1564. gada, kā stāsta, 23.aprīlī Vorikšīras grāfistē Anglijas centrā, Stretfordā pie Eivonas visai turīga cimdu meistara Džona Šekspīra ģimenē piedzima zēns. Džons Šekspīrs bijis cienījams stingru uzskatu cilvēks. Reiz viņš pat ticis ievēlēts par pilsētas mēru.
Jaunais Šekspīrs (Shakespeare) mācījie vietējā gramatikas skolā, kas toreiz uzskatīta par vienu no labākajām Anglijā. Nav zināms, ar ko Šekspīrs nodarbojies pēc skolas beigšanas. Ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, viņš aprecējis kaimiņu muižnieka meitu Annu Hetveju, un šajā laulībā piedzima trīs bērni. 1587.gadā varbūt iebraukušās aktieru trupas pierunāts, Šekspīrs pametis Stretfordu un ģimeni un pārcēlies uz Londonu, kur tūlīt iestājies darbā teātrī. Ap 1593.gadu viņš sācis strādāt Berbedža trupā, bet vēlāk kļuvis par tās līdzīpašnieku. Taču jau pirms tam, 1590. Gadā, ģeniāli apdāvinātais Viljams Šekspīrs sācis patstāvīgi rakstīt lugas.
20.gadsimta deviņdesmito gadu beigās kāda ievērojama amerikāņu izdevniecība veica daudzu zemju literātu un lasītāju aptauju, lūdzot nosaukt 100 labākos visu laiku un tautu rakstniekus. Šajā savdabīgajā analoģijā tika iekļauti visizcilākie vārda mākslas meistari. Un pirmā vieta vienprātīgi tika ierādīta Viljamam Šekspīram- ģēnijam, kura slava aizēnojusi ne tikai agrākos, bet arī mūsdienu literātu vārdu. Tāpēc ļoti skopās un pretrunīgās ziņas par Viljama Šekspīra dzīvi un jebkādu dokumentālu pierādījumu trūkums jau vairākus gadsimtus ļauj uzdot jautājumu: vai angļu dramaturgs tiešām bija tā pati personība, par kuru viņš uzdevās kā pasaulslavens šedervu meistars? Turklāt šo jautājumu uzdod nevis sensāciju kāri literatūras diletanti, bet nopietni zinātnieki- vēsturnieki, filologi, literatūras kritiķi.
Ir izvirzīti dažādi „Šekspīra kandidāti”- dramaturs Kristofers Mārlovs, Iords Retlends, grāfs Pembruks, grāfs Darbijis, par filozofs Frānsiss Bēkons un Anglijas karaliene Elizabete I. Mūsdienās gan šādi apgalvojumi ir pilnīgi noraidīti. Tiek pieļauta varbūtība, ka dažas lugas ir pārstrādāti agrāku autoru darbi. Tomēr nekas nav zināms par izcilā dramaturga nāves apstākļiem. Vai 52 gadu vecumā viņu nogalināja arsēns vai vēzis, vai tomēr cita slimība? Ir zināms, ka ap 1612.gadu viņš pametis teātri un dramaturga darbību, kā arī pārcēlies atpakaļ uz Stretfordu. Kāpēc? Vai tāpēc, ka Londonas teātros bija nostiprinājusies Šekspīram svešā aritokrātiskā virziena dramaturģija? 1616.gada pavasarī Šekspīrs, šķiet, pēkšņi saslimis. Viņa testaments sastādīts 15.martā, pēc visām zīmēm spriežot, tas darīts lielā steigā un parakstīts ievērojami atšķirīgā rokrakstā. 23.aprīlī Šekspīrs nomira.
Speciālisti līdz pat šim laikam strīdas par Šekspīra izskatu. Vai viņš bijis skaists, cēlu seju un dvēseli vai ikdienišķa izskata cilvēks?Uz dažiem no šiem jautājumiem cenšas atbildēt Maincas pilsētas Vācijā angļu valodas un literatūras profesore Hildegarde Hammeršmite-Hummele. Divos Šekspīra portretos viņa atklājusi to, ko neviens agrāk nebija ievērojis, -biezāku kreisās acs augšējo plakstiņu un stūrītī vēl nelielu, uztūkumam līdzīgu sabezējumu. Zinātniece vēlējās noskaidrot, vai tie patiešām ir Šekspīra portreti.
