Fotogrāfējot jauniešus, kuri izdzīvoja pēc šausminošā Breivīka sarīkotā slaktiņa Norvēģijā uz Ūteijas salas, fotogrāfs Andrea Gjestvanga (Andrea Gjestvang) izjautāja viņus par to, kā viņi dzīvo šobrīd.
Raksts veidots 24.09.2012.
Dzīve pēc Breivīka slaktiņa!136
3356
17
Ilva Švenke, 15 gadi.
Katru rītu pamostoties, es apdomāju savu dzīvi, reizēm to, kas jau ir izdarīts, reizēm domāju par nākotni. Ir tikai viena doma, kura man ir iesēdusies galvā kā skabarga, un tā ir par to, ka tā diena varēja kļūt par pēdējo manā dzīvē.Tagad, kad braucu mašīnā, es domāju par to, ka smagā mašīna blakus joslā var strauji pagriezt mūsu virzienā un es iešu bojā pirms spēšu apjaust kas noticis. Un vēl - es vairāk neticu svešiniekiem. Es nebaidos no viņiem, vienkārši ir sajūta, ka kaut kas var notikt.
Bet es cenšos uz visu skatīties pozitīvi. Lai kas arī notika agrāk, tas jau ir noticis.
Aleksandrs Sandbergs, 16. gadi.
Kādu brīdi pēc 22 jūlija es sapratu, ka man ir jāpiespiež sevi domāt par kaut ko citu. Es bieži domāju par to, cik netaisnīga ir dzīve, un ko varētu mainīt. Un vēl es esmu sapratis to, cik svarīga priekš manis ir ģimene! Tagad man šķiet, ka esmu atgriezies normālā dzīvē. Es nekad neesmu uztvēris tās dienas notikumus kā uzbrukumu tieši man, tāpēc manī nav īpaši lielu baiļu.
Ida-Karolina Broholm, 21 gads.
Man bija grūti atgriezties savā dzimtajā pilsētā, jo priekš visiem es biju "tā meitene, kura izdzīvoja uz salas". Bet man palīdzēja, un tagad viss ir savādāk. Reizēm es jūtos apmaldījusies savās atmiņās, es aizveru acis un redzu to dienu, kad pazaudēju tos kurus mīlēju. Es ļoti labi atceros nakti uz 22. jūliju, es sēdēju teltī kopā ar 3 zēniem un viņi man mīļi dziedāja šūpuļdziesmas. Viena no viņiem vairāk nav!
Eivinds Rindalens, 23 gadi.
Tas, kas notiek šodien - tā vienotības sajūta, kas ir mūsos, kura mūs vieno - liek daudziem domāt, ka viņš, tas cilvēks nekad nav bijis tāds pats kā mēs. Bet viņš bija viens no mums, es zinu! Tagad, pēc 22 jūlija, es sev apsolīju, ka darīšu visu iespējamo, lai Norvēģija būtu brīva, demokrātiska un maksimāli dažāda valsts. Un ja galēji labie mani uzskatīs par nodevēju, tad tas būs priekš manis kā kompliments!
Eirina - Kristina Kera, 20 gadi.
Līdz rudenim manas brūces sadzija, bet galvā sāka darīties trakas lietas. Es jutu sevī tukšumu un nogurumu. Pirmo reizi es raudāju decembrī. man palika bail, ja sāka zvanīt telefons, ja redzēju policistus... Pēc tam es sāku redzēt sapņos tos, kuri gāja bojā uz salas. Šajos sapņos mēs darījām visparastākās lietas, pastaigājāmies un tamlīdzīgi. Es pamostos pēc tādiem sapņiem un jūtos laimīga.
Hanne Hesa, 20 gadi.
Es ļoti labi atceros kā uz mani krita manas draudzenes Marijas Lēnes mirušais ķermenis. Pēc tam man viņa sāka rādīties sēžam uz manas gultas. Es dusmojos uz viņu, jo viņa bija jau mirusi, un es to zināju! Es centos viņu padzīt, bet nekas nesanāca. Es redzēju viņu tik pat skaidri kā to, ko redzu tagad. Viņa vienkārši sēdēja ar vieglu smaidu uz lūpām līdz tai dienai, kad viņu beidzot apglabāja.
Natija Čhetiani, 23 gadi
Tā bija pirmā reize, kad es un mana draudzene devāmies ārpus Gruzijas. Skandināvija vienmēr mani vilināja. Mūs centās atrunāt no brauciena, bet mēs tomēr izlēmām braukt. Tagad mana draudzene ir mirusi un arī es varēju iet bojā. Tagad es jūtos kā daļa no liela organisma, kurš vēlas sadziedēt daudzās brūces. Tādu vienotības sajūtu līdz šim es vēl nekad nebiju izjutusi.
Sesīlija Herlovsena, 17. gadi
Es atceros to, kā es skatījos uz ārstiem, kuri stāvēja pie manas gultas slimnīcā. Viņi sacīja, ka roku nāksies amputēt. Blakus stāvēja mani vecāki un brālis. Tajā brīdī es jau biju samierinājusies, dēļ daudzām brūcēm, mana roka vienkārši bezjēdzīgi karājās. Šobrīd, ja man ir vajadzīga palīdzība, uzreiz kāds dodas man palīgā, un esmu pieradusi pie domas, ka turpmāk man nāksies dzīvot ar vienu roku.
Izelina - Roza Borha, 15. gadi.
Pēc 22. jūlija mani sāka mocīt drausmīgi murgi, es sāku baidīties no tumsas un gandrīz nevarēju normāli gulēt. Tad mēs ar mammu nolēmām iegādāties otru suni, un tā mūsu mājās parādījās Atēna. Tagad katru nakti viņa guļ ar mani, uzrāpusies uz mana vēdera. Visi man saka, ka pēdējā gada laikā es esmu ļoti pieaugusi. Mani draugi skatās realitātes šovus, bet es tos nemīlu skatīties, labāk palasu kādu grāmatu.
Prablena Kaurs, 19 gadi.
Tumsa. /Es esmu ūdenī. / Laiks, telpa, krāsas,/ Viss peld. Laiks ir apstājies, viss ir sašķīdis mazos gabalos / Mans ceļš ir pazaudēts. Šausmu ēnas no pagātnes vēl ir ar mani!
