local-stats-pixel fb-conv-api

Pašnāvība - izeja?9

141 1

Rakstu šo rakstu, jo Spokos bieži rādās raksti par pašnāvībām, it īpaši jauniešu vidū. Šajā rakstā es izteikšu savas domas, kas, kā, kāpēc. (beigās būs neliels stāstiņš.) Lūdzu izlasat visu.

Cilvēki veic pašnāvību, jo tie neredz citu izeju!? Pašnāvība var būt izeja, bet tikai priekš viena cilvēka, jo paliek citi, kuriem cilvēks bija vajadzīgs, un to nevar piedot. Pašnāvības bieži notiek pusaudžu vecumā, viņi nevar izturēt, piemēram, attieksmi pret viņu, un tādējādi neredz citu izeju, jo domā, ka tas tā turpināsies mūžīgi(spriests pēc nesenajiem rakstiem). Iespējams, ka vainīgs ir pats pašnāvnieks, bet visdrīzāk ir vainīgi apkārtējie cilvēki, kuri nedomā, kādas var būt sekas viņu darbībām. Pats visu novēroju un zinu, kā tas ir, kad ir iespēja notikt nelaimes gadījumam(vissliktākajā nozīmē.). Pāšnāvības notiek arī vecāku cilvēku vidū, bet par to es nevaru runāt, jo neesmu tik izaudzis.

Lai labāk izprastu pašnāvnieku(civilo, mierīgo un parasto cilvēku vidū) domas, uzrakstiju stāstu, pēc pieredzes ar apkārtni un citiem cilvēkiem. Kā jūtas pašnāvnieks, mēs varbūt nezinam, bet ceru, ka dažiem cilvēkiem domas mainīsies.

"Katra diena man ir kā elle, mokoša un bezsirdīga. Karu vakaru, es gultā raudu par dzīvi. Visu laiku vēlos, lai pienāk nākamā diena, jo lai ātrāk beidzas šī, bet viss atkal izgaist, jo zinu ka nākamā diena būs vēl sliktāka. Skolā mani apsmej gan jaunāki, gan vecāki cilvēki , mani ienīst ,es esmu atstumts. Sēžot starpbrīdī uz soliņa, es raugos uz citiem un domāju, kā viņi var būt tik laimīgi, viņiem ir viss, ko vien viņi un es vēlos. Pat vienīgais draugs ir aizbraucis prom uz ārzemēm. Nevaru izturēt šo dzīvi, jo ne vienam neesmu vajadzīgs, ja nu vienīgi mammai. Pat tēvs mani uzskata par sliņķi un nemākuli, lai gan tāds es neesmu. Manas sliktākās dienas ir Svētdienas un Sestdienas, kad es esmu mājās. Es par ļauno dzīvi zinu tik daudz, ka es gribu mirt, mirt un piedzimt no jauna, nezinošs un ar jaunu dzīvi. Es nevaru saņemties izdarīt pašnāvību, jo domāju, ka kādam es noderēšu, un domas par nākotni un daži cilvēki, vēl satur mani pie dzīvības. Bet es nezinu, cik ilgi es spēšu šo izturēt. Dēļ tā man ir pilnīgi zudis pašsaglabāšanās instiknkts, es ne no kā nebaidos, ja nu vienīgi no sāpīgas un mokošas nāves, es gribu mirt, mirt pēc iespējas ātrāk, bet ne no paša rokas, lai nebūtu pārmetumu par to, ka esmu pievīlis tos cilvēkus, kuriem biju vajadzīgs. Es vairs negribu neko, ne ģimeni, ne draugus, ne dzīvi, es tikai domāju, kad tas notiks un kas būs pēdējais, ko es darīšu un teikšu. Kāds būs pēdējais solis, teiks dzīve, bet es ļoti ceru, ka mani sapratīs, bet varbūt man ir jāmainās... esmu labsirdīgs, cītīgs, un pacietīgs, bet iekšā manī plosās terorist, kas alkst pēc dzīvībām..."

Diemžēl šādi cilvēki ir un ja mēs nemainīsim attieksmi pret viņiem, un viņi tad vairs nebaidīsies, tad diemžēl kaut kas notiks. Ceru ka varējāt iejusties viņu ādā, ja nē rakstīšu sīkāk.

