local-stats-pixel fb-conv-api

Garlaicība ir kaitīga veselībai!8

80 4

Sveicināti spoki. Šeit nedaudz par garlaicību un tās ļaunumu... nu labi... Diezgan daudz emotion. Īpašs paldies Ingūnai Mukānei


Garlaicība ir pat bīstama veselībai. Kāpēc garlaikojamies, un kā no tā izbēgt?


Tagad nerakstīts sabiedrības princips ir: nost ar garlaicību! Un grūti pat pateikt, kas cilvēkus biedē vairāk: vai atrašanās garlaicīgā kompānijā, vai arī pašam izrādīties par garlaikotu tipu? Tikmēr zinātnieki atklājuši, ka garlaikošanās nav tikai būšana neomā, tai var izrādīties tālejošas sekas.


Kad cilvēks garlaikojas, izdalās kaitīgi hormoni, kas rada spriedzi sirdij. Garlaikojoties ir tendence vairāk ēst un dzert.

Visbiežāk garlaikošanās ir īslaicīga un ikdienišķa sajūta, kas pāriet, tiklīdz kāds piezvana pa telefonu, tiek paveikts uzdotais darbs vai arī beidzas lekcija. Taču saistībā ar garlaicību ir atklāta arī tumšā puse, proti, cilvēkiem, kurus viss ātri garlaiko, ir lielāks risks ciest no depresijas, nemiera, alkoholisma, azartspēļu un narkotiku atkarības, ēšanas traucējumiem, naidīguma un dusmām, nesabiedriskuma, zemas profesionalitātes un sliktiem darba rezultātiem.

“Garlaicība augstākajā pakāpē!”
Šis ir teiciens, ko mēdzam bieži lietot, pat neiedomājoties, ka esam tuvu patiesībai, līdz kurai aizrakušies filozofi, psihologi un zinātnieki. Patiešām, ir mēģināts garlaicību salikt pa plauktiņiem – izdalīt veidus un izmērīt pakāpes, jo garlaikošanās izpausmes ir atšķirīgas, kaut pirmajā mirklī tā var nešķist.

Pētnieki izstrādājuši vairākas skalas, pēc kurām var mēģināt noteikt savu garlaikošanās līmeni. Visplašāk lietotā un internetā viegli pieejamā ir Garlaicības tieksmes skala (Boredom Proneness Scale), ko jau 1986. gadā izstrādāja amerikāņu psihologi Ričards Fārmers un Normans Sandbergs. Atbildot ar pareizi/nepareizi uz 28 anketas jautājumiem, var noteikt, cik procentuāli liela tieksme garlaikoties piemīt. Psihologi šo testu joprojām uzskata par vērtīgu un noderīgu rīku, diagnosticējot garlaikošanās sindromu.

Atklāts jau piektais garlaikošanās veids - apātiskā garlaicība
Savukārt, klasificējot garlaicības veidus, pētnieki līdz šim bija vienojušies par četriem tipiem: vienaldzīgo, samērojošo, meklējošo un reaģējošo garlaicību. Šie tipi noteikti, pamatojoties uz psihiskā uzbudinājuma līmeni (no mierīga līdz dīdīgam) un pozitīvo vai negatīvo asociāciju ar konkrēto garlaicību. Pavisam nesen, pagājušā gada nogalē, starptautiska zinātnieku komanda nāca klajā ar vēl viena – piektā – garlaikošanās veida pierādījumiem. Viņi to nosaukuši par apātisko garlaicību, kas ar savu nepatīkamo bezpalīdzības stāvokli tuvinās jau depresijai.

