Novembra trīs svecītes.22

Pirmo svecīti es aizdedzu 11.novembrī- Lāčplēša dienā.

Par tiem, kas savu dzīvību atdeva, lai es šodien varētu dzīvot brīvā valstī. Par tiem, kuri izvēlējās karot par Dzimteni, lai arī tas notika svešā uniformā. Par tiem, kuriem nebija dota izvēle, jo vienkārši tika mobilizēti svešā karaspēkā. Gribi vai negribi, bet rokās tiek iedots ierocis, un tiec nosūtīts uz fronti. Jauni un nepieredzējuši puiši kā ''lielgabalu gaļa''. Svešajā karā, kurā ierauti latvieši, dažādās frontes pusēs tika nostādīti brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Arī par tiem ,kuri palika tālajā Sibīrijā. Bet īpaši par tiem, kuriem pietika spēka un spīta atgriezties. Es aizdedzu svecīti un lūdzos, lai nekad, nekad nekas tāds vairs neatkārtotos.

Otro svecīti es aizdedzu 18.novembrī- Latvijas Republikas proklamēšanas dienā.

Sarkanbaltsarkanu svecīti logā. Lai garāmgājēji redz, ka man šodien ir svētki. Var jau būt, ka tas var likties nedaudz ārišķīgi. Bet šajā dienā es atļaujos tāda būt. Ir jau svarīgi būt patriotam darbos un sirdī, bet nav jākaunas savu lepnumu par savu valsti arī parādīt. Neviens taču nekaunas vicināt Latvijas karogu hokeja spēles laikā. Un nesakiet man, ka mums nav ar ko lepoties. Ir! Tikai pašiem ir jānovērtē tas, kas mums dots. Es nesaku, ka viss ir labi. Vienmēr jau var būt labāk. Un parādiet man vienu valsti, kurā viss ir ideāli. Skanēs nodrāzti, bet viss ir atkarīgs no attieksmes. Ja gribēsi tikai ņemt, neko nedodot pretī, tad arī zelta krastā nebūsi laimīgs. Tāpēc es aizdedzu svecīti cerībai- manai zemei, manai tautai.