Patiesība, ko ir visgrūtāk atzīt: cilvēks nemainās. Lai ko mēs darītu, mēs esam tie paši. Nenotiek nekāda “uzlabošanās”. Viss ego tiek sagrauts, jo tas dzīvo ar uzlabojuma ideju, ar domu un cerībām kādu dienu kaut kur aizkļūt. Ir jāapzinās patiesība, ka pasauli nevar uzlabot, ka dzīve ir vienīgi svinēšana, ka tajā nav lietišķā darījuma. Tiklīdz tu to saproti, viss ego ceļojums apstājas. Tu tiec atsviests atpakaļ šai mirklī.
Brīdī, kad tu sevi pieņem, tu kļūsti atvērts, viegli ievainojams un jūtīgs. Kad tu sevi atzīsti, nav nepieciešamības pēc nākotnes, jo nekas nav jāuzlabo. Tad viss ir pieņemams, labs tāds, kāds tas ir. Līdz ar šo pieredzi dzīve iegūst citas krāsas, sāk skanēt jauna melodija.
Ja tu sevi pieņem, tad tas ir sākums visa cita atzīšanai. Ja tu noraidi sevi, tu pamatā noliedz Visumu. Caur sevis neatzīšanu tu noniecini esamību. Ja tu sevi pieņem, tu esi atzinis arī esību. Tad nekas vairāk, izņemot priecāšanos un svinēšanu, nav jādara. Tad nekas no tā, kas notiek, netraucē, jo tas izriet no veselā.
Taču gadsimtiem tev ir ticis pavēlēts nepieņemt sevi. Visas pasaules kultūras ir nodarbojušās ar cilvēku prātu indēšanu, jo to visu pamatā ir sevis uzlabošana. Tās tevī rada bailes – saspringtu stāvokli starp to, kas tu esi, un to, kam tev jābūt. Tieši šis „jābūt” cilvēkus pakļauj bažām. Ja pastāv ideāls, kam jālīdzinās, tad kā gan ir iespējams vienkārši dzīvot? Ir neiespējami izdzīvot kaut ko pilnībā, ja prāts tiecas pēc nākotnes.
Tikai retu reizi kādam cilvēkam ir izdevies izkļūt no šīm lamatām. Šī cilvēka vārds ir Buda, Kristus. Atmodinātais. Tas, kuram izdevies izlavīties no sabiedrības slazda, jo viņš ir spējis saskatīt sabiedrības absurdumu. Tu nevari pilnīgot sevi. Es neapgalvoju, ka šī pilnveidošanās nenotiek, taču atceries- tu nevari pats sevi uzlabot. Kad tu pārstāj sevi izkopt, to ar tevi dara dzīve. Atslābumā, brīdī, kad esi sevi pieņēmis, dzīve uzņemas rūpes par tevi, tā sāk plūst tev cauri. Kad tevī nav nekādu aizspriedumu, iebildumu, tu plauksti – uzziedi.
Tāpēc es vēlos tev sacīt: pieņem sevi tādu, kāds esi. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo tā ir pretrunā ar to, kas tev mācīts, pretēji tavai izglītībai un kultūrai. No mazotnes tev ir stāstīts, kādam tev ir jābūt. Neviens tev nekad nav teicis, ka esi labs tāds, kāds esi. Tu visu laiku esi programmēts. To ir darījuši tavi vecāki, mācītāji, politiķi, skolotāji… “Lai arī kas tu būtu, centies sevi uzlabot, sasniegt vēl kaut ko! Nekad neatslābsti! Pūlies vēl. Līdz nāvei.”
Pieņem sevi. Atbrīvojies savā iekšējā būtībā – Dievs ir vēlējies, lai tu būtu tieši tāds. Viņš negrib, lai tu pastāvētu kādā citā veidā. Tad viņš tevi būtu radījis par kādu citu. Tu esi tu, ne cits. Tāda ir bijusi Dieva griba. Mēģinājums pārveidot sevi ir cenšanās uzlabot Dievu. Tas ir vienkārši muļķīgi, un, ja tā darīsi, tu arvien vairāk pagrimsi un kļūsi aizvien neprātīgāks.
Pieņem sevi, mīli sevi! Tu esi Dieva radība. Uz tevis ir Dieva paraksts. Tu esi īpašs, unikāls. Neviens cits tev nekad nav līdzinājies un nelīdzināsies. Tu esi neatkārtojams, nesalīdzināms. Pieņem, mīli, svini to! Un šajā sevis svinēšanā tu sāksi saskatīt arī citu cilvēku unikalitāti, neatkārtojamību un skaistumu. Mīlestība ir iespējama vienīgi tad, kad pastāv dziļa sevis, otra un pasaules atzīšana. Pieņemšana rada vidi, kurā mīlestība aug un uzplaukst.
– Ošo
