Mana bērnība bija TIK forša, jo stilīgi bija būt sportiskam, nevis ar biezu vecāku maku
Mana bērnība bija TIK forša, jo aizbraucot pie omes, viņai vienmēr bija konfektes.-
Mana bērnība bija TIK forša, jo stilīgi bija būt sportiskam, nevis ar biezu vecāku maku
Mana bērnība bija TIK forša, jo aizbraucot pie omes, viņai vienmēr bija konfektes.-
Mana bērnība bija TIK forša, jo vārds "drāzties" nozīmēja skriet kā vējam, nevis stumdīties.
Mana bērnība bija TIK forša, jo es krāju naudu ritenim, nevis piektdienas vakara ballītes alum.
-Mana bērnība bija TIK forša, jo ar šiem varēja spēlēties stundām.
Mana bērnība bija TIK forša, jo pēc uzvaras sporta sacensībās vecāki tev nopirka kūku, nevis aizveda pierīties uz McDonaldu.
Mana bērnība bija TIK forša, jo starpbrīži tika pavadīti savādāk, kā blenžot telefona ekrānā.
Mana bērnība bija TIK forša, jo mīļāko dziesmu varēja dziedāt arī vecāku klātbūtnē, nebaidoties, ka viņi dusmosies par dziesmas vārdiem.
Mana bērnība bija TIK forša, jo kožļeņu paciņa maksāja 20 santīmus.
Mana bērnība bija TIK forša, jo saldējumu vafeles bija kraukšķīgas.
ir lietas kas vēl mūsdienās ir bet par to ka jaunieši dzer, ieurbjās telefonā un par stiligam uzskata dziesmas par seksu un piedzeršanos - piekritišu. Pats vakar jelgavas pilsētas pasāžā biju. Tā pavēroju lielākā daļa jaunieši kas apkārt bija, staigājā ja zombiji skatoties savā sūda viedtālrunī.. Liela daļa mūsdienu jaunieši ir stulbi deģenerāti kas zin kā parazitēt apkārt ar telefoniem, regulāri dzert un meklēt kādu ar ko nopis*ies.. Galīgi neprot izklaidēties bez tā visa. Mana bērnība bija spēlējot spēles, braukājot ar riteņiem un pagalmā smilšukastē taisot ceļus un spēlējoties ar mašinītēm. Tagad 7 gadigajiem tādas rotaļlietas neeksistē, jo viņiem visiem ir datori ar GTA vai CS. Mani jaunibas gadi pagāja arī uzturoties arpus telpām, telefonu vilku ārā tikai un vienīgi tad kad vajadzēja kādu sazvanīt vai kāds zvanija. Izklaides bija ar draugiem, ar motorolleriem pabraukāt pa vasaras saulainajām dienām, ķert piedzivojumus, kad aizbraucām uz savu "tusiņu vietu" mēs prosta runājām jokojām un aprunājām ko varētu uzlabot pielikt rollerim, nevis aprunājām kurš piedzērās, kuru menti savāca vai kurš ar kuru ir nolaidis. Tādas lietas pat prātā nenāca. Arī tagad kad esmu pieaudzis es labāk garažā paskrūvēju autiņu, nekā eju uz klubiem, bāriem vai citiem pasākumiem kas pilni ar mazgadīgām *****ām un dzērušiem swageriem hipsteriem un citiem meiteņpuikām (jo mūsdienās ir stiligi vīriešiem būt sievišķigiem un sievietēm būt mauciskām) Arī smartphona man nav, un arī es nepirkšu tādu mēslu tik ilgi kamēr veikalos būs pieejami normālie mobilie. Jo man ir dzīve, man pietiek ar internetu mājās, nah man to vazāt līdz, un ari ja es esmu ārā ar kādu tad es komunicēju ar tiem ar kuriem esmu ārā, nevis prosta barā sēžam netā un čatojam tur Pats nesen redzēju ainu picērijā. Pie viena galda sēž 4 jaunieši, Visi acis nemaz nepaceļ no telefoniem un nesarunājās viens ar otru. Nožēlojami Lai vai kā es varu teitk ka man ir bijusi bērnība. Bet vai to pašu var teitk tie 13 gadnieki kas jau dzer un pīpē "zaļo", vai tās 15 gadnieces kuras sestdienu rītos dzer avarijas kontracepciju vai pēc noteikta laika ar bailēm kārto grūtniecības testus? I don't think so. Tā ir nožēlojama dzīve, nevis labi pavadīta bērnība / jaunība.
Man nav e-klase, pie vecomate veljoprojam ir konfektes, vafeles ir kraukšķīgas, bumbu tagad ari var spēlēt līdz vakaram!
Taakaa daudz lietas var darit ari mūsu laikos, ja neesi slinks!
Mana bērnība bija TIK forša, jo par 2. santīmiem, piemājas viekalā varēji nopirkt 4tras končas :D
Un man bērnība bija tā "visa dzīve vienos priekos, trusikos un gumijniekos"
Atšķirī'ba kurā rajonā tu dzīvoji un JA tu biji pārāk lēns lai aizmuktu no tiem PEDARASTIEM tad man žēl tevis...
Visiem liekas sava bērnība lieliska. !!! To sauc par nostaļģiju....
