ATBILDE ANSIM BĒRZIŅAM
Izlasīju laikraksta „DDD” 9. aprīļa numurā sniegtajā Anša Bērziņa intervijā teikto, ka šis kungs, nebūdams latgalis, runājot ar saviem bērniem latgaliski un uzskatot, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam (arī kurzemniekam un zemgalietim) esot jāprot t.s. latgaliešu valoda. Ja pret to, kā viņš sarunājas ar saviem ģimenes locekļiem, man nav un nevar būt nekādu pretenziju, jo uzskatu to par šī kunga „iekšējo problēmu”, tad nekādi nevaru piekrist augstāk minētajam viņa sludinātajam apgalvojumam. Pirmkārt, nav ne tādas latgaļu tautas, ne arī latgaļu valodas, bet ir latviešu valodas latgaļu dialekta paveids (tāpat kā nav ventiņu un sēļu valodas, ir dialekti). Kāpēc es tā uzskatu? Manuprāt, ir ļoti vienkāršs kritērijs, kā atšķirt valodu no dialekta, proti, ja vienā veidā runājošs cilvēks bez tulka saprot gandrīz visu (izņemot varbūt atsevišķas frāzes), ko viņam saka citā veidā runājošs cilvēks, tad viņi abi sarunājas vienā valodā, tikai dažādās tā dialekta formās. Un pretēji – ja vienā veidā runājošs cilvēks NEsaprot gandrīz neko (izņemot varbūt atsevišķas frāzes), ko viņam saka citā veidā runājošs cilvēks, tad viņu lietotās valodas ir dažādas. Domāju, nebūs viegli kādam atspēkot šo abu manis minēto apgalvojumu patiesīgumu. Un tagad paskatīsimies praktiskus piemērus – vai ventiņu mēlē runājošam kurzemniekam ir problēmas saprasties ar savā manierē runājošu latgalieti? Nē, nav, bez īpašām pūlēm viņi var runāt katrs savā veidā un saprast viens otru. Līdzīgi ir ar Lielbritānijas un ASV iedzīvotājiem. Tātad, viņi abi kā vienā, tā otrā gadījumā runā vienas valodas dažādos paveidos. Cits piemērs – vai latvietis un lietuvietis spēs saprast viens otru, runājot katram savā mēlē? Un krievs un ukrainis (ja pēdējais lieto īstu ukraiņu valodu, nevis tās pārkrievotā surogāta paveidu)? Nē, nevarēs! Tātad, skaidrs – šie ļaudis runā katrs savā valodā!
Vēl būtisks veids, kā atšķirt valodu no dialekta, ir tās poēzijas tulkošana. Dialektā rakstītu dzeju var tulkot citā dialektā burtiski pa rindiņām, nemainot pat vārdu kārtību (tā tas ir arī ar latviešu un latgaliešu dialektu. Pamēģiniet iztulkot, piemēram, tautasdziesmu Ziedi, ziedi, rudzu vārpa! un pārliecināsieties par manu vārdu patiesumu!), turpretī, lai to iztulkotu no vienas valodas otrā, nereti nepieciešams pat samērā būtiski mainīt dzejoļa saturu, citādi pantmērs neveidojas. Ne jau velti valodnieku vidū ir populārs joks – atdzejot kādu vārsmu no valodas A valodā B, tad to pārdzejot atpakaļ uz A un salīdzināt, kas ir sanācis. Bieži vien galarezultātā pat vairs nevar saprast, ka runa ir par vienu un to pašu dzejoli.
Tātad, domāju, esmu uzskatāmi pierādījis, ka tāda latgaliešu valoda nepastāv, līdz ar to arī latgaliešu tautas kā tādas nav, bet ir Latgales novadā dzīvojoši savā dialektā runājoši Latvieši. Absolūtais vairums šo ļaužu saprot iepriekš minēto faktu, tāpēc nekādas speciālas tiesības savam dialektam neprasa – ne uzrakstus uz ielām un veikaliem, iestādēm, ne vēl jo vairāk – īpašu izglītību savā „valodā”, par kuras nepieciešamību ir tā norūpējies A.Bērziņš. Protams, viņi priecājas, ja saziņas līdzekļos līdztekus valsts valodai dzird savu dialektu, taču neuzskata to par obligātu nepieciešamību un nepieprasa valstij nodrošināt šī fakta esamību. Vēl jo vairāk, latgaļu dialekts taču nav vienots, pašā Latgalē ir ļoti daudzi tā paveidi, turklāt, 50 okupācijas gados tas ir ievērojami rusificējies, aizstāvot latviešu vārdus ar pārveidotiem krievu vārdiem (taisņeiba kļuvusi par pravdu, cīmeņš par gostu, skūla par školu ...utt.). Kurš tad būs tas dialekta paveids, kuru sāksim lietot līdztekus literārajai valodai, Bērziņa kungs? Šos manis minētos faktus labi apzinājās arī nelaiķis rakstnieks Jānis Klīdzējs, populārā stāsta „Cilvēka bērns” autors un liels sava dzimtā novada Patriots. Un ne tikai viņš! Cik man ir iznācis runāt ar Latgales Latviešiem (tiem, kas ir šā nosaukuma cienīgi!), NEVIENS (ieskaitot, piemēram, A.Gardas brālēnu Jāni Gardu) nav atbalstījis nostāju par atsevišķa statusa nepieciešamību Latgales novadam un latgaļu dialektam. Viņi visi ir apliecinājuši, ka pašreizējā situācija ar latgaļu dialekta vietu latviešu valodā viņus pilnībā apmierina. Dialektam ir vieta uz teātra skatuves, filmās un dziesmās, dažos saziņas līdzekļos, kā fakultatīvam priekšmetam mācību iestādēs, bet ne jau oficiālajos dokumentos, saziņā ar valsts iestādēm un izkārtnēs. Un tas, vai šis dialekts neizzudīs ar laiku, ir tikai un vienīgi pašu tā lietotāju ziņā. Tā domā un tādus uzskatus sludina tie, kas grib vienotu, Latvisku Latviju.
