local-stats-pixel fb-conv-api

Rēta, kas nesadzīs - Maxima272

Es nezinu kā uzrakstīt vai pastāstīt tās sāpes ko pašlaik jūtu! Tāda sajūta ka esmu nonākusi, kādā šausmu filmā,neticu,ka tas notiek ar mani! negribu tam ticēt! Runa ir par Maximas jumta iebrukšanu un daudzajiem cilvēkiem,kas zaudējuši dzīvību,manu mammu ieskaitot. Viss kas no viņas palicis ir tikai atmiņas !Ap četriem Ceturtdienas vakarā zvanīju mammai un jautāju, kur viņa ir viņa man atbildēja ka jau braucot mājās,pa ceļam vēl veikalā ieskries veikalā, viņa apsolīja ka tas būs ātri, tā nu es viņu cītīgi gaidīju, pēc apmēram stundas zvanīju atkal, mamma atbildēja teica,ka jau drīz iešot uz kasēm, vēl šis un tas jāpaņem,kurā veikalā viņa bija to nu es nepajautāju,tāpēc biju dusmīga un sāku bļaut, ka viņa man apsolīja drīz būt mājās, bet stunda jau pagājusi! ar dusmām nometu klausuli,ap 6 vai 7 mans tētis pārnāca mājās un jautāja kur mamma, es atbildēju, ka veikalā tētis ar šausmām acīs prasīja,kurā es nezināju ko atbildēt tāpēc uzbļāvu kā lai es to zinu, viņš uztraucies man pavēlēja viņai tulīt pat zvanīt, es zvanīju pusstundu no vietas ne mazākās atbildes, tētis teica ka lai taisos, brauksim pakaļ mammai, torreiz vēl nezināju, ka vairs mammai pakaļ nekad nebraukšu. Kad nonācām, manas acis redzēja briesmīgāko skatu, viss Maksimas jumts sabrucis, daudz cilvēku un glābēju, tētis pavēlēja lai vēlreiz zvanu mammai, bet arī tagad viņa neatbildēja, tētis devās pie policistiem un teica ka viņa sieva esot iekšā, viņi pavēlēja mums doties uz vietu,kur jau stāvēja citi cilvēki, visi kā viens raudāja, es vēlreiz zvanīju, bet man neviens nepacēla..tētim jautāju ko mēs tagad darīsim, viņs man mierīgi atbildēja ka gaidīsim un cerēsim uz to labāko. Tā nu mēs gaidijām2 stundas no vietas, kā visi pārējie,citus nesa zilos maisos citus veda uz stalažām. atceros man blakus stāvēja, kādaveca sieviete un brīdī kad parādijās mediķi ar stalažāmuz kurām gulēja jauns vīrietis,vecā omīte iebļāvas mans dēliņš! ar asarām acīs viņa bļāva! man tētis ieteica braukt mājās, teica ka drīz ar mammu būšot mājās, un tadmēs visi ēdīsim vakariņas!.mājās es laikam noģību vai aizmigu, es neatceros bet mani pamodināja telefona zvans ap 4 no rīta, tas bija vecākais brālis teica lai atvedot viņiem ko ēdamu, es skrēju uz virtuvi un paņēmu visu nepieciešamo, mamai arī paņēmu līdzi kādu sviestmaizi. Skats bija vēl drausmīgāks tagad visa maksima bija sabrukusi,ja pirms tam bija tikai maza daļiņa, tad tagad viss jumts!......mans tētis ar vecāko brāli pavadija visu nakti stāvot un gaidot kādas ziņas no policistiem,mēs neviens nezaudējām cerību, līdz tas brīdis pienāca, manu mammu izveda iesaiņotu zilā maisā,sākumā domājām ka tā ir kāda kļūda vai pārpratums varbūt sajauca, tētis pieprasīja parādīt līķi,viņš teica ka vēlas pārliecināties, mūs pasauca malā un teica ka tas būs ļoti nepatīkams skats, un man labāk būtu to neredzēt, bet es uzstāju ka vēlos! un tad tas notika, man zeme zem kājām pazuda, es nevaru aprakstīt tās sajūtas,kas mani pārņema ieraugot mātes sadragāto ķermeni, galva vienās asinīs, seju gandrīz neatpazinu, viena kāja sķība un galīgi greiza,es sāku bļaut un skrēju prom, mans brālis man skrēja pakaļ un centās mierināt,bet es vēl aizvien neticēju,turpināju zvanīt mammai, un teicu brālim ka tulīt viņa atbildēs,tulīt tikai jāuzgaida, arī brālis sāka raudāt un teica viņa neatbildēs! tu nesaproti viņas vairs nav! tu dzirdi beidz! es sāku kliegt un bļaut ka viņs mammu nemīlot un nesaprotot ko viņš man tagad saka! es skrēju prom,tālu prom es negribēju nevienu redzēt, es gribēju aizskriet prom no tā visa! bet kur tu aizskriesi? apkārt vienīgi ugunsdzēsēju mašīnas, ātrās palīdzības un militārās mašīnas un cilvēki daudz cilvēku, daži raudāja, daži sauca cilvēku vārdus,bet daži vienkārši stāvēja un ar asarām acīs skatijās uz zemi, daži arī lūdza dievu ar asarām acīs! es sabruku zemē un sāku raudāt es kliedzu, un tad man pienāca klāt kāda sieviete piecēla mani un aiznesa uz kautkādu mašīnu iedeva man segu un siltu tēju, un protams daudz jautājumu un mierinājumu, es neko neatceros no tā! un vai ir jēga? vienīgais kam ir jēga ir tas,ka man vairs nav mātes! un pēdējie vārdi viņai, bija brauc mājās es gribu ēst! nekad vairs nekas nebūs kā agrāk,es nekad tam netikšu pāri! manī valda tāds tukšums un šausmas, viss mans ķermenis raud! izskau dziļāko līdzjūtību visiem kuri zaudējuši savus tuviniekus, un visiem tiem kuri jūtas tāpat kā es! ĀMENemotion

