Rakstu šo rakstu, jo Spokos bieži rādās raksti par pašnāvībām, it īpaši jauniešu vidū. Šajā rakstā es izteikšu savas domas, kas, kā, kāpēc. (beigās būs neliels stāstiņš.) Lūdzu izlasat visu.
Cilvēki veic pašnāvību, jo tie neredz citu izeju!? Pašnāvība var būt izeja, bet tikai priekš viena cilvēka, jo paliek citi, kuriem cilvēks bija vajadzīgs, un to nevar piedot. Pašnāvības bieži notiek pusaudžu vecumā, viņi nevar izturēt, piemēram, attieksmi pret viņu, un tādējādi neredz citu izeju, jo domā, ka tas tā turpināsies mūžīgi(spriests pēc nesenajiem rakstiem). Iespējams, ka vainīgs ir pats pašnāvnieks, bet visdrīzāk ir vainīgi apkārtējie cilvēki, kuri nedomā, kādas var būt sekas viņu darbībām. Pats visu novēroju un zinu, kā tas ir, kad ir iespēja notikt nelaimes gadījumam(vissliktākajā nozīmē.). Pāšnāvības notiek arī vecāku cilvēku vidū, bet par to es nevaru runāt, jo neesmu tik izaudzis.
Lai labāk izprastu pašnāvnieku(civilo, mierīgo un parasto cilvēku vidū) domas, uzrakstiju stāstu, pēc pieredzes ar apkārtni un citiem cilvēkiem. Kā jūtas pašnāvnieks, mēs varbūt nezinam, bet ceru, ka dažiem cilvēkiem domas mainīsies.
"Katra diena man ir kā elle, mokoša un bezsirdīga. Karu vakaru, es gultā raudu par dzīvi. Visu laiku vēlos, lai pienāk nākamā diena, jo lai ātrāk beidzas šī, bet viss atkal izgaist, jo zinu ka nākamā diena būs vēl sliktāka. Skolā mani apsmej gan jaunāki, gan vecāki cilvēki , mani ienīst ,es esmu atstumts. Sēžot starpbrīdī uz soliņa, es raugos uz citiem un domāju, kā viņi var būt tik laimīgi, viņiem ir viss, ko vien viņi un es vēlos. Pat vienīgais draugs ir aizbraucis prom uz ārzemēm. Nevaru izturēt šo dzīvi, jo ne vienam neesmu vajadzīgs, ja nu vienīgi mammai. Pat tēvs mani uzskata par sliņķi un nemākuli, lai gan tāds es neesmu. Manas sliktākās dienas ir Svētdienas un Sestdienas, kad es esmu mājās. Es par ļauno dzīvi zinu tik daudz, ka es gribu mirt, mirt un piedzimt no jauna, nezinošs un ar jaunu dzīvi. Es nevaru saņemties izdarīt pašnāvību, jo domāju, ka kādam es noderēšu, un domas par nākotni un daži cilvēki, vēl satur mani pie dzīvības. Bet es nezinu, cik ilgi es spēšu šo izturēt. Dēļ tā man ir pilnīgi zudis pašsaglabāšanās instiknkts, es ne no kā nebaidos, ja nu vienīgi no sāpīgas un mokošas nāves, es gribu mirt, mirt pēc iespējas ātrāk, bet ne no paša rokas, lai nebūtu pārmetumu par to, ka esmu pievīlis tos cilvēkus, kuriem biju vajadzīgs. Es vairs negribu neko, ne ģimeni, ne draugus, ne dzīvi, es tikai domāju, kad tas notiks un kas būs pēdējais, ko es darīšu un teikšu. Kāds būs pēdējais solis, teiks dzīve, bet es ļoti ceru, ka mani sapratīs, bet varbūt man ir jāmainās... esmu labsirdīgs, cītīgs, un pacietīgs, bet iekšā manī plosās terorist, kas alkst pēc dzīvībām..."
Diemžēl šādi cilvēki ir un ja mēs nemainīsim attieksmi pret viņiem, un viņi tad vairs nebaidīsies, tad diemžēl kaut kas notiks. Ceru ka varējāt iejusties viņu ādā, ja nē rakstīšu sīkāk.
Mans uzsaukums- nenonāksim mēs visi līdz tādiem gadījumiem, cenšamies un nepadodamies cik spēka, un nenovedīsim citus līdz šādiem gadījumiem, kad nav cerības. Vienīgais ,kas drīkst kaut ko mainīt, ir vai nu Dievs, vai liktenis.