Dabiski, ka pavisam pretēju nostāju pauž tie, kas grib pakļaut un iznīcināt mūsu tautu, vadoties no skaldi un valdi principa. Tie nepārtraukti pauž viedokli par „nabaga apspiestajiem latgaliešiem”, kurus nekrietni asimilējot čiuļi. Tas nav nekas jauns, jau uzreiz pēc Latvijas Valsts izveidošanās latviešu komunistu prese Krievijā un to nelegālie izdevumi Latvijā pieprasīja „dot brīvību pakļautajai Latvijas kolonijai Latgalei”, apgalvodami, ka Latvieši un latgalieši esot dažādas tautas, ka tie nespējot dzīvot vienā valstī un runāt vienā valodā...Pēc tam, kad Latviju bija okupējis PSRS karaspēks, šīs rūpes par „apspiesto mazākumtautību”, par laimi, aizmirsās. Citās okupētajās teritorijās gan šis cirvja princips tika īstenots – piemēram, Besarābija tika mākslīgi atdalīta no Rumānijas (arī aizbildinoties ar it kā atsevišķas „moldāvu tautas” esamību), tai pievienoti krievvalodīgu ļaužu apdzīvoti apgabali un izveidota jauna valsts – Moldāvijas PSR. Nu patlaban rumāņu tautas patrioti nesekmīgi mēģina savu nāciju apvienot, taču tam aktīvi pretojas PSRS okupācijas laika ieklīdeņi. (Domāju, retais nebūs dzirdējis par nesenajiem nemieriem Moldovā, kas saistīti ar komunistu uzvaru parlamenta vēlēšanās. Savu apmēru ziņā tie daudzkārt pārspēja grautiņus Rīgā 13. janvārī) Mūsu Latvijas PSR, paldies Dievam, nekas tāds nenotika. Taču ar jaunu sparu šīs tendences atsākās Atmodas laikā, kad Interfronte pasludināja lozungu: „Trīs valsts valodas – latviešu, krievu un LATGALIEŠU – Latvijā”. Toreiz gan neizdevās viņiem panākt iecerēto – uz Atmodas viļņa atdzimstošās Latviešu pašapziņas fona veicināt latgaļu separātisma rašanos un Latgales novada atdalīšanu no Latvijas. Taču joprojām politiķi, kas nevēl Latvijai labu (piemēram, bēdīgi slavenais krievmīlis Valdis Lauskis), laiku pa laikam proponē, ka latgaliešiem tuvāki ir krievvalodīgie, nevis latvieši, ka tikai tie nelietīgie čiuļi ir vainīgi pie tā, ka mūsu valstī joprojām pastāv nacionālās problēmas, kuras atsaucīgie un tolerantie latgaļi sen būtu atrisinājuši, ja tik viņiem dotu „brīvas rokas” pieņemt savam novadam atsevišķu Pilsonības, Valodas likumu...utt. Lūk, šādi ļaudis ļoti atsaucīgi uztver arī tādu anšu bērziņu un mareku gabrišu prātojumus. Un, protams, ka arī okupantu prese ir jebkurā brīdi gatava nostāties šo šķeltnieku – Latviešu tautas ienaidnieku – pusē. Lūk, uz kā dzirnavām lej ūdeni skaidrūs volūdas aizstāvji Latvijā!
Anša Bērziņa izteikumi, ka visā Latvijā dzīvojošajiem būtu piespiedu kārtā jāmācās Latgaļu dialekts (!!! – A.G.), vispār nekā citādi kā mēģinājums kurināt naidu citu novadu tautiešos pret Latgales latviešiem nav raksturojami. Labi varu saprast, piemēram, kurzemnieku sašutumu. „Kāpēc lai es mācos to čangal’ mēl’, ja es nedomā’ uz turien’ dzīvot braukt? Un vai šie tikpat cītīg’ tagad studēs arī manu ventiš’ valod’?”, viņi droši vien dusmās purpinātu. Un patiesi – kāpēc lai citu dialektu lietotāji arī nepieprasa ko tamlīdzīgu? Ja jau vieniem rada privilēģijas, tad arī otriem to pašu vajag! Un tā mūsu jau tāpat pretrunu un nesaskaņu plosītā tauta tiks vēl vairāk sašķelta! Vai Ansis Bērziņš to neapzinās? Diez vai, manuprāt, ļoti labi apzinās, varbūt pat tieši grib, lai tas notiktu. Ne jau velti viņš savā intervijā veikli apiet dekolonizācijas jautājumu. Vispār, teikšu godīgi, ko domāju – es neticu ne A.Bērziņa, ne arī iepriekš „DDD” viņam līdzīgus uzskatus paudošā