Zinu vairākus gadījumus, kur ģimenē tiek sista sieviete. Zinu arī kādas tam ir sekas. Bērni vai nu aizstāvēs māti un paši cieties, vai arī klusēs un cietīs viņu psihe. Abos gadījumos bērna psihe un uzskati par normālu ģimenes dzīvi tiek apgriesti plnīgi kājām gaisā.
Piemēram, kādam man pazīstamam cilvēkam dēļ vardarbības ģimenē, liekas normāli sist sievieti, ja viņa nepakļaujas. Viņš pats saprot, ka tas nav labi, bet ir jau par vēlu. Šī puiša klātbūtnē ļoti jādomā ko runā vai dari. Godīgi sakot, pati varu uzturēties viņa tuvumā, jo esmu pietiekami spēcīga un nebaidos aizstāvēt sevi, ja tas nepieciešams.
Savkāt, ja, piemēram, agrā bērnībā tiek sita meitene un/vai mamma. Meitenei var izveidoties nepareizi priekšstati par to, kas ir pieļaujams, un kas nav. Sliktākajos gadījumos meitenei (tikpat labi puisim) vai izveidoties riebums pret jebkādiem pieskārieniem.
Dažbrīd mēs nepazināmies ko daram. Arī mēs, dāmas. Nav pieļaujams, ka vīrietis sit sievieti, bet nav pueņemams, ka sieviete sit vīrieti. Tāpēc vispirms padomāsim, pirms kaut ko darīsi.