Jaunais garlaicības veids tika identificēts, Vācijā veicot pētījumu ar 80 vidusskolas un 63 universitātes studentiem, kuri divas nedēļas ik dienu personīgajos plaukstdatoros aizpildīja aptauju par savām aktivitātēm un izjūtām. Izrādījās, ka vācu studentu dzīve ir šausmīgi garlaicīga – 39% no sava laika viņi garlaikojas, tāpat arī skolēni (28% laika). Taču lielākais un nepatīkamākais pārsteigums izrādījās apātiskās garlaicības iezīmēšanās, par ko ziņoja 10% studentu un 36% vidusskolēnu. Pētnieki konstatēja, ka apātiskā garlaikošanās varētu būt tikpat slikta parādība kā reaģējošā. Reaģējošā velk uz agresivitāti, apātiskā – vairāk uz depresiju.

Analizējot jauniešu garlaikošanos, zinātnieki arī pamanīja, ka pieci garlaicības veidi ir ne tik daudz atkarīgi no garlaikošanās intensitātes, cik no reālās situācijas, kurā tā tiek piedzīvota. Interesanti arī, ka cilvēki parasti negarlaikojas dažādos veidos pēc nejaušības principa, visbiežāk viņi pieķeras vienam tipam, kā izjust dzīves apnikumu. Viņi arī atzina, ka diez vai iespējams vēl kāds garlaicības tips bez jau atklātajiem pieciem.

Trūkst fokusa
Mēs katrs zinām, kurā brīdī mums ir garlaicīgi, bet vai varam raksturot šo savu izjūtu? Var mēģināt, bet diez vai tas būs viegli, ja pat zinātniekiem līdz šim nav izdevies atrast ģeniāli vienkāršu definīciju tam, ko īstenībā nozīmē garlaikošanās. Jaunākais mēģinājums nāk no Jorkas universitātes Kanādā, kuras zinātnieki to saista ar trim galvenajām pazīmēm.

Pirmām kārtām garlaikojoties mēs nespējam fokusēties vai pievērst uzmanību nedz tam, kas risinās mūsu iekšienē – ko domājam vai kā jūtamies –, nedz arī tam, kas notiek mūsu apkārtnē. Un šī nespēja koncentrēties rada situāciju, no kuras ir ļoti grūti izrauties un kaut kur piedalīties – kur nav garlaicīgi.

Otra garlaicības pazīme: mēs paši lieliski apzināmies to, ka nespējam kaut kam pievērst uzmanību. Trešā īpašība liek mums iet vēl tālāk, proti, vainot šajā nožēlojamā stāvoklī apstākļus – ne jau pašiem sevi.

Šis raksturojums gan nepaskaidro, vai garlaikošanās ir dabas dota normāla parādība, teiksim, smadzeņu un ķermeņa atpūtai, vai arī garastāvokļa novirze, par ko derētu uztraukties. Vai garlaikošanās ir laba vai slikta, noderīga vai neveselīga? Arī uz šiem jautājumiem zinātnieki meklē atbildes.

Garlaikoties – slikti vai labi?
Atbilžu ir maz, un tās pašas – pretrunīgas. Garlaicība nav nekaitīga. Piemēram, britu zinātnieku pētījums liecina, ka ir iespējams nogarlaikoties ... līdz nāvei. Zinātniski sakot, garlaicības māktiem cilvēkiem ir par 37% lielāka iespēja nomirt nekā tiem, kas nodarbina savu prātu. Šajā gadījumā garlaicība gan jāuztver kā simptoms, nevis pats nāves izraisītājs; tā ir gandrīz noteikti kā pilnvara citiem riska faktoriem: smēķēšanai, alkoholam u. c.

Šo negaidīti svarīgo atklājumu izdarīja divi Londonas universitātes koledžas profesori, Annija Britona un Martins Šiplijs, izpētot 7524 Londonā dzīvojošu ierēdņu (30–55 gadus vecu) anketas, kas aizpildītas laikposmā no 1985. līdz 1988. gadam. Iegūtie dati tika salīdzināti ar mirstības līmeni 2009. gada aprīlī. Izrādījās, tie, kas anketās visvairāk sūdzējās par garlaicību, bija vislielākajā riska grupā, un sirds slimības tur bija biežākais nāves iemesls. Turklāt atklājās, ka garlaicības mākti cilvēki biežāk jūtas nelaimīgi, retāk nodarbojas ar sportu un dzīvo mazāk aktīvu dzīvesveidu. Šo cilvēku vidū biežāk ir izplatīta tendence smēķēt, lietot alkoholu un narkotikas.

