekš jutusies tik nekomfortabli, runājot par pašsaprotamām lietām ar citiem pieaugušajiem. Tā it kā šāds «noziegums pret bērnu», nekad nebūtu bijis aktuāls.
Mani uztrauc tas, cik ātri pieaugušie aizmirst to, ka arī bērni ir cilvēki.»
Uz šīs sievietes ierakstu atbildēja arī kāds vīrietis, kurš dalījās savā pieredzē.
«Kad man bija 13 gadi, es mēģināju pateikt savai mātei to, ka man ir aizdomas par to, ka man ir depresija. Viņa sadusmojās uz mani un pateica, lai es nekad vairs nejokoju par tādām lietām. Es pārstāju viņai teikt, ka jūtos depresīvs.
Ap 15 gadu vecumu es pieķēru savu māti lasām manu dienasgrāmatu. Viņa atzinās, ka darīja to katru reizi, kad redzēja, ka es tajā kaut ko rakstu. Viņa ielavījās manā istabā katru reizi, lai izlasītu, ko es tur biju ierakstījis, jo es rakstīju tikai tad, kad biju bēdīgs. Es pārstāju rakstīt dienasgrāmatā.
Ap 18 gadu vecumu es piedzīvoju savu pirmo emocionālo sabrukumu, kamēr bijām atvaļinājumā, jo es negribēju doties uz koledžu. Man nācās apmeklēt terapistu, jo man diagnosticēja ko? Protams, ka depresiju!
Ap 21 gadu vecumu es uzstājos publikas priekšā un mana māte sēda auditorijā. Kāds man uzdeva līdzīgu jautājumu par vecāku spiegošanu un bērna uzticību. Es pieminēju to pašu atgadījumu ar dienasgrāmatu, un manas mammas acīs sariesās asaras. «Tu taču zini, ka es to darīju tikai tāpēc, jo biju noraizējusies par to, ka esi depresīvs un varētu sev nodarīt pāri, vai ne?» Viņa man teica pēc manas uzstāšanās.
Starp citu, kad tu pārkāp robežu un ielien sava bērna privātajā telpā un dzīvē, tu izdarī trīs sekojošas lietas:
1. Tu nerespektē viņa tiesības un viņu kā cilvēku;
2. Tu netici, ka viņš pats spēj tikt galā ar problēmām, vai meklēt palīdzību, kad tas ir nepieciešams;
3. Visticamāk, ka Tu kā vecāks neesi klausījies savā bērnā.
Visa informācija, kuru Tu iegūsti no šāda veida ložņāšanas un okšķerēšanās, ir iegūstama arī normālā veidā - runājot. Izveido ar savu bērnu tādu saikni, lai bērns justos komfortabli un droši, sarunājoties ar tevi.»
Bērns ir tāds pats cilvēks kā citi cilvēki. Jebkura nevēlama iejaukšanās ir nepareiza, lai arī cik tuvs ir cilvēks.