4534 48 272 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 272

0/2000

Izlasīju ar asarām acīs... Nav vārdu, kas spētu mierināt tādā brīdī... Nav jēgas arī ko teikt. Tu tāpat zini, ka mēs visi esam ar Tevi un jūtam Tev līdz...  

414 4 atbildēt

Lai tavai māmiņai vieglas smiltis. Turies!

237 2 atbildēt

Nabadzīte.. Lasiju ar asarām acīs. Man ljoti žēl tevis mamma jau ir tas cilvēks, kurš ir visvajadzīgākais dzīvē. Man ļoti žēl tevis..;((((((( Nezinu kā lai tagad beidzu raudāt..

160 1 atbildēt

Paldies jums visiem par atbalstu! Novērtējiet visu, kas jums tagad ir ,samīļojiet savus tuviniekus, izbaudiet katru mirkli! 

143 2 atbildēt

Es arī esmu zaudējusi mammu...Sakod zobus, un priekšā stāvošo gadu pieņem kā rūgtas zāles, kas katru dienu jānorij, katru dienu viena no 364 tabletēm. Tās būs ļoti grūtas dienas, bet, kad 365 tabletes būs izdzertas, būs vieglāk, kaut gan tādas dienas, kad Tu neatcerēsies mammu, nebūs nekad.

Kad devāmies tajā- pēdējā- braucienā, pret mammas gribu, viņa gribēja aizbraukt tur, kur braucām, no rīta, es viņu piespiedu braukt jau vakarā, jo man gribējās brīvdienā ilgāk pagulēt- mēs aizbraucām sastrīdējušās...Un tad no sānceļa iznira TĀ mašīna,un viss beidzās ļoti ātri...viņai, bet ne man! 

Katru dienu pievēru acis un redzēju sevi paklausot mammai un mierīgi sagaidot rītu, lai dotos ceļā, visi skarbie mammai teiktie aizrādījumi koda kā suņi.Un es vairs nevarēju viņai palūgt piedošanu...Un nebija stundu, kuras es varētu veltīt mammai, nevis draugiem vai savam hobijam.