Garlaikojoties ir tendence vairāk ēst un dzert
Tā vien šķiet, ka garlaikotiem cilvēkiem mēdz būt sliktāka veselība. Garlaikošanās ir saistīta ar dusmu apspiešanu, kas var paaugstināt asinsspiedienu un vājināt organisma imunitāti. Ir pētnieki, kas uzskata: garlaicība var būt tikpat bīstama kā stress. Kad cilvēks garlaikojas, izdalās kaitīgi hormoni, kas rada spriedzi sirdij. Garlaikojoties ir tendence vairāk ēst un dzert – un, visticamāk, ne jau burkānus un selerijas. Protams, tas attiecas uz cilvēkiem, kuru garlaicība ir jau hroniskā formā, jo šad tad pagarlaikoties ir raksturīgi ikvienam.

Ir arī labas ziņas. Turklāt par, iespējams, visizplatītāko garlaikošanās situāciju – darba vietā. Kā liecina 2013. gada Centrālās Lankašīras universitātes zinātnieku pētījums, garlaikošanās darbā var izraisīt radošo spēju pacēlumu, jo garlaikojoties lielāks laiks tiek atvēlēts sapņošanai vaļējām acīm, kas acīmredzot veicina kreativitāti. Vismaz eksperimentā, kurā vajadzēja izpildīt radošu uzdevumu, atklājās: tie dalībnieki, kas to veica uzreiz, nebija tik radoši, kā tie kas pirms tam dabūja pagarlaikoties ar kādu apnicīgu uzdevumu.

Kāpēc darbs garlaiko?
Šeit būtu vietā jautājums – kāpēc vispār būtu jāgarlaikojas darbā, ja tas, piemēram, ļoti patīk? Cik gan daudzas slavenības – aktieri, rakstnieki, tenisisti, dziedātāji – atzinušies, ka viņu panākumu atslēga ir bijis grūts, nogurdinošs un apnicīgs (!) darbs, kaut arī citiem no malas tas izskatītos apskaužams.

Šajā funkcionālajā līmenī attiecībā uz garlaicību nozīmīga loma ir uzmanībai un spējai fokusēties. Patiesībā tieša manipulēšana ar uzmanību arī var novest pie garlaikošanās. Amerikāņu psiholoģijas profesors Džeimss Lērds savā klasiskajā eksperimentā (1989) atklāja: maza uzmanības novēršana – piemēram, klusi uzgriezts televizors blakus istabā – lika dalībniekiem sajust lasīšanas uzdevumu kā garlaicīgu. Tas nozīmē, ka mēs izjūtam darbu kā garlaicīgu, kad tas prasa lielu piepūli, lai noturētu uzmanību.

Eksistē stāvoklis, kas ļauj pilnīgi saplūst ar veicamo darbu
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ungāru psiholoģijas profesors Mihājs Čīksentmihāji kļuva pasaulslavens ar savu plūsmas teoriju: cilvēki ir vislaimīgākie, kad atrodas īpašā plūsmas stāvoklī. Tas ir tāds iekšējās motivācijas stāvoklis, kas ļauj pilnībā saplūst ar veicamo darbu. Profesors to sauc par pilnīgi fokusētu motivāciju. Šajā stāvoklī cilvēks aizmirst laiku, telpu, savas fizioloģiskās vajadzības. Lai sasniegtu plūsmu, jāatrod līdzsvars starp uzdevuma grūtības pakāpi un subjekta prasmēm.

