Ieraudzīju šo atklāto vēstuli visiem vecākiem un nevarēju nepadalīties! Pirms pacelt roku, padomā divreiz - vai tas ir tā vērts, vai pēc tam Tu nesāksi ienīst sevi?!
«Šodien lidojuma laikā no Antālijas uz Kijevu 8 gadus vecs puisēns netīšām apgāza papīra glāzīti ar karstu tēju un tā ielija viņam klēpī...»
«Viņš bļāva tik skaļi, ka pat cilvēki, kuri sēdēja vairākas rindas tālāk pieskrēja skatīties, kas ir noticis. Pieskrēja stjuartes, steidzās palīdzēt arī sievietes no pirmajām un pēdējām rindām, prasot bērna tēvam kā var palīdzēt. Puisēns tikai raudāja un raudāja, lūdza tēvam: «Tēti, tētīt, lūdzu, tikai nesit man. NESIT MAN!»
Bērns, kuram sāpēja karstās dēļ, baidījās, jo zināja. Viņš zināja, ka viņu sitīs, jo apgāza glāzi, kā dēļ izlija tēja. Viņa balsī bija dzirdams izmisums un bailes, man, četru bērnu mātei, sirds neizturēja un pati apraudājos, jo nevarēju izturēt, ka šajā situācijā esmu bezpalīdzīga.
Puisēns sarkanās biksēs un basām gājām lēnām tipināja pakaļ stjuartei, kura veda viņu notīrīt, bet nopakaļ viņa tēvs tikai auroja: «Es taču tev teicu, lai es uzmanīgs. Teicu taču!»
Lūdzu, nesitiet savus bērnus. Nekad. Nesitiet, ja viņi ir izdarījuši kaut ko sliktu, nesitiet, ja ir samelojuši vai nav gribējuši ēst putru. Nesitiet, ja ir saņēmuši sliktu atzīmi, vai arī kā jums liekas - speciāli nevēlas iemācīties matemātiku. Viņiem arī sāp, nesitiet par to, ka bērns pieļauj kļūdas!
Bērni - tā ir mīlestība. Katrs bērns ir pats sarežģītākais, ar visšausmīgāko raksturu - bet tā ir mīlestība.
Lūdzu, rodiet sevī spēku, lai paskaidrotu, pacietību, lai pārdzīvotu, maigumu, lai pažēlotu. Atrodiet sevī spēku būt par vīrieti nevis lupatu, par aizstāvi nevis murgu, sarunu biedru nevis mūžīgo pretinieku!
Atrodiet sevī spēku, lai kļūtu savam bērnam par lielāko, labāko un mīļāko draugu. Nedariet to viņa dēļ, dariet to sevis dēļ!»
Šī raksta lasītāj, pirms rakstīt komentārā to, ka tevi bērnībā sita un esi izaudzis par krietnu cilvēku, lūdzu, paturi prātā, ka mūsdienās vecāki ir kļuvuši vēl agresīvāki, vēl nepacietīgāki, vēl bezjūtīgāki. Arī es esmu atrāvusies ar siksnu, kad neklausīju un mācījos no savas kļūdas, ko turpmāk arī centos nepieļaut, bet mani vecāki nebija aizrāvušies ar to, ka par katru kļūdu ir jāsit. Diemžēl mūsdienās jauno vecāku loģika nereti strādā tādā virzienā, ka ir jāsit par katru kļūdu, jo citādāk taču neiemācīsies. Disciplīnai un kontrolei ir jābūt, bet to nevajag panākt ar baiļu ieviešanu savā bērnā! Nepārvērtiet savu bērnu par briesmoni, kurš iemācīsies, ka visu var panākt tikai ar fizisku spēku un sāpju nodarīšanu. Galu galā - jūs jau esiet tie, kas audzina nākamo paaudzi.
Nu, ja sīkais sper kaķim, vai dara ko tamlidzigu, tad ar siksnu prasītos uzšaut, lai saprot. Tagad pilns ar tādiem sīčiem, kas žagaru nav redzējuši, un domā, ka var kāpt visiem uz galvas.
Pats bērnībā tikai 2-3x ar siksnu dabūju, bet pelnīti. (salauzu sencim makšķeres utml.)
Citreiz, jau vajag iedot pa dirsu ne jau tā kad zils paliek un ka nedēļām, sāp bet ar mēru. Bet ja bērns nekā nav izdarijis un vienkārši klapēt par to ka sencis cukā ir, tad nu gan tam pašam sencim abas plūmes uztaisīt, ka ir nogatavojušas un pašam kartigi pa to dirsu iedot. 
... Teica māte, kurai nav nojēgas par to kā audzināt bērnu.
Relaitāte ir tāda, ka ir jāatrod vidus ceļš. Pasaulē ir diva veida ļauni cilvēki:
1) Cilvēki kuri auguši vidē, kur viss ir atļauts un ir nesodamības sajūta jau no dzimšanas.
2) Cilvēki kuri auguši nelabvēlīgā vidē.
Bērnam ir jāsaņem sods par apzinātu sliktu rīcību, nepaklausību un neizdarību, bet ne par nejauši vai neapzināti izrausītu negatīvu notikumu.
Mani bērnībā nedaudz pēra, bet vairāk bija sodi ar kuriem es tiku ierobežots, dažreiz gadījās kad dabūju netaisnīgi, bet visā visumā tas labi ieaudzina disciplīnu un autoritāti.
Vislabākais sods mūsdienās ir bērnam noteikt mājas arestu un atņemt telefonu, datoru, televizoru un citas elektro iekārtas, lai sēž un lasa grāmatu.
par zagšanu viennozīmīgi ir jāsoda par pārējo pietiek vnk, sarāt un izskaidrot bērnam ,kāpēc un par ko viņam tagad skalo smadzenes
Tagad bērnus var no 1.5 gada atdod bērnudārzā, kamēr vecāki strādā, tas tagad ir sabiedrības uzdevums izaudzēt krietnu bērnu, jo vecākiem mūsdienās ir maz laika, ko viņiem veltīt. Es ceru, ka man būs savādāka situācija. Par to sišasnu, visam ir jābū ar mēru, jo tagadējie mūsdienu knauķi ir maigi izsakoties bezkaunīgi palikuši. Neciena vecākus cilvēkus utt.
Bērna audzināšana ir ļoti smags un laikietilpīgs darbs, bet sistēmai izskatās ir labāk bērnu atraut no mātes un viņš tiek agrā vecumā ielikts bērnudārzā., lai tas būtu izaudzis tā kā sistēmai tas ir vajadzīgs, kāds izaugs krietns cilvēks, no kāda izvedos noziedznieku. Tāda loterija. Esmu vērojusi kā rodas aba veida cilvēki.
Nope. Mūsdienās viņus per mazāk, kā kādreiz, jo šāda audzināšana tagad ir sodāms noziegums, it sevišķi Anglijā, nedod Dievs, atņems bērnus, un tieši tā iemesla dēļ, ka likums ir bērnu pusē, sīkie ir tā izlaisti, ka tā vien prasās uzšaut, kad tādi briesmoņi brēc, sit vecākiem kādā lielveikalā, jo viņam nenopirka kārtējo sūdu. Kādreiz pēra, neviens tādu audzināšanas metodi nenosodīja, zato bija disciplīna, cieņa pret vecākiem cilvēkiem un apkārtējiem.
Cik daudz ir jāsit bērns, lai tas lidmašīnā brēktu ''Tēti, tētīt, lūdzu, tikai nesit man. NESIT MAN!'', tikai tpc ka uzlējis tēju sev virsū?
Sist nevajag, bet tomēr jābūt kaut kādam respektam.
Atceros, ka pirmajās klasītēs ģērbtuvēs pirms sporta neviens nelecās lielākajiem puikām augumā, bija respekts, jo lielāki un stiprāki bija. Tagad gan kaut kā savādāk ir. Ielaiž ģerbtuvē bariņu ar pirmklasniekiem, pedagogs saka, lai nesabiedē. Tie sīkie nāk iekšā teikdami, ka no mums nebaidoties un sāk kaut ko lekties augumā 
Protams, smieklīgi, bet nu pēc pāris gadiem būs lupatas, kas tad, kad kāds reāli iesitīs, nevis vienkārši apmainīsies ar apvainojumiem, zvanīs vecākiem šokā, ka kāds viņiem pa ģīmi iedevis, kaut gan itkā neko neesot darījis.
Teikšu lielu paldies tēvam, kurš man bērnībā par sataisītiem sūdiem ar siksnu pa dirsu nodeva. Apziņa, ka vecais uzzinās un dabūšu pa pakaļu, diezgan bieži atturēja no dažāda rakstura huligāniskām, un ne īpaši likumīgām likumīgām darbībām. Par to arī cieņa un respekts.
Runājot par māti, tad viņu ar visu viņas mīlīgo bubināšanu varēja mierīgi sūtīt irst, protams, tā, lai vecais nedzird..
mans uzskats - ja noper, tad par savārītajiem sūdiem ir saņemts sods.
savukārt, ja neko nedara, tad ir daudz lielāka traumēšana, jo pēc tam visu laiku ir jāraustās, kas man būs par to. Un dažreiz tā nepiedošana un ignorēšana ir daudz efektīvāka nekā noslānīšana, jo sīcis visu laiku mēģina laboties, darīt labus darbus, un tik un tā tas neko nedod un nespēj izpirkt savārītos sūdus.
p.s. bērnus neesmu klopējis (izņemot pāris reizes pa pleciņu, ka piepirž autiņu), dodu priekšroku psihoteroram un ignorancei. Un kad sīkie kaut ko grib, tad ar nožēlu atceras, ka kaut kad iepriekš savārīja sūdus.