Nezinu, vai Tu tici Dievam, es ticu. Un izrunājos par to ar savas draudzes mācītāju. Viņš teica, ka laiks eksistējot mums, bet tiem, kuri ir debesīs- ne. Un ka priekš mammas tā būs rītdiena, kad es ienākšu pa tām durvīm, kuras ved pie viņas, un pateikšu- mammu, es tevi ļoti mīlu, piedod! Un ka man ir iespēja saprast, kādi dārgumi man atrodas līdzās- visi mīļie cilvēciņi, kurus ir iespēja mīlēt katru dienu un viss pārējais ir štrunts...Sargi savējos. Un sevi...

123 0 atbildēt

Izsaku visdziļāko līdzjūtību Tev un Taviem tuviniekiem. 

102 2 atbildēt

Raudu... Visdziļākā līdzjūtība Tev un Tavai ģimenei. Esiet stipri!

95 2 atbildēt

Nu un? Tas, ka cilvēks gribēja padalīties ar savām sāpēm ar citiem, izkratīt sirdi, lai paliktu kaut nedaudz vieglāk, nav nekas nosodāms. Viņai šobrīd ir sasodīti smagi , tā kā paturi savu negatīvo viedokli pie sevis. Padomā kā tu justos un tad kaut ko gvelz.

92 4 atbildēt

Vēl šodien pa dienu draugiem noplēsu baigi melno joku par šo pasākumu ...tagad tiešām nožēloju. Diez vai spēšu tev sagādāt savu līdzjūtību ,varbūt ,vienīgi novēlēt tev un taviem tuvajiem tikai to labāko...

85 1 atbildēt

Tapēc ka citreiz ir lietas, kuras  cilvēkam gribas kādam izstastit to kas noticis. Tādējādi varbūt pašam paliek vieglāk.  Nevajag jau uzreiz nosodīt.

78 4 atbildēt

ak , šausmas.. 

Es apraudājos. 

Izsaku tev līdzjūtību. ; ///
60 2 atbildēt

Nevareju izlasīt, neraudot, izsaku visdziļāko līdzjūtību, un lai tavai mammai vieglas smiltis... emotion

56 1 atbildēt

Ak dievs, pat asaras saskrēja acīs emotion

Un viņa bija tik tuvu, kā pati teici jau pie kasēm stāvēja emotion

54 1 atbildēt

Viegli un mierīgi nobirst vītuši ziedi.

Uz putnu spārniem rotājas saule.

Sāpes un dusmas palaid pa vējam...

Kļavlapas skaistas kļūst pirms mirst....

Sāp... Protams,sāp. Un sāpēs vēl ilgi-

Bet Tu esi stipra un izturēsi!

52 1 atbildēt

Smagi bija lasiit... Parasti emociju man nav daudz bet nu soreiz tiesam nelabi palika. Autor tu galvenais turies un ar laiku paardzivosi. 

41 1 atbildēt

Man ļoti žēl, turies un nepadodies! 

37 1 atbildēt

Es gan nezinu, cik ticams ir šis stāsts, bet man draugam, krustmāte, kas viņu audzināja kā pašas dēlu(viņš viņu par mammu arī sauca), arī gāja bojā. Viņš nav ne twitterī rakstījis par to, ka gaida, ne to , ka viņa vairs šeit nav, ne kādam citam draugam rakstījis speciāli, nekā. Nekur nepublicē to. Tas nav kaut kas tāds, ko Tu tā vienkārši vari publicēt, pietam ar visām detaļām, kas ir noticis. Tev būtu jāsēro un jāaizlūdz nevis sēdēt internetā, un ''uzbliezt'' gaisā rakstu par to. Tas nav pareizi. Neņem gan pie sirds, ja šauju šķībi greizi.

Piekrītu, šajā gadījumā, El Diablo. 

PS. Ja arī stāsts ir paties, izsaku visdziļāko līdzjūtību. Turās. 

37 6 atbildēt
Izsaku līdzjūtību! Saņemies un dzīvo tālāk :(
24 2 atbildēt

+ un - man liekas šadiem rakstiem vajadzētu atspējot...

izsaku visdziļāko līdzjūtību un turies! 

15 2 atbildēt
Nekad ne novēlētu ko tādu nevienam, un protams dziļākā līdzjūtība
13 1 atbildēt
« 1  2  3  4  5 »