Tāpēc es vēlos tev sacīt: pieņem sevi tādu, kāds esi. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo tā ir pretrunā ar to, kas tev mācīts, pretēji tavai izglītībai un kultūrai. No mazotnes tev ir stāstīts, kādam tev ir jābūt. Neviens tev nekad nav teicis, ka esi labs tāds, kāds esi. Tu visu laiku esi programmēts. To ir darījuši tavi vecāki, mācītāji, politiķi, skolotāji… “Lai arī kas tu būtu, centies sevi uzlabot, sasniegt vēl kaut ko! Nekad neatslābsti! Pūlies vēl. Līdz nāvei.”
Pieņem sevi. Atbrīvojies savā iekšējā būtībā – Dievs ir vēlējies, lai tu būtu tieši tāds. Viņš negrib, lai tu pastāvētu kādā citā veidā. Tad viņš tevi būtu radījis par kādu citu. Tu esi tu, ne cits. Tāda ir bijusi Dieva griba. Mēģinājums pārveidot sevi ir cenšanās uzlabot Dievu. Tas ir vienkārši muļķīgi, un, ja tā darīsi, tu arvien vairāk pagrimsi un kļūsi aizvien neprātīgāks.
Pieņem sevi, mīli sevi! Tu esi Dieva radība. Uz tevis ir Dieva paraksts. Tu esi īpašs, unikāls. Neviens cits tev nekad nav līdzinājies un nelīdzināsies. Tu esi neatkārtojams, nesalīdzināms. Pieņem, mīli, svini to! Un šajā sevis svinēšanā tu sāksi saskatīt arī citu cilvēku unikalitāti, neatkārtojamību un skaistumu. Mīlestība ir iespējama vienīgi tad, kad pastāv dziļa sevis, otra un pasaules atzīšana. Pieņemšana rada vidi, kurā mīlestība aug un uzplaukst.
– Ošo