Visu laiku likās, ka depresija ir kaut kāds sīkums, kas radies vienkārši tāpēc, ka cilvēks pats uzpūš savas problēmas un pārlieku žēlo sevi. Vēlāk pati piedzīvoju depresiju. Un godīgi tas ir murgs, kuru nenovēlētu pat ienaidniekam. Tās izjūtas ir šausmīgas. Jau 4.gadu ar to cīnos, cenšos nepalikt vienatnē ar savām domām, nodarbināt sevi ar kaut ko, hobijiem. Riebīgākā sajūta tajā visā ir, kad sākas saasinājums. Ja ikdienā to var kontrolēt, tad gadās, ka atkal uzbrūk tās problēmas, piemēram, man tie bija uztraukumi par tuvinieku veselību. Un tad tu sāc domāt, nevari to pārtraukt, liekas, ka problēmas nāk virsū kā melns mākonis un ka, ja ne šodien, tad rīt kaut kas obligāti notiks. Liekas, ka nākotne ir vispār bez krāsām, visam ir beigas. Brīžiem nonāca tik tālu, ka jau sāku aizdomāties, kā būs, kad es palikšu viena. Un tā ir šausmīga sajūta. Šie saasinājumi parasti notika vasarā, tāpēc katru gadu vasara bija murgs, jo atkal tas viss sākās no gala. Pat darbs nelīdzēja. Tu sēdi kā zombijs, grimsti savās domās, neko neēd, nedzer, pat negribi no gultas celties, kaut ko darīt, jo fiziski nav spēka un šķietami jēgas ko sākt. Nelīdzēja pat sabiedrība un kaut kādi hobiji. Katru reizi, kad internetā, radio, televīzijā redzi kaut ko saistītu ar tavu problēmu, tās sajūtas atgriežas ar jaunu sparu.
Huh, izrunājos.
Laikam izklausos pēc jukušās, bet lai nu.