Mans uzsaukums- nenonāksim mēs visi līdz tādiem gadījumiem, cenšamies un nepadodamies cik spēka, un nenovedīsim citus līdz šādiem gadījumiem, kad nav cerības. Vienīgais ,kas drīkst kaut ko mainīt, ir vai nu Dievs, vai liktenis.

141 1 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

šādi cilvēki pārsvarā jauni diezgan bieži runā par tādām lietām, bet ir viena lieta kas tos atšķir no riktīgiem pašnāvniekiem. viņi iet cauri dzīvei un turpina mocīties, bet vienmēr gaida rītdienu un turklāt vēl izstāsta par to kaut vai internetā piebilstot tādus vārdus kā - varbūt man ir jāmainās... esmu labsirdīgs, cītīgs, un pacietīgs, bet iekšā manī plosās terorist, kas alkst pēc dzīvībām..." - šitais ir dzīvotājs jo agri vai vēlu sapratīs kas ir kā. 

otra lieta - tie kuri tiešām to izdara. tie ir samierinājušies ar to kā viņi dzīvo un citiem var pat likties diezgan normāli lai neradītu aizdomas ka viņi tādi ir bet tomēr atšķiras no citiem, taču iekšienē viņš jūt ka sevi nekad nepiepildīs un prieka brīžus arī tā neizbauda, viņi ir nometuši savas labās sajūtas un kādu dienu ar mierīgu sirdi iet un atņem sev dzīvību, turklāt atstājot patieso informāciju par sevi tikai pēdējā brīdī atstājot ziņu... 

par mani - es zinu kāda būs mana dzīve un man ir viss ko vēlos. tas vispār ir diezgan nomācoši turklāt ar problēmām dzīvot. es pats sev esmu lielākais pretinieks un šausmīgākās bailes jo (ah atkal jāstāsta bet slinkums) tāpēc vienk. teikšu ka ar sevi nevaru lāgā sadzīvot bet nekad nevēlos mirt. un vēl - man galvā liekas ka ir neskaitāmas dzīves gudrības un atklāsmes un ka es ikvienu (šajā gadijumā) varētu pierunāt gan atteikties no pašnāvības un dzīvot kā vēlas, gan arī to izdarīt. 

10 1 atbildēt

Dievs neko nemaina.Piemēram ja esi gejs,tad it īpaši. Tu domā ka cilvēki mainīsies pēc šī raksta?Tā nebūs. Vienmēr ir jābūt kādam kurš paceļas uz kāda rēķina...Es pati mēģinu atrast jēgu un mēģinu,bet  tomēr izkatās bezjēdzīji. Jā daudzi raudātu ja es nomirtu,bet piemēram tā pati vecāku attieksme kamēr esmu dzīva...Un kā es citur izlasīju,pēc tā kad tu esi depresīvs jaunībā, kad būsi pilngadīgs ir ļoti lielas iespējamības ka būsi depresijas upuris.Ir skumji kad cilvēks nomirst, bet vismaz viņi pēc nāves ir brīvi un bez ciešanām. kad es vairs nespēju es noskatos šo -http://www.youtube.com/watch?v=cETHTPeGvEc

3 2 atbildēt

Kas mus nenogalina _ padara stiprakus . Pašnaviba ir pavisam vajo ierocis ! 

Ša briža grutibas Tevi tikai noruda un sagatavo iepejamajam grutibam nakotne ! 

2 3 atbildēt

Žanra klasika: tipiski pusaudžu murmulējumi par "neizdevušos dzīvi", utml. Ir iets tam cauri. Par šādu gaudošanu nav īsti vērts satraukties. Vienīgais - vecākiem un tiem pāris tuvajiem draugiem būtu nemanāmi "jātur roka uz pulsa" (mazums, tomēr tizlenis sadomājas sevi par tāadu cietēju, ka sadara kaut ko ar'). Ja cilvēkam ir vismaz viens atbalsta punkts, tad pašnāvība nedraud. Tīņu gados vnk emocijas ir sakāpinātas.

1 3 atbildēt