Plūsmas stāvoklis nav nekāds jaunums – daudzi radoši cilvēki, izgudrotāji, zinātnieki, veiksmīgi biznesmeņi un arī parasti cilvēki ir to izjutuši, jo tas nav saistīts ar kādu konkrētu darbības sfēru vai procesu. Bet, protams, ir ikdienišķi uzdevumi – monotons fabrikas darbs vai sarežģīta nodokļu aprēķināšana –, kas, visticamāk, kādā brīdī sāk garlaikot. Taču mūsu fokusēšanās spējas ir atšķirīgas, tāpat kā darba pievilcības un sarežģītības redzējums vai interese un zināšanas kādā jomā. Darbs un garlaicība ir ļoti subjektīvs jautājums, kaut arī visi esam pakļauti ar uzmanību saistītam mehānismam.

Vīrieši garlaikojas vairāk
Vēl viens individuālu atšķirību aspekts, kas varētu veidot daļu no garlaicības noslēpuma, – cik liela katram ir vajadzība pēc satraukuma un jaunumiem dzīvē. Rietumu Floridas universitātes psiholoģijas profesors Stīvens Vodanovičs, kurš pēta garlaikošanos jau divdesmit gadus, atradis interesantas sakarības. “Cilvēki, kas ātri vien kļūst garlaikoti, nesaskata sev apkārtējo vidi kā ļoti bagātu vai spilgtu,” viņš saka. Tas ir raksturīgi vīriešiem, kas vispār garlaikojas vairāk nekā sievietes. Viņi arī izrāda daudz lielāku riska uzņemšanos un priecājas par daudz bīstamākām izklaidēm. Hroniskas garlaicības māktiem cilvēkiem nepieciešami sevišķi lieli izaicinājumi, lai viņi justos jautri un interesanti.

Turklāt stipri garlaikotiem tipiem parasti piemīt nopietns trūkums – viņi nespēj paši sevi izklaidēt. Tāpēc viņi var pievērsties narkotiku lietošanai. Šī rūgtā patiesība ļoti bieži atklājas jau pusaudža gados, bruģējot ceļu uz vēlāku narkotiku atkarību. “Aiz garlaicības,” tā ir viena no biežākajām atbildēm, kad jauniešiem vaicā, kāpēc viņi sākuši lietot šīs kaitīgās vielas. Patiesībā aptaujas rāda, ka pusaudži vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kuri mēdz bieži garlaikoties, ir par 50% vairāk tendēti smēķēt, dzert alkoholu, piedzerties un lietot nelegālās vielas nekā viņu vienaudži, kas nesūdzas par garlaicīgu dzīvi. Garlaicība ir virzošais faktors, kas liek ar to visu eksperimentēt jau agros tīņa gados. Kāds pētījums liecina, ka arī patoloģiskas aizraušanās iemesls ar azartspēlēm var būt garlaicība. Spēlētājs tādā veidā meklē stimulu, lai nekristu garlaicībā vai depresijā.

Garlaicības māktie zemu novērtē savu pašapziņu
Mūsdienu kultūras apsēstība ar ārējiem izklaides avotiem – televīziju, kino, internetu, videospēlēm – arī dod savu artavu attiecībā uz garlaikošanās pieaugumu. Pētnieki to skaidro ar sensorisko pārslodzi, kas neatstāj iespējas un prasmi izdomāt: kas cilvēku interesē, un kas ir viņa kaislības.

Iespējams, mūsu sabrukusī vai sajukusī izpratne par to, ko mēs īsti gribam darīt, ir garlaicības pamata cēlonis. Garlaicības māktajiem ir tieksme zemu vērtēt savu pašapziņu. Viņiem ir grūtības pareizi noteikt savus garastāvokļus un sajūtas, tādējādi viņi nesaprot arī, ko patiesībā vēlas. Zinātnieki uzskata: garlaicības psihodinamiskā modeļa pamatā ir savu patieso vajadzību un vēlmju apspiešana, un tad cilvēks nevar atrast viņu interesējošu nodarbi.

