Foto: pixabay.com
Teju 90% no nacistu veiktajiem pētījumiem bija kriminālnoziegumi
Nacistu eksperimenti sākās ar eigēniskiem pētījumiem vēl 30.gadu vidū. Taču otrā pasaules kara laikā tika veikti medicīniski eksperimenti ar pieaugušajiem un bērniem, kas bija ieslodzīti Dahavas, Aušvicas, Buhenvaldes un Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē. Ieslodzīto ciešanas var pielīdzināt teju visiem deviņiem elles lokiem – ļaunprātīga izmantošana, izkropļošana, bads, sals un spīdzināšana, kā arī dažādi medicīniska rakstura eksperimenti, kas tika veikti “rasu un izaugsmes vārdā”, kā arī militārām vajadzībām. Piemēram, ieslodzītie tika iegremdēti ledusaukstā ūdenī, lai tādējādi izvērtētu, cik ilgi notriektas lidmašīnas pilots varētu izdzīvot jūrā pirms nomirst. 40.gados veiktos farmakoloģiskos eksperimentus ar stingumkrampjiem, tīfu, vēdertīfu veicināja apziņa, ka sabiedroto iespējas medicīnas pētījumos ir pārākas. Savukārt pēc tam svarīgākas kļuva rasistiskas prioritātes, kā apliecina Šūmaņa eksperimenti ar ebrejiem Aušvicā. Jau pēc kara secināts, ka šajos eksperimentos cieta vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, tostarp arī latvieši.
Aiz sifilisa ārstēšanas slēpj slimības attīstības pētījumus
Pagājušā gadsimta 20.-30.gados milzīga problēma bija sifiliss, tādēļ ASV 1928.gadā Džuliusa Rozenvalda fonds uzsāka veselības aprūpes projektu melnādainiem vīriešiem valsts dienvidos. Taču jau pēc dažiem gadiem programmas mērķi mainījās: nabadzīgi afroamerikāņi tika iekļauti programmā, lai ārstētu viņu “netīrās asinis”. Ar šādu terminu toreiz apzīmēja it visu, sākot no anēmijas līdz pat sifilisam. Vīriem bija pieejama bezmaksas veselības aprūpe, pārtika, apdrošināšana, taču tika noklusēts, ka viņi piedalās ASV sabiedrības veselības dienesta atbalstītā eksperimentā, kas pēta neārstēta sifilisa ietekmi uz afroamerikāņu vīriešiem. Daļa no 399 cilvēkiem patiešām bija slimi, daļa tika inficēta pirms iesaistīšanas programmā, taču viņi nekad nesaņēma pienācīgu ārstēšanu, kaut arī tā tika solīta. Arī ne tad, kad 1945.gadā tika secināts, ka penicilīns visnotaļ labi tiek galā ar šo seksuāli transmisīvo slimību. Eksperimenti turpinājās līdz par 1972.gadam, kad par tiem kļuva publiski zināms un izcēlās pamatīgs skandāls.
Līdzīgi eksperimenti 1946.-1948.gadā tika veikti arī Gvatemalas psihiatriskajā slimnīcā, kur ar sifilisu un gonoreju tika inficēti aptuveni 1500 ieslodzītie un pacienti. Visticamāk, tādēļ, lai pārbaudīt, kā uz seksuāli transmisīvajām slimībām iedarbojās penicilīns. Vēlākos gados šie eksperimenti tika uzskatīti par neticami neētiskiem pat tiem laikiem, kad principā šādas darbības tika pieļautas. Vēlāk ASV oficiāli atvainojās abos eksperimentos iesaistītajiem.
CIP eksperimentē ar “prāta kontroli”
Aukstā kara gados CIP sāka pētīt veidus, kā pārvērst amerikāņus specdienestu kontrolētos “superaģentos” – cilvēkos, kas spētu veikt slepkavības un nepakļautos pretinieku nopratināšanai. Projekta “MK-ULTRA” ietvaros CIP pētnieki eksperimentēja ar neko nenojautošiem ASV un Kanādas iedzīvotājiem, iemānot tiem psihodēliskus medikamentus, tostarp LSD, PCP un barbiturātus, kā arī izmantojot nelikumīgas metodes piemēram, hipnozi, iespējams, arī ķīmiskus, bioloģiskas un radioloģiskas vielas. ASV Veterānu attiecību departaments lēš, ka pētījumos bez pašu piekrišanas bija iesaistīti aptuveni 7000 karavīri. Projekts turpinājās vairāk nekā 20 gadus, to laikā CIP iztērēja aptuveni 20 miljonus dolāru. Ar to tiek saistīta viena cilvēka nāve, taču 1973.gadā pēc tā laika CIP direktora Ričarda Helmsa pavēles tika iznīcināti visi ar šo projektu saistītie dokumenti.
