Kad filmās redzam kādu saņēmam šāvienu galvā, mēs parasti pieņemam, ka viņš būs miris turpat uz vietas. Tik vitāla orgāna kā smadzenes bojājums, it īpaši ja tām iziet cauri lode, vajadzētu nozīmēt ka izredzes izdzīvot ir nulle. Bet tad ir šie neticamie stāsti par cilvēkiem, kuriem ir izdevies izdzīvot pēc šāviena galvā un turpināt savas dzīves kā iepriekš. Šādu gadījumu ir ļoti maz. The Baltimore Sun aprēķināja, ka tikai 5% cilvēku izdzīvo pēc šāviena galvā, un no tiem tikai 60% izveseļojas pilnībā. Daži no šiem stāstiem ir iedvesmojoši. Citi traģiski.
Apbrīnojami cilvēki, kuri izdzīvoja pēc šāviena galvā10
Džeikobs Millers. 1863.gadā Millers bija Savienības karavīrs Amerikas pilsoņu kara laikā, kam 1863.gada 19.septembrī bija tā neveiksme atrasties Čikamogas kaujā, vienā no šī kara asiņainākajām kaujām. Millers tika sašauts ar musketi, tieši pierei pa vidu, un saprotams, ka gan viņa karaspēka kolēģi, gan ienaidnieki domāja, ka viņš ir miris. Tomēr Millers nebija miris, uz izmantojot savu musketi kā kruķi ,viņam pēc kaujas beigām saviem spēkiem izdevās pamest kaujas lauku un sasniegt Savienības slimnīcu. 17 gadus pēc tam, no viņa galvas izkrita svina gabals. 14 gadus vēlāk izkrita vēl viens. Viņš cieta milzīgas sāpes, tomēr nodzīvoja 54 gadus ar brūci, kurai pēc loģikas vajadzēja viņu nogalināt.
Patriks Airlends. 1999.gada 20.aprīlī Patriks Airlends kļuva par upuri vienā no bēdīgi slavenākajām masu apšaudēm ASV vēsturē - Kolumbainas vidusskolas slaktiņā. Tajā dienā Patriks kā parasti devās uz skolas bibliotēku, lai pabeigtu mājasdarbu. Viņš apsēdās pie viena galda ar saviem draugiem un sāka pildīt uzdoto. Dažas minūtes vēlāk, bibliotēkā ieskrēja skolotāja kliedzot, ka gaitenī ir divi zēni ar ieročiem un pavēlot visiem slēpties zem galdiem. Patriks kopā ar saviem draugiem paslēpās zem galda, aizvēra acis un aizturēja elpu. Viņš dzirdēja šāvienus, kas tuvojās arvien tuvāk un tuvāk viņam, bet neatvēra acis līdz brīdim, kad šāviens atskanēja turpat blakus un viņa draugs Makai Hols vaidēja sāpēs. Viņš palūkojās uz Makai un redzēja asins strūklu, kas tecēja no zēna ceļgala un pēdas. Viņš pastiepa roku, lai aizspiestu drauga brūci, bet atslēdzās - viņam divreiz tika iešauts galvā un reizi pēdā. Patriks bibliotēkā nogulēja divas stundas ik pa laikam zaudējot samaņu, tad atkal to atgūstot. Visbeidzot viņš nolēma, ka viņam jātiek no bibliotēkas ārā. "Tobrīd es nezināju, kur man tika iešauts. Man pat nelikās, ka esmu ievainots. Un es domāju, 'Man jātiek ārā no šejienes'. Tad es centos piecelties, bet nevarēju. Tādēļ es slīdeju pa grīdu uz loga pusi, stumjoties uz priekšu ar savu neievainoto kāju. Tad es nokļuvu līdz sienai, ar kāju atspiedos un slidināju savu muguru uz augšu. Tā es piecēlos, un izliecos pa logu kurš jau bija izsists." Pēc tam Airlends nokļuva specvienības SWAT rokās. Sākotnējā prognoze bija, ka viņš neizdzīvos. Tomēr, Patriks ne tikai izdzīvoja, viņš pilnībā atveseļojās un jau nākamajā gadā pabeidza Kolumbainas vidusskolu. Tagad Patriks strādā finanšu jomā, ir precējies un dzīvo pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.
Tamija Sekstone. 2009.gadā 47 gadus vecā Tamija Sekstone no Džeksonas, Misisipi, mierīgi sēdēja savās mājās līdz brīdim kad pie viņas ieradās viņas nenormālais vīrs un iešāva viņai pierē, pēc tam pats nošaujoties. Lode izšāvās cauri viņas galvaskausam un izlidoja ārā pa pakausi. Ieradās policija un viņiem par pārsteigumu Tamija mierīgi sēdēja savā virtuvē un piedāvāja tiem iedzert tēju. Šerifs Maiks Bērds sacīja: "Kad ieradās policija viņa prasīja, 'Kas noticis?' Viņa pie galvas turēja lupatu un runāja. Viņa bija pie samaņas, bet bija apjukusi par to, kas bija noticis. Viņa bija sev pagatavojusi tēju un piedāvāja to arī policistiem. Tas ir brīnums no Dieva. Par šādiem gadījumiem nav pierasts dzirdēt. Kad kādam iešauj galvā viņš ir miris. " Tamijas vīrs bija uz probāciju par vardarbību mājās, un bija saņēmis tiesas orderi, kas pieprasīja, lai viņš netuvojas savai sievai un viņu lauku mājai. Tamija tika aizvesta uz slimnīcu, kur ārsti konstatēja, ka lode izejot cauri galvaskausam nav nodarījusi lielus bojājumus smadzenēm.
