Un Rodžers tikmēr domā: «Ak, Dievs. Seši mēneši.»
Un Elaīne domā: «Bet, hei, es arī neesmu droša, vai maz vēlos šādas attiecības. Dažreiz es gribu mazliet vairāk brīvības, tāpēc man vajadzētu laiku apdomāt, vai es vēlos turpināt ar viņu satikties šādi, vai arī iet dziļāk. Hm, bet līdz kam šī satikšanās novedīs? Vai mēs vienkārši turpināsim tikties? Vai mēs precēsimies? Vai mums būs bērni? Vai mēs pavadīsim visu atlikušo mūžu kopā? Vai es esmu gatava tam? Vai es vispār viņu pazīstu?»
Bet Rodžers tikmēr domā: «... tātad tas nozīmē to, ka, pa... Februārī mēs sākām tikties, tas ir tieši tad, kad es iegādājos automašīnu. Jāpaskatās uz odometru. Vaau! Man jau sen bija jānomaina eļļa.»
Un Elaīne turpina domāt: «Viņš ir noskumis. Es redzu to viņa sejā. Varbūt es to visu uztveru nepareizi. Varbūt viņš vēlas kaut ko vairāk no šīm attiecībām, vairāk intīmu lietu, lielākas saistības. Varbūt viņš vēl pirms manis sajuta to, ka esmu nedaudz ierobežota. Jā. Tā noteikti bija. Tāpēc viņš ir tik atturīgs un nesaka neko par savām jūtām. Viņam ir bail no atraidījuma.»
Kamēr Rodžers joprojām domā: «Man būs jāliek viņiem vēl uzmest aci transmisijai. Man ir vienalga, ko tie muļķi saka, mašīna joprojām nedarbojas kā nākas. Un lai viņi nemaz nemēģina tajā vainot auksto laiku. Kāds aukstais laiks? Ir trīsdesmit grādi, un šī automašīna kustas kā atkritumu mašīna.»
Elaīne domā: «Viņš ir dusmīgs. Un es viņu nemaz nevainoju. Es arī būtu dusmīga. Es jūtos tik vainīga, liekot viņam iziet šim visam cauri, bet es nevaru saprast, kā es pati jūtos. Es vienkārši neesmu droša.»
Un Rodžers domā: «Viņi noteikti gribēs atrunāties, sakot, ka garantija jau ir beigusies.»
Elaīne domā: «Varbūt es esmu pārāk liela ideāliste, kura gaida bruņinieku baltā zirgā, kamēr sēžu blakus lieliskam vīrietim ar labu sirdi, ar kuru man patīk pavadīt laiku kopā, kurš man tiešām rūp, kurš manis dēļ tagad cieš, jo man galvā ir iestrēgusi pusaudzes cienīga romantiskā fantāzija.»
Un Rodžers domā: «Garantija? Vai viņiem ir garantija? Es viņiem iedošu garantiju!»
«Rodžer,» Elaīne skaļi iesaucas.
«Kas?» Rodžers satraucies jautā.
«Lūdzu nemoki sevi tik ļoti,» viņa saki ar asarām acīs. «Varbūt man nekad nevajadzēja... Ak, Dievs, es jūtos tik...» (Viņa sāk raudāt.)
«Kas?» Rodžers jautā.
«Es esmu tāda muļķe,» Elaīne raud. «Es zinu, ka nav nekāda bruņinieka. Es tiešām to zinu. Tas ir muļķīgi. Nav nekāda bruņinieka un nav nekāda zirga.»
«Vairs nav zirga?» Rodžers jautā.
«Tu noteikti domā, ka es esmu muļķe, vai ne?» Elaīne jautā.
«Nē!» Rodžers atbild.
«Nu, ir tā, ka, nu, man ir nepieciešams kāds laiks,» Elaīne saka.
Paiet apmēram 15 sekundes, kamēr Rodžers, domājot tik ātri, cik vien var, izdomā nekaitīgu atbildi.
«Jā,» viņš atbild un Elaīne atviegloti uzelpo un pieskaras viņa rokai.
«Ak, Rodžer, vai Tu tiešām tā jūties?» Elaīne jautā.
«Kā jūtos?» Rodžers jautā.
«Nu par laiku. Vai Tu tā jūties par to, ka man ir nepieciešams vēl laiks?» Elaīne atbild.
«Ou,» Rodžers iesāk. «Jā!»
Vakars noslēdzās ar to, ka Rodžers aizveda Elaīni mājās, kur viņa ielīda gultā un pavadīja visu atlikušo vakaru, skatoties televīzorā dažādas pārraides. Rīt viņa tiksies ar savu draudzeni, kurai izstāstīs visu, kas viņai ir galvā un uz sirds, un viņas abas kopā mēģinās atrisināt šo problēmu, jo Elaīne tiešām grib saprast, ko jūt pret Rodžeru.
Bet Rodžers tikmēr rīt dosies spēlēt skvošu ar abu kopīgu draugu, kuram viņš uzdos vienu vienīgu jautājumu: «Vai Elaīnei tiešām ir zirgs?»
Un tā, lūk, ir atšķirība starp sievieti un vīrieti!
taisnība vien ir.
++
