Esmu galīgi aizstrādājusies. LABA SIEVA netika papildināta jau mēnesi, laiks pagāja ātri, lielos tempos pildot darba pienākumus. Ofiss, telefoni, darba galds, monitors. Pusdienlaiks paliek kaut kas otršķirīgs. Vienīgais, kas šajā mēnesī man atgādināja, ka ir vasara, tie ir ntie klienti, kas šobrīd ir atvaļinājumos ar bērniem siltajās zemēs. Tuvības mirkļi ar savu puisi ir eksluzīva iespēja. Ja vien mans vīrietis pēkšņi paliktu par guļošo baļķu bakstītāju, tad mums būtu biežāk sekss. Bet man prieks, ka manu nogurumu un darbu daudzumu mājās respektē. Un šodien, kad beidzies maketu un līgumu nodošanas deadline, varu pacelt galvu un mierīgi uzelpot. Iečekojot interneta plašos rakstu klāstus, mans skatien apstājās pie vienas bildes. Kā to dara uz darbagalda. Nevienam šis scenārijs nav svešs, vismaz filmās redzēts.
Mans kolēģis, ar kuru šīs dienas pavadu ārkārtīgi daudz laika, ir īpaši izskatīgs puisis, ar seksīgiem izspūrušiem matiem un dievīgām zilām acīm. Protams, es gribētu, lai viņš mani paņem uz galda. Es varētu viņu nogrūst zemē un stāvot virs viņa pacelt savu svārkus. Šis varētu izpausties kā nākamais stāstiņš Bet… dzīvē ir tā, ka pieskaršanās strap kolēģiem, jebkura dzimuma, man nav pieņemama. Negribu jaukt seksu ar darbu, jo man ar tiem cilvēkiem jāstrādā pēc tam, mūsu komunikācija ir nepārtraukta un mulsums un slēpšanās šeit neies kopā. Darbā pat vēlme netīšām kādam pieskarties man nav, kur nu vēl, kad katru rītu tevi nāk un apķer. Es to labi neuztveru, pat ja mēs esam diezgan tuvi, stand off!Kur nu vēl tie, kas pēc 20 min. pazīšanās saka, mīlu Tevi, zaķīt. Bēēēē. Labāk tad nerunāt vispār. Kas šiem cilvēkiem trūkst, ja viņi katru jauniepazīto laiž sev tik tuvu, piespiež paciest savus apkampienus un bučas. Kur ir cieņa pret privātumu? Ir gadījumi, kad tu paliec par sliktu personu, vai tiek uzskatīts, ka es izjūtu nepatiku pret konkrētu cilvēku, kas var novest pie konflikta, mani nemaz nepazīstot. Jo es nemīlu apkampties ar 10,000 tikko iepazītiem indivīdiem???? Es negribu. Es to pacietīšu, ja tu mani piespiedīsi, bet man tas riebjas.
Atpakaļ pie darba.
Kolēģu fiziska aiztikšana.
Katru dienu nav sev jāatkārto, ka kavēt darba interviju ir slikti, to mēs zinam. Tas ir pašsaprotami. Tāpat, Tev nav jāatkārto, ka cieša kolēģu glāstīšana, vai apķeršana nav pieņemama, vismaz ne profesionāla. Es rakstu šo ar lūgumu pēc veselā saprāta. Un visas tās mazās meitenes, tikko iznākušas no vidusskolas, šādā veidā mēģina sadraudzēties, vēlas būt gribētas/pieprasītas, lūdzu nevajag. Cilvēki ar laiku paliek noslēgtāki sevī. Varbūt Jūs nosodīsiet mani par to, bet seksā ar svešinieku mēs patērējam mazāk intimitātes cik apķeroties. Pieaudzis cilvēks neuzvedas kā nogribējusies meitene. Mēs pa lielam esam katrs par sevi, ar savām barjerām.
Protams, ir ļoti grūti noteikt, kurā momentā pieskārieni, īpaši darbā, paliek nepiedienīgi. Pietam, bieži sastopamā situācija, kad priekšnieks nemanot Tevi saķer, pat paceļ vai apķer. Šos gadījumus, manuprāt, atklāj ļoti reti, tāpat kā citus intīmus pārkāpumus. Vai mums bail kaut ko pazaudēt, riskēt? Paaugstinājumu, atlaidi, vai pat draugus. Mans padoms – ja tev bail pazaudēt kaut ko un tavas bailes pārvērtās realitātē, tad tā tam jābūt. Labs draugs tāda aizlieguma dēļ nepametīs Tevi, un ja ir otrādi, tas nebija draugs, un viņa izturēšanās pret Tevi nebija sākotnēji patiesa. Tā ka labi, ka tas viss pazūd ātrāk nekā par vēlu.
Noslēpums, kā nebūt creep
Mēs neizdzīvojama savas dzīves dienas, zinot, ko tieši citi domā, ko citi grib no mums. Mēs riskējam, un daram lietas, kas mūs var ievest nepatikšanās, vai esam pārāk piesardzīgi. Atslēga tam ir novērtēt, kur risks ir tā vērts.
Puiši nepiedāvā nopērt savu dāmu pirmajā randiņā. Kāda var piekrist, vai pretējā gadījumā čali atšūs. Bet mēs neredzam visas sekas. Tas var meiteni novest līdz asarainam spilvenam, un meitene domās, ka rāda par sevi mānīgu priekšstatu. Cilvēkiem iepazīstoties, uzzinot par viņiem vairāk, mēs sākotnēji ar sarunām novedam līdz savai rīcībai ar fizisko kontaktu. Jo tikai pēc vismaz pāris teikumu apmaiņas mēs saprotam nodomus un mūsu tālāko rīcības plānu.
Nesen man bija atgadījums. Mēs ar kolēģi gājām uz tikšanos. Abas jaunas meitenes, satikāmies ar biznesa partneriem – 2 vīriešiem un meiču. Sākotnēji, meiteni bija apķēris viens no vīriešiem, kas jau likās nepiemēroti to izrādīt šajā laikā, un pietam cmoon viņi taču ir kolēģi nevis pārītis. Kaut arī meitene izskatījās tāda vieglāka, arī viņa pienākot mums klāt atbrīvojās no viņa apkampieniem. Savukārt es saņēmu pa pakaļu uz atvadām. Un mans priekšnieks nesaigaidīs, kad es vairs kādreiz mēģināšu ar viņiem sadarboties. Darījums uz lielo summu bija neiespējams. Par nepiemērotu fizisku kontaktu var nākties maksāt ar prēmiju, emocijām, vai pat karjeru. Tāpēc, savu “ personību” atstājam mājās, lūdzu, tāpat kā ienēsātas čības un mīkstos halātu ar Tv pulti. Darbs ir vieta, kur mēs strādājam, lai pēc tam varētu atpūsties ar saviem tuvajam un čamdīties uz nebēdu. Lai gan mums Latvijā maz sastopami (oficiāli) seksuāli uzmākšanās gadījumi, bet tas nenozīmē, ka kādu mēs neaizvainojam, pārkāpjot pār strīpu.
Vienīgā vieta, kur puisis var izgāzties, nenodarot lielu sāpi sabiedrībai ir naktsklubs, vai bārs, kur ļautiņi ir manāmi iedzēruši, un pat ja tu pienāksi un bez iepazīšanās nobučosi meiteni pie letes, teiksim, viņa uzkliegs Tev virsū, iesitīs pļauku. Un ticiet man abas puses par to kādreiz pasmiesies. Bet tas būs norakstīts uz stulbumu vai neapdomību, nekādā ziņā pret emocionālu vai fizisku noziegumu.
Izmantotie avoti:
https://labasieva.wordpress.com/