Profesore aicināja palīgā kriminālistikas speciālistus. Ir pieci plašāk pazīstami Šekspīra attēli: Martina Drushota gravīra, kas ievietota Šekspīra darbu 1623. Gada izdevumu titullapā, kurš kādreiz piederējis hercogam 1892.gadā atrastais nezināma mākslinieka portrets; Stretfordā pie Šekspīra kapa radinieku uzstādītais krūšuatēls un Šekspīra pēcnāves maska.
Vācijas policijas centra eksperti, izpētot pirmos trīs attēlus ar dažādām metodēm, arī ar datoru salīdzinošo analīzi, konstatēja 16 sakrītošus elementus. Stingrajām Vācijas tiesām, piemēram, pietiek ar sešām sakritīgām detaļām, lai atzītu, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku. H.Haammeršmite-Hummele konstastēja, ka visos trijos attēlos ir attēlota vien un tā pati persona. Bet vai tas ir Šekspīrs? Kriminālistikas speciālisti un profesors okulists Valters Lerhe no Visbādenes neatkarīgi cits no cita visos trīs attēlos konstatēja „biezāku plakstiņu”, bet gravīrā neatrada „nelielo uztūkumu stūrītī”. No tā var secināt, ka nevis gleznas nozīmētas no gravīras, kā domāja agrāk, bet noticis pilnīgi pretēji, un Martins Drushouts vienkārši šo sīko detaļu nav ievērojis. Vācu mediķi domā, ka Šekspīrs slimoja ar asaru dziedzeru iekaisumu, kas var attīstīties ar limfmezglu vēzi. Tātad, hipotēze, ka Šekspīra nāvi izraisīja vēzi, gūst jaunu apstiprinājumu. Interesanti, ka arī pēcnāves maskā konstatēts kreistā plakstiņa sabiezinājums.
Šī detaļa ir ļoti svarīga, lai noskaidrotu, vai pēcnāves maska, kuras otrā pusē iezīmēts skaitlis „1616”- Šekspīra nāves gads, ir patiešām īsta. Daudzi pētnieki agrāk uzskatīja to par viltojumu, kas izgatavots 19.gs, kā apgalvo Anglijas Šekspīra institūra profesors Stenlijs Velss, „noņemot no kāda vācu džentelmeņa. H.Hammeršmite-Hummele apgavo, ka maksa ir īsta, jo viltotājs nebūtu iedomājies par tādu sīku detaļu kā plakstiņa sabiezējums. Pēc maksas un pie kapa uzstādītā krūšatēla fotogrāfiju analīzē kriminālistikas speciālisti atzina to pārsteidzošo līdzību. Nav zināms, kā pēcnāves maksa, kuru, pēc H. Hammeršmites- Hummeles domām, varēja noņemt izcilā dramaturga znots, pēc profesijas ārsts, nokļuva Vācijā. Taču 1842.gadā tā ar 738.numuru reģistrēta izsolē Maincā kā priekšmets no grāfa Keselštata mantojuma. Varbūt tāpēc arī radusies versija, ka tā izgatavota Vācijā? Vairākkārt mainot īpašniekus, maska beidzot atradās Bekeru ģimenes seifā Darmštate. Otrā pasaules kara laikā Bekeru māja smagi cieta no bombardēšanas. Seifs nogāzās lejā, bet maksa faktiski necieta, taču dokumenti ir tādā stāvoklī, ka tiem nedrīkst pat pieskarties. Pēc kara pilsētas birģmeistars nopirka masku par 52 tūkstošiem marku, un tagad tā glabājas Darmštates pils bibliotēkā.
Jau 19.gs eksperti salīdzināja masku ar krūšutēlu pie kapa, atzīmējot acīm redzamu sakritību. Gribēdami gūt pilnīgu pārliecību, viņi saņēma atļauju ekshumācijai, lai varētu veikt speciālus galvaskausa mērījumus. Garīdznieks, kas bija devis atāluju, pēkšņi nomira, bet viņa pēctecis aizliedza šādu zaimojošu operāciju. Tagad neviens vispār nezina, vai ir saglabājušās Viljama mirstīgās atliekas. Profesore H.Hammeršmite- Hummere maskā atrada „19 bārdas matiņus”. Tāču gan Minhenes bioloģijas profesors S.Peblo, gan Cīrihes fizikas profesors G. Bonani paziņoja, ka nav iespējamas noteikt viduslaika cilvēka vecumu pēc tik niecīgiem materiāliem. Ja bārdas atliekas saglabājušās četrus gadsimtus, varbūt tās neaizies bojā arī līdz brīdim, kad radīsies jauna tehnoloģija, kas spēs atklāt vēl vienu Šekspīra noslēpumu.