Padomju slepenie dienesti indīgo vielu pētījumiem izmantoja politieslodzītos
Padomju Savienības slepenie dienesti savu pirmo “indes laboratoriju” izveidoja 1921.gadā, to nosauca par “Speciālo biroju” un tajā tika testētas dažādas nāvējošas vielas. 1939.gadā iestādi pārdēvēja par “Laboratoriju nr.1”, tās vadībā stājās padomju bioķīmikis un indīgo vielu attīstītājs Grigorijs Mairanovskis. Viņa vadībā nāvējošo vielu, tostarp sinepju gāzes, ricīna, digitoksnīna, kurares un cianīda iedarbībai tika pakļauti Gulaga ieslodzītie “sabiedrības ienaidnieki”. Indes ieslodzītajiem tika nodotas ar ēdienu vai dzērienu kā “zāles”. Viņa komanda izstrādāja tādu vielu kā C-2/K-2 (karbilamīna holīna hlorīdu), kas nonāvēja cilvēku 15 minūšu laikā. Mairanovski arestēja Josifa Staļina “tīrīšanu” laikā. “Laboratorija” dažādos statusos darbojās vēl ilgus gadus, tostarp vēl 90.gados tā tika iesaistīta “slepenām operācijām Rietumos paredzētu bioloģisku un toksisku ieroču izstrādāšanā”.
Eksperimenti ar ieslodzītājiem, jo tie ir “lētāki nekā šimpanzes”
1973.gadā farmaceitiskās nozares pārstāvji ASV kongresam atzina, ka vēl 70.gados jaunu medikamentu pētījumos izmantoja ieslodzītos, jo “tie ir lētāki nekā šimpanzes”. Īpaši daudz medicīniskos eksperimentos izmantoti Holmesburgas cietumā (Filadelfija) ieslodzītie. Daži no viņiem atklāja savu sāpīgo pieredzi, kurai piekrituši, lai tiktu pie liekas cigarešu paciņas. Pēc skandāla ASV Cietumu birojs aizliedza jebkādus farmācijas uzņēmumu eksperimentus cietumos. Taču farmācijas giganti nelikās mierā un pārcēla savu darbību uz… trešās pasaules valstīm. Daži no eksperimentiem, piemēram, HIV zāļu AZT pētījumi Ugandā, kurā tika iesaistītas ar šo slimību sirgstošas grūtnieces, pat izraisīja tikpat lielus skandālus kā bēdīgi slavenai Savukārt “Pfizer Inc.” par antibiotikām “Trovan”, kuras tika pārbaudītas Nigērijā, izmantojot ar meningītu slimus bērnus, tika vainota vienpadsmit slimnieku nāvē.
Japāņi eksperimentiem ar nāvējošām slimībām izmanto ķīniešu karagūstekņus
Bioloģisko ieroču izmantošana tika aizliegta 1925.gadā ar Ženēvas protokolu, bet impēriskā Japāna atrada veidu, kā šo aizliegumu apiet. Tās armijas vadība uzskatīja, ka “baktēriju karš” ir pārāk efektīvs ienaidnieku iznīcināšanas veids, lai to aizliegtu. Tādēļ Japānas kontrolētajā Mandžūrijā tika izveidota slepena vienība (731.vienība), kura oficiāli tika dēvēta par Epidēmiju novēršanas un ūdensapgādes vienību. 30.gados tur tika sākti eksperimenti ar patogēniem un ķīmiskajiem ieročiem, kuri tika testēti arī uz cilvēkiem. Militārie ārsti un virsnieki pakļāva apzināti upurus infekciju slimībām, tostarp Sibīrijas mērim, buboņu mērim, holerai, sifilisam, tīfam, cenšoties saprast, kā šīs sērgas varētu izmantot bumbās un uzbrukumos Otrā pasaules kara gados. Lielākoties upuri Ķīnas iedzīvotāji un karagūstekņi, pavisam kopā aptuveni 100 000 cilvēku. Ja taisnībai atbilst ziņojumi par japāņu uzlidojumiem, kur virs ciematiem tika izkaisītas ar mēri inficētas blusas, tad upuru skaits varētu sasniegt pat 250 000 cilvēku. Līdz pat 80.gadiem Japāna atteicās atzīt šādas nodaļas eksistenci.
Skaties aizraujošo seriālu “Pāreja” kanālā FOX trešdienās no 23.janvāra plkst. 22:00.