Nopienti cilvēki....
Vecākiem maniem 90 algas bija dirsa stradaja smagāk neka jebkad pelnija maz .... nabadzības limenis šausmigs un man ta pat patika sava berniba kapēc ? Tapēc ka nostaļgija un vecāki slēpa ikdienas problēmas no manīm
Es ķip esmu šā gadsimta bērns, un daudzas lietas tagat arī ir tās kuras tu pieminēji.
Es vienīgais izmantoju, papīra dienasgrāmatu? E-klasē ieeju, lai tikai apskatītos atzīmes.
Es bieži par šo iedomājos, it īpaši kad no Rīgas aizbraucu uz savu dzimto mazpilsētu. Kad biju maza, tad savu pilsētu atceros kā īstu paradīzi. Skolas zaļajā pagalmā vienmēr spēlējāmies ar fiškām vai lecām gumijas, lielais piedzīvojums bija aiziet uz tuvējo veikalu, jo ja makā bija lats, tad jutos kā bagātniece. Lielie prieki bija čipsu pakās atrast vēl kādu fišku vai košļenēs vēl nebijušu uzlīmi. Atceros cik burvīgs bija pilsētas centrs, kā ar draugiem uz asfalta zīmējām sauli un mākoņus, un vēl nez ko, kā stundām ilgi sēdējām bibliotēkā pētot grāmatas par vietām, kurās sapņojām reiz būt. Kad sākās tīņu gadi, tā vietā lai pie veikaliem diedelētu cigaretes un piektdienās meklētu vietu kur piedzerties, ar draugiem gājām uz tuvējo ezeru, stundām ilgi spēlējām bumbu, braucām uz jūru, lēkājām pa viļņiem, braukājām ar velosipēdiem un beigu beigās izaugām - bez planšetēm, bez viedtālruņiem, bez bieziem makiem, taču ar cilvēcību, ar sapratni par dzīvi, ar cieņu pret veciem cilvēkiem un mīlestību pret dzīvniekiem.
Tagad, iebraucot savā dzimtajā pilsētā, man gribas skriet prom ko kājas nes. Protams, jaunā paaudze ir tāda kāda ir visur, arī Rīgā, taču savā pilsētā, kuru atceros ar siltām atmiņām, mani pārņem vislielākās šausmas. Pa ielām pārvietojas neskaitāmas jaunās māmiņas, kurām knapi gadi 15, bet pie vienas rokas bērns, otrā rokā smēķis. Pie klubiem pārdzēruši jēgu tenterē strīdus un kautiņus meklējoši jaunieši. Pēcpusdienās, kad vēl apkārt ir cilvēki, nav nekāds brīnums, ja kāds tev pieskries, ar kulaku iedos pa seju un atņems naudu un personīgās mantas. Sīkie, kuri knapi izlīduši no autiņbiksīšu vecuma, lamājās, spļaudās, pasūta trīs mājas tālāk vecākus cilvēkus, spīdzina dzīvniekus un sarīko scēnas, ja uz apaļo 10 gadu jubileju nav aizvesti uz McDonaldu un dāvanā nav saņēmuši jaunu datoru. Ir pazudusi cilvēcība, saskarsme vienam ar otru, līdzcietība, tā vietā nākusi nežēlība, necilvēcība, necieņa gan pret citiem cilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan, galvenokārt, jau pret sevi pašu.
Nesaku to, ka VISI jaunieši un bērni mūsdienās ir tādi, taču, diemžēl, tie, kuri tādi ir, ir tie, kurus ikdienā visvairāk redz. Skumji, ka tā, taču prieks vismaz par to, ka es piedzimu laikā, kurš mani izaudzināja par labu cilvēku.
lai arī piedzimu 90-to gadu beigās, pirmos piecus dzīves gadus pavadīju fanojot par pokemoniem, spēlējot fiškas un pat vienreiz izbraucu ar vilcienu. pēc tās reizes pat nav gadījies ar viņu braukt.
10. Man arī tagad ir papīra dienasgrāmata. Tiesa, visam paralēli iet arī e-klase, bet pilnībā no papīra formāta dienasgrāmatām skola atteikties nevar, jo visi skolēni nelieto e-klasi..
Šis viss šajā mājaslapā jau ir 1000x pārmalts. Tukša nostaļģijas dzīšana, kura visiem jau sen ir apnikusi.
Es esmu nieka 98 gads,jeb man ir 16 gadi.
Bet mana bērnība tik tiešām bija aizraujoša,katru dienu gājām arā spelējām futbolu,un visādas spēles kā paslēpes un daudz ko citu.Manos 8-9 gados arī nebija diži telefoni,nevienam draugam nebija.Atceros skolas laikā ap 2 klasi klasesbiedram nopirka telefonu,kuram zvanot sānos gaismiņas deg.Pēc skolas mēs negājām mājās lai spelētu minecraftu,bet domājām,kur aiziet,kur pabraukt ar riteņiem.Atceros to pašu 1 latu,ar kuru tik tiešām varēja justies bagāts.
Īstenībā stulbi redzēt tagad,ka kāds jaunietis pat atnākot uz jaunu skolu,lai tajā mācītos,pat direktorei stāstot,sēž savā stulbajā telefonā un sarakstās whatsapā.