2. Sabojātas attiecības. Nelabvēlīgs ego, kas ņem virsroku.
Reizēm mēs sāpinam citus un sakam lietas emociju iespaidā, papildus tās nedaudz vel dramatizējot, lai atriebtos kādam par to, ko tas ar savu rīcību ir “nodarījis” mums. Tas ir normāli, tā ir cilvēka daba un ego. Prasme pārdomāt visu, saprast un atvainoties ir stipra un nobrieduša cilvēka, nevis vājuma pazīme.
Stāsts “iz dzīves” - bija 2 labākie draugi, kuri nebija ilgi tikušies, persona “A” pārtrauca kontaktu ar personu “B”, jo persona “B”, izskatījās, ka palikusi vienaldzīga par šo draudzību un pavadīja laiku ar citiem, vazājās pa tusiņiem, vel aizbrauca uz ārzemēm strādāt, nedodot nekādu ziņu un nekad neuzrakstot arī personai “A” - kā tad viņam iet, nu vispār neko... Vienā dienā personai “A” Skype ienāca ziņa no personas “B” ar atvainošanos par to, ka bijis tāds p*dars, aizmirstot personu “A”, vel par to, ka ļoti viņam noriebies ir ārzemēs, par to, ka viņš ļoti grib mājās un ļoti grib satikt personu “A” un aprunāties, saglābt visu “pa vecam”. Nu neko, persona “A” gaidīja viņu Latvijā un ziņu kad varēs tikties... Pagāja nedēļa, pagāja divas (kurā bija plānots būt atpakaļ Latvijā), pagāja mēnesis... Un persona “A” uzzināja to no saviem darba kolēģiem (ko sen praktiski visi jau zina, izņemot “A&rdquo
, ka persona “B” jau divas nedēļas ir miris. Jauns džeks. Miris. Tā vienkārši - aizgāja gulēt un nepamodās...
Uzmini - kas ir persona “A”? Es. Uzmini - ko tas man atstāja? Līdz šim dzīves smagāko un noderīgāko mācību. Novērtēt to, kas ir, cienīt, izrādīt to, cik attiecīgs cilvēks, kas man ir dārgs to, ka viņš ir svarīgs un nepieciešams... Ar savu attieksmi. Ar katru reizi, kad atvadamies, lai nepaliek kaut kādi strīdi, dusmas, nicinājums. Uz pozītivas nots atvadīties no katras tikšanās vai telefonsarunas, jo zini? Mēs nezinam to, ka, iespējams, ar kādu runājam pēdējoreiz. Mēs nezinam. Tavos spēkos ir darīt visu ar savu attieksmi tā, lai nav kaut kādas rīcības vai vārdi, kurus jānožēlo.