Pētnieki nekaunas atzīties, ka garlaicība mums joprojām ir liela mīkla – līdzīgi daudzām citām neatšifrētām smadzeņu dīvainībām. Liels solis uz priekšu būtu, ja izdotos radīt labākus rīkus, kā var noteikt un izmērīt garlaikošanos. Šķiet, ikvienam ir priekšstats, cik dažāda var būt garlaicība – skalā no īsas, pārejošas garlaikošanās līdz dzīves bezjēdzības izjūtai un vienmēr klātesošam apnikumam. Līdz ar to dažādām garlaikošanās situācijām tad varētu būt arī atšķirīgs skaidrojums. Taču, lai nonāktu līdz aptverošai sintēzei, pētniekiem vēl jāatklāj vairāki smadzeņu noslēpumi.

Tagad, kad zinām, ka esam staigājošās mīklas, varbūt garlaikoties būs interesantāk?

5 garlaicības veidi
Vienaldzīgā garlaicība. Relaksējošs un viegli pozitīvs garlaikošanās tips, raksturīga vispārēja vienaldzība pret ārējo pasauli un noslēgtība.

Samērojošā garlaicība. Nedaudz nepatīkams, nenoteikts, izklaidīgs stāvoklis, kad domas klejo, bet ir vispārēja atvērtība, lai mainītu šo situāciju.

Meklējošā garlaicība. Liek justies nemierīgi un aktīvi meklēt īpašus ceļus, kā samazināt garlaikošanās sajūtu.

Reaģējošā garlaicība. Sajūta ir tik slikta, ka spiež pamest garlaicību izraisošo situāciju un izvairīties no tiem, kas ir atbildīgi par šo situāciju.

Apātiskā garlaicība. Bezpalīdzības izjūta, līdzīga depresijai.

Kā izbēgt no garlaikošanās?
* Atrodi labu draugu kompāniju.
* Uzrīko smieklīgu tematisko ballīti.
* Gatavo maltīti pēc jaunas receptes.
* Nosnaudies pēcpusdienā.
* Veic nelielu ekskursiju kaut vai pa apkārtni.
* Pārkārto istabu.
* Izlasi grāmatu vai žurnālu.
* Dari to, kas vienmēr bijis tavu vēlmju sarakstā.
* Uzraksti savas domas, vēstuli vai stāstu.
* Apmeklē eksotisku veikaliņu vai ēstuvi.
* Pastaigājies pa parku.
* Atsāc savu veco hobiju.
* Ielūdz kādu uzspēlēt kārtis vai galda spēli.
* Sastādi savus TOP 10 – vienalga, par ko.
* Palīdzi kādam.
* Sāc kādu rokdarbu vai izgatavo kaut ko citu.
* Uzgriez mūziku un uzdejo.
* Sāc apgūt ko jaunu – mūzikas instrumentu, adīšanu, svešvalodu utt.
* Maini savu izskatu: nokrāso matus, nodzen bārdu u. tml.
* Baudi siltu vannu ar glāzi iecienītā dzēriena – pēc šā visa, ko būsi pasācis, tas noderēs!

80 4 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Garlaicība, garlaicība klausies nesaprotu, kas ar mani mācos augstskolā jāmācās ir samērīgi, bet nespēju neko izdarīt vienkārši sēžu un nedaru neko vai arī mazliet netā pasēžu. Stimula nekāda nepietiek ar to ka jau izkritu no budžeta turpinu mācīties (maksāju) darbi krājās jo nespēju nekam pieķerties nekas neinteresē nav hobiju nav meitenes . emotion

5 0 atbildēt
Garlaiciba rulle.
4 0 atbildēt

deram neviens neizlasīja šo līdz galam emotion 

1 1 atbildēt
Pats rakstīji?
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

👏

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt