Pasaulē norisinās tik daudz prātam neaptveramu lietu, ka mums pat grūti iedomāties par tām savā ikdienas steigā. Bet tāda nu ir realitāte.
Asins fermas šaušelīgais stāsts60
Pāris dienas pirms indiešu Holi svētkiem novārdzis vīrs ar tumši pelēku ādu, noslīdējušiem acu maisiņiem un neskaitāmām adatu dūrienu pēdām uz rokām piestreipuļoja pie fermeru grupiņas Gorakhpur pilsētā. Pilsēta atrodas uz robežas ar Nepālu un caur to teju katru dienu Indijā ierodas bēgļi no valsts, kas ir vēl nabadzīgāka. Tādēļ, kad novārgušais vīrs lūdza fermeriem palīdzību, tie viņam nepievērsa uzmanību. Vien, kad vīrietis pastāstīja, ka ir izbēdzis no gūsta, kura laikā viņam burtiski slauca nost asinis, fermeri beidzot izsauca policiju.
Izrādījās, ka pēdējos trīs gadus vīrs pavadījis nožēlojamā šķūnī, kas atradies vien trīs minūšu gājienā no fermeriem. Tur viņu turēja kāds Papu Yadhav, kas ir cienījams vietējo zemju īpašnieks un arī fermeris. Papu visus šos gadus ar varu slauca nost gūstekņa asinis, lai varētu tās pārdot asins bankām, slimnīcām vai privātām personām par 30$ vai pat 120$, ja asinsgrupa izrādītos reta, par puslitru. Vīram izdevās izbēgt, jo Papu šoreiz kārtīgi neaizslēdza šķūņa durvis. Kad novārgušais gūsteknis aizveda policistus uz vietu, kuru viņš pēdējos trīs gadus varēja saukt par savām "mājām", tad aiz kādām metāla durvīm varēja saklausīt teju dzirdamus cilvēku vaidus.
Atmūķējuši tās vaļā viņi atklāja ainu, kura neienāktu prātā pat labākajiem Holivudas šausmu filmu veidotājiem. Istabas vidū gulēja vairāki cilvēki, kas vairāk izskatījās pēc tādiem, kas tikko atlabst pēc ārprātīgas vājprāta lēkmes. Četri cilvēki atradās uz saliekamajām gultām, kuras pārklātas ar vecu auduma drānu, bet no viņu vēnām karājās gumijas caurulītes, kas sūknēja asinis. Istabā bija nežēlīgi karsts un smirdēja pēc gūstekņu ekskrementiem. Kāds vīrs pacēla savas stiklainās acis pret policistiem, bet viņš bija pārāk novārdzis lai runātu. Viņam blakus atradās maisiņi, kuros kopā bija aptuveni 2,5 litri asiņu. Visur tuvumā bija vēl vismaz deviņpadsmit tādu pašu tikai tukšu maisiņu. Uz visiem no tiem bija vietējo asins banku uzlīmes un svītru kodi. Šī istaba nebija tāda vienīgā. Pēc laika policija atrada vēl piecas līdzīgas telpas tajā pašā fermā - katru drausmīgāku par iepriekšējo. Visās atradās cilvēki, kuriem nāve klusi smej pakausī - kopumā septiņpadsmit cilvēku. Lielākā daļa no viņiem bija pieslēgti pie asins nolaišanas aparātiņiem, kādus izmanto nododot asinis. Vēlāk gūstekņi sacīja, ka pie tiem katrs bija pieslēgts vismaz divas reizes nedēļā. Daudzi no viņiem tur atradās jau divus gadus. Asins Fabrika kā to ātri vien nodēvēja prese nodrošināja vietējo pilsētu ar būtisku asins daudzumu - iespējams, tas bija tieši tas faktors, ka ļāva Gorakhpuras pilsētas slimnīcai nekad neizjust pārlejamo asins deficītu.
(Bildē redzami divi gūstekņi, kas gan tikuši turēti, lai no tiem izoperētu nieres un pārdotu tās melnajā tirgū)
Kad gūstekņi tika nogādāti slimnīcā, tad dakteri bijuši šokēti, jo tādu skatu bieži redzēt negadās. Hemoglobīns ir viena asins svarīgākajām sastāvdaļām, jo tas transportē skābekli un visām ķermeņa daļām. Hemoglobīna līmenis gūstekņiem bija vismaz 4 reizes mazāks nekā normā cilvēkam. Zaudējuši dzīvībai dārgo šķidrumu, gūstekņi bija izteikti pelēkā krāsā un smagi atūdeņojušies. "Jūs būtu varējuši iebakstīt viņiem ar pirkstu ādā un tā ieņemtu tieši tādu formu gluži kā plastalīns" - stāsta ārsts, kurš viens no pirmajiem apskatīja nelaimīgos asins donorus. Viņu hemoglobīna līmenis bija tik zems, ka dakteriem radās bažas par pārāk strauju atlabšanas terapiju. Gūstekņi bija jau pieraduši pie zemā skābekļa līmeņa audos, tādēļ pārāk strauja terapija varēja izrasīt saindēšanos ar skābekli. Dakteriem nācās pašiem ilgās terapijas laikā lēnām nolaist pacientiem asinis, lai neizraisītu strauju to pieaugumu.
Šis ir tikai niecīgs spļāviens milzīgajā nelegālo orgānu, asins donoru, bērnu tirdzniecības un surogātmāšu tirgus okeānā. Katru gadu bez vēsts pazūd miljoniem cilvēku visā pasaulē un liela daļa no viņiem tiek ar varu iesaistīti šāda tipa biznesos. Tur viņiem nākas pārciest to, ko mēs parasti redzam Hostel un Saw tipa šausmenēs. Cilvēkus kā tādus lopus sadala pa sastāvdaļām un piedāvā gan korporācijām, gan ārstnieciskajām iestādēm, gan perversām privātajām personām. Pieprasījums ir liels.
Skots Karnejs ir žurnālists, kurš tieši par šo tematiku ir sarakstījis lielisku grāmatu "The Red Market". Tājā tiek stāstīts par nieru medniekiem, orgānu brokeriem, asins fermeriem un beidzot ar bērnu tirdzniecību. Nelegālais orgānu bizness ir globāls un ļoti ienesīgs bizness, ar kuru savā dzīvē varam sastapties praktiski jebkurš no mums, jo tas stāv plecu pie pleca gan ar narkobiznesu, gan pedofīliju. Šo underground biznesu filiāles un savi cilvēki atrodas katrā pasaules valstī, lai izdevīgā brīdi iesaistītu tajā kādu nelaimīgo, piedāvājot, piemēram, vieglu naudu. Tāpēc būsim uzmanīgi :)