Gabriela Gifordsa. 2011.gada 8.janvārī Demokrātu partijas kongresmene Gabriela Gifordsa piedalījās pasākumā "Kongress uz jūsu ielas stūra", kurā jebkuram interesentam bija iespēja tikties un uzrunāt štata pārstāvjus kongresā. Pasākums notika pie kāda lielveikala Taksonā, Arizonas štatā. Kad Gifordsa sāka apsveicināties ar sanākušajiem cilvēkiem, 22 gadus vecais Gifordsas nīdējs vārdā Džareds Lī Lohners izvilka pistoli un no tuva attāluma iešāva divreiz viņai galvā, pēc tam sākot šaut citus. Uzbrukumā tika nogalināti 6 cilvēki, to skaitā 9 gadus veca meitenīte (dzimusi 2001.gada 11.septembrī) un augsta ranga federālais tiesnesis, vēl 19 tika ievainoti. Gifordsa kritiskā stāvoklī tika nogādāta slimnīcā kur viņai tika veikta ārkārtas operācija, kuras laikā viņai tika izņemta daļa galvaskausa, lai novērstu smadzeņu tūsku un tālākus bojājumus. Daži ziņu kanāli kļūdaini ziņoja, ka Gifordsa tikusi nogalināta. Pēc 3 dienu gulēšanas komā, Gifordsa atvēra acis 12.janvārī. 21.janvārī, mazāk kā divas nedēļas pēc uzbrukuma, Gifordsas stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņa tika izrakstīta no slimnīcas. Tomēr viņai priekšā bija smags un mokošs rehabilitācijas process. Neatgriezenisku smadzeņu bojājumu rezultātā viņai no jauna bija jāmācās runāt un staigāt. Viņa arī par 50% zaudēja redzi abās acīs. 2012.gada 22.janvārī Gifordsa emocionālā pasākumā oficiāli pameta darbu kongresā, lai spētu veltīt laiku savai atlabšanai. Viņas kolēģi Pārstāvju palātā viņai veltīja grandiozus aplausus un slavēja viņu par drosmi un izturību.
Ričards Noriss. 1997.gadā, tikai sev zināmu iemeslu dēļ, 22 gadus vecais Ričards Noriss nejauši izšāva pielādētu šauteni tieši sev sejā. Viņš bija savās mājās, un viņa māte atradās viņam pietiekami tuvu, lai viņa sejas gabali trāpītu viņai. Lai gan Ričards pretēji visām prognozēm izdzīvoja, viņam trūka puse sejas. Viņš no mājām izvāca visus spoguļus un dodoties ārā uzvilka melnu sejas masku. Apmēram 10 gadus vēlāk, viņa māte atrada ārstu vārdā Eduardo Rodrigezs, kurš apņēmās rekonstruēt viņas dēla seju. Tā bija ļoti sarežģīta procedūra, un Ričards bija tikai trešais cilvēks kam tā jebkad veikta. Tas bija gadu ilgs process, kura laikā tika atgriezti ādas gabali no citām Ričarda ķermeņa daļām un arī līķiem. 2012.gadā, 36 stundu ilgā operācijā Ričarda seja tika atjaunota. Viņš bija tik apmierināts ar savu jauno izskatu, ka pēc gadiem ilgas dzīvošanas mājās un gandrīz nekādas socializēšanās, viņš gāja ārā un uzsāka jaunu dzīvi.
Malāla Jūsafzaja. 2009.gadā Malāla Jūsafzaja kļuva par BBC blogeri, kad viņai bija tikai 11 gadu. Viņa rakstīja par savu dzīvi zem Taliban okupācijas, viņu centieniem pārņemt varu ielejā, un par savu redzējumu par izglītību meitenei. 2012.gada 9.oktobrī viņa kopā ar vēl vairākām meitenēm tika sašauta Taliban uzbrukumā. Lode izgāja cauri viņas galvaskausam un uz leju pa mugurkaulu. Ievainojums arī izraisīja smadzeņu tūsku, kuras novēršanai bija nepieciešams izņemt daļu galvaskausa. Šī operācija bija pārāk sarežģīta priekš vietējiem mediķiem, tādēļ Malāla tika nogādāta slimnīcā Birmingemā, Anglijā. Viņas drošsirdīgās uzrunas pēc atveseļošanās ir padarījušas viņu par mūsdienu ikonu. 2014.gadā viņa saņēma Nobela Miera Prēmiju par savu apņēmību cīņā par meiteņu tiesībām uz izglītību. Malāla ir izteikusies, ka nevēl ļaunu personai, kas sašāva viņu, un ja atkal nonāktu aci pret aci ar viņu, viņam teiktu, ka vēlas izglītību viņa bērniem. Viņa ir arī viena no pasaules ietekmīgākajām sievietēm.
Darnals Mandijs. Bērnu piekļuve ieročiem un nejauša sevis vai kāda cita sašaušana ASV diemžēl nav retums. Washington Post ziņo, ka 2015.gadā vien 265 bērni Amerikā nejauši sašāva cilvēkus. Tādēļ liels pārsteigums nebija 2015.gada 4.augusta incidents Maiami, Floridā, kad trīs gadus vecais Darnals Mandijs iešāva sev galvā. Viņš iešāva sev sejas vidusdaļā, virs deguna, un lode izgāja ārā pa galvas aizmugurējo daļu. Arī šajā gadījumā, lai novērstu smadzeņu tūsku zēnam tika izņemta daļa galvaskausa. Viņš ieslīga komā uz 3 nedēļām, bet brīnumainā kārtā izdzīvoja un jau 3 mēnešus vēlāk varēja atgriezties mājās. Viņam bija jāpavada laiks ratiņkrēslā, kamēr viņš atguva spēju izmantot sava ķermeņa labo pusi.