Šīs lietas manī noveda līdz pārdomām, ka patiesībā mēs esam nepelnīti, nepareizi novērtēti, jo tālāk pateikto iemeslu dēļ. Mūs nekad nav spējuši izprast un tādēļ arī adekvāti vērtēt. Pārāk daudz kam latvietis ir pieradis piekrist, kritiski neanalizējot cēloņus.
Piemēri, noteikti esat dzirdējuši, ka maskavieši ir centušies iegalvot, ka Latvija ir nomale un province, bet bāleliņi piekrīt un māj ar galvu, lai gan vēsturiski visas novitātes arī Krievijas impērijai ir sākušās caur Latviju un Rīgu. Sākot ar vispārējo izglītību, elektrifikāciju, elektrisko tramvaju, autobūvi un beidzot ar neizskaidrojamo tieksmi visādus jaunos viļņus rīkot šeit, bet ne pie sevis.
Kāds ir papūtis pīli un latvietis māj ar galvu un paklausīgi piekrīt, ka Latvija ir maza un mēs esam maza tautiņa.
Bet kā tad ir patiesībā?
Protams, ka Latvija nav liekama blakus 20 lielākajām pasaules valstīm, bet arī ar mazohismu nav pamata nodarboties. (skatīt avotu)
Un arī pēc iedzīvotāju skaita tas tā nav. (skatīt avotu)
Latvieši un Latvijā dzīvojošie cilvēki tiek raksturoti kā emocionāli noslēgti un nesabiedriski cilvēki, kas maz smaida.
Var jau viss kaut ko stāstīt par mentalitātēm un atvērību, bet es drīzāk domāju ka šī attieksmes uzvedība ir vairāk saistīta ar individuālo garīgās attīstības līmeni. Un mums tas ir augstāks. Mēs esam emocionāli pašpietiekamāki. Mēs vairāk meklējam mieru un protam rēķināties ar citu mieru. Respektīvi mums nav nepieciešams uzmākties citiem, lai kompensētu savu emocionālo nepietiekamību. Emocionālā nepietiekamība tomēr vairāk raksturīga garīgi mazāk attīstīem indivīdiem.
Neteikšu, lai smaidat biežāk, jo man patīk saņemt šos jūsu retos, bet īstos smaidu.
