Pacienti stāsta no pieredzes, kādas ir sajūtas, kad ir depresija un trauksme8

Gluži vienkārši es varētu pats sevi iznīcināt un nomirt...

Dans Kobains: "Priekš manis depresija ir tad, kad man viss vienalga un galvā man ir domas par pašiznīcināšanos un domas par to, ka es ar prieku varētu izdarīt pašnāvību kaut kur..savukārt trauksme ir  pilnīgi pretēja - mani uztrauc pilnīgi viss, man liekas - esmu gandrīz pārliecināts, ka man ir kāda reta slimība, piemēram, vēzis.."

27 gadus vecais Dans vēl trauskmi raksturo šādi: "Man ir panika un nenormāli daudz fizisku sajūtu, piemēram, trīce un sirdsklauves, man liekas, ka es varētu nomirt tūlīt pat"

Itin nekas nesniedz prieku

"Ciest no trauksmes ir tas pats, kas visu laiku dzīvot bailēs pat tad, kad nav par ko baidīties un prātā visu laiku ir domas par to, ka ir kaut kas par ko satraukties", tā komentē trauksmi 27 gadus vecā Emīlija Makmullina no Eseksas, kura cieš arī no ēšanas traucējumiem, trauksmes un depresijas pēdējos 7 gadus.

"Tas viss kopumā liek domāt atkal un atkal par leitām tā it kā tu iesprūstu un nespētu izrauties, radot efektus uz veselību kā piemēram bezmiegs, apetītes trūkums, grūtūbas ar elpošanu un panikas lēmes".

Par depresiju Emīlijas saka tā: "Dzīve <sūkā> kā arī viss kas sasitīts ar dzīvi vai man apkārt, visu laiku ir nogurums, nav entuziasma, ir skumīgi. Pilnīgi nekas nesniedz prieku, rodas tāda kā izolētibas sajūta."

Visaptveroša bezpalīdzības sajūta

"Tas ir kas vairāk nekā vienkārši būt noskumušam. Tā ir sajūta, ka esi pilnīgi bezpalīdzīgs, tā it kā kristu bezdibenī", tā par depresiju stāsta 26 gadus vecais Alekss no Prestonas, kuram uzstādija depresijas un trauskmes diagnozi dažus gadus atpakaļ.

"Cilvēki, kuriem ir depresija vai trauskme..par viņiem ir jāparūpejas, jāsniedz palīdzība, lieciet viņiem smaidīt, velciet ārā, nepametiet viņus vienus..jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti palīdz tas, ka tādi cilvēki netiek pamesti vieni.."

Katra diena = murgs

"Tās ir briesmīgas dienas un mans vienīgais bēgšanas ceļs ir kosmētika un <paslēpšanās pūlī>. Katra diena ir kā murgs realitātē, citi domā, ka esmu pašpārliecināta sieviete ar veiksmīgu biznesu un karjeru. Bet patiesībā katru nakti vienatnē raudu un domāju vai pienāks diena, kad beidzot nesāpēs.." tā stāsta Betānija no Birginhemas. Sieviete cieš no depresijas kopš 2010.gada.

Lietas, kuras būtu ātri jāspēj aizmirst, pārveršas par bailēm, kas aprij..

"Sadzīvot ar trauksmi ir līdzīga sajūta tai, kad liekas, ka esi aizmirsis izslēgt gludekli, kad atrodies darbā, bet tajā pašā laikā apzinies, ka gludekli taču neesi izmantojies. Tas viss aiziet tik tālu, ka krekli vairs netiek gludināti, jo ir bailes, ka aizmirsīsi izslēgt to nolādēto gludekli. Visu laiku ir sajūta, ka šis gludeklis dedzina caurumu un viss ir liesmās", tā stāsta Sāra, kurai tika diagnosticēta truaksme un depresija 18 mēnešus atpakaļ, kaut arī ir azidomas, ka Sāra cieš no depresijas un trauksmes jau 10 gadus.

"Es visu laiku tērēju savu laiku uz to, lai izvairītos no lietām ,kas manī rada trauksmi, bet tas vienmēr ir ar ļoti maz panākumiem.."

Nepārtraukts spiediens

"Man visu laiku ir ļoti spiedoša sajūta, ka es varētu sasniegt labākus rezultātus un tas notiek tad, kad es kautko daru un tikt ar šo sajūtu galā ir grūti" ,  tā stāsta 22 gadus vecā Sofija Dišmane, kas cieš no sociālās trauskmes un veselības trauksmes.

"Nav viegli katru cienu cīnīties ar savu prātu, ir arī zema uzticība, kas to visu pasliktina, kā arī neesmu pietiekoši drosmīga un nav iedvesmas. Tomēr esmu normāla persona ar nelielām novirzēm, manas novirzes neveido manu īsto personību".

"Depresija nav skumjas. Tā nav slikta diena vai ilgošanās pēc apskāviena. Depresija rada izolācijas un totālas vientulības sajūtu. Kad depresija pasliktinās, tad ir sajūta, ka nekam neesi vajadzīgs, liekas, ka smadzenes atslēdzas un ir sajūta, ka esmu kļūda, ka man nav nekā, ko es varētu piedāvāt citiem cilvēkiem", tā savu depresiju aprakstījusi Kerija Fišere, kas mira 2016.gada beigās /Carrie Fisher’s/. Internetā vidē Kerija tika apsriesta ļoti ilgu laiku pēc viņas nāves.

Kerija piebilst: "Lai slimotu ar depresija ir vajadzīgas <lielas olas>, jo depresija ir kas tāds ar ko sadzīvot spēj tikai drosmīgākie un tas ir kaut kas tāds ar ko ir jālepojas, nevis jākaunas".

Mazāk tiek apspriests tas, kā depresija ietekmē ģimenes dzīvi. Stīvs, kura draudzene slimo ar depresiju jau 18 mēnešus, apraksta to šādi: "Tas viss kļuva tik nopietni, ka viņai bija nepieciešama ārstēšanās speciālistu uzraudzībā. Daudzi mani draugi un arī ģimene nespēja to saprast kā daudzi no viņiem novērsās." Stīvs palika kopā ar savu draudzieni tik ilgi, cik tas bija iespējams, līdz viņai kļuva labāk, bet attiecības beidzās, jo emocionālā spriedze bija pārlieku liela, un arī pēc attiecību beigām Stīvām pagāja ilgs laiks, kamēr viņš pilnībā pārdzīvoja notikušo.

Kaut arī arvien vairāk un vairāk cilvēki kļūst atklātāki par to, ka viņi cieš no depresijas un/vai trauksmes, nekad neaizmirstiet to, ka jūs nevart zināt, kas notiek otra cilvēka galvā.