Mediju ietekmē un vadoties pēc ziņām, kas notiek pēdējā laikā:
Arī šobrīd parādās daudzi, kuri ļoti atbalsta Krieviju, vai skumst pēc PSRS.
Ir cilvēki, kuriem liekas, ka nabadzīgo ir vairāk, ka ir liels bezdarbs, Latvija neko neražo un neeksportē, kas protams, arī akcentēts.
PSRS strādāja rūpnīcas, kuras bija lielā mērā ne-automatizētas, kur cilvēki veica manuālu darbu, un vislielākā vērtība bija roku darbam.
Izdzīvot, protams, varēja, un naudu sakrāt varēja(vismaz no vecāku un vecvecāku stāstiem), un naudas šķita ka ir vairāk, jo nebija jau īsti kam tērēt.
Ja vēlējās krāt auto, tad parasti to darīja 10 un vairāk gadus.
Bet ja gribēja tikt pie dzīvokļa- tad parasti bija garas rindas.
Tad ienāca "pūstošie rietumi", un ražošana tika automatizēta, ar datortehnoloģijām pieauga pieprasījums pēc cilvēkiem, kas strādā ar smadzenēm, un prot vairākas valodas, varbūt pat prot programmēt. Un vecie, protams, to vairs nevarēja apgūt. un ar savām iepriekšējām prasmēm nopelnīt tik labi.
Pēkšņi arī dzīvokļi kļuva pieejamāki, tai pat laikā bija nosacījums- tev ir jāpērk un tu nevari vairs to dabūt par brīvu.
Rezumējot, daudzas lietas kļuva "nepieejamas" vai arī ar saistībām. Vajadzēja nest atbildību, kā arī vajadzēja ielīst kredītos.
Kredītu līniju sākumā, izveidojās stereotips, ka tas kurš 20 gadus ielien kredītā, ir muļķis. Vai arī tas, kurš nopērk jaunu auto, un paņem to kredītā, arī ir muļķis, jo ir labāki un lētāki, par lētāku samaksu.
Protams, šādā gadījumā tiek palaists garām svarīgs aspekts- jaunāks auto nozīmē arī rūpnīcas garantiju, kā arī, ja cilvēkam ir pietiekoši ienākumi, pastāv iespēja jauno auto paņemt operatīvajā līzīngā, kas nozīmē, ka to var pēc 5 gadiem atdot kā pirmo iemaksu, un ja tam ir saglabāta pietiekoša vērtība, tad par nākošo jau mēnesā maksājums ir mazāks.
Šobrīd, vidēji statistiski, ir daudz vairāk cilvēku ar auto un privāto transportu,
pat tādā mērā, ka bieži vien rodas cita veida problēmas- auto pat nav kur likt.
Un tanī pat laikā ļoti reti cilvēki izvēlas Krievijas automobiļus, kaut gan tie bija praktiski vienīgie pieejamie PSRS laikos.
Šobrīd ir iespēja aizbraukt uz Ārzemēm, un nav vairs ciet robežas, un faktiski ir lielākas iespējas atpūsties aizbraucot ceļojumā.
Par bezdarbu- jā šī tomēr joprojām ir aktuāla problēma. Aktuāla, galvenokārt dēļ maz attīstītas infrastruktūras Latvijā, kas ļautu veikt ārpakalpojumus vai efektīvu transportēšanu no citām pilsētām.
Es gribētu arī ieteikt tiem cilvēkiem, kas domā, ka viss ir slikti, padomāt par to, cik brīvi tomēr var izteikties tagad, un arī ka vispār ir iespēja kritizēt valsts iekārtu, par to nenonākot cietumā vai gulagā.
Un protams, ieguldīt sevī, savās zināšanās un prasmēs, lai būtu pieprasīti un apmaksāti darba tirgū.
1.Reālais padoms, protams, ir būt gataviem braukt uz Rīgu un atpakaļ vairāk kā 2 stundas katru dienu, ja tas ir situācijas vajadzība, un nav iespējas atrast darbu mazākās pilsētās.
2.Sākt ar krievu un latviešu valodu, bet noteiki mācīties angļu valodu, jo tas paver iespējas strādāt uzreiz ar plašāku klientu loku, piedāvāt savas prasmes.
3.Izlasīt grāmatu "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem", lai uzlabotu sevis pasniegšanas prasmes, kā arī sastādītu efektīvu motivācijas vēstuli, kā arī intervijās un ikdienā.
4.Ar europass CV sastādīt savu CV, kur būtu detalizēti uzskaitīta pieredze un nozīmīgākās prasmes.
5.Noteikti neuztvert atteikumu personiski, jo tas var novest pie depresijas.
6.Nevainot sevi un nebaidīties prasīt kādam padomu, jo bieži vien tas, kā mēs domājam kā cilvēki reaģēs, neatbilst patiesībai. Pārvariet bailes un prasiet! Esiet pazemīgi un sakiet tieši par problēmu, un prasiet padomu kā to atrisināt.
7. Izpildīt jebkādu mazo ieteikumu par darba meklējumiem. Ja kāds iesaka aiziet tur un tur painteresēties par darba iespējām- neteikt: "Ai, ko nu es tur iešu!", bet pamēģināt. Vismaz lai atrisinātu bezdarba problēmu uz īsu laiku.
8.Ja izdodas tikt uz nākošo līmeni, un jūtat, ka prasmes ir atbilstošas, lai darītu ko atbildīgāku citā, labāk apmaksātā darbā- nebaidiieties pieteikties un riskēt.
9.Ja izdodas attīstīt prasmes līdz augstam līmenim, tad var mēģināt pietikties strādāt attālināti, vai arī ārzemēs kā speciālistiem (Spotify, Skype, Microsoft), varbūt pat Silicon Valley un nest Latvijas vārdu pasaulē.
Īsumā, kas ir jāatceras tagad, kapitālismā - Pasaule ir viena, un arī globalizācijas laikmetā ir tiešām bezjēdzīgi konkcentrēties uz superlīderi, kurš mūs izvedīs no krīzes vai visu sakārtos. Tā ir pagātne, un valsts vairs neatbild par uzņēmējdarbību. Viss ir jādara pašiem, bet kādi ir mazie soļi, par to citā reizē.
Loģistikas ziņā arī nav atrisināts jautājums par cilvēku izmitināšanu- viss ir jāatrisina pašiem.- Lejā ir sižets par bezdarbu reģionos:
http://www.tvnet.lv/online_tv/75079-mums_seit_nav_ko_zaudet_ta_latviesi_saka_par_iespeju_lasit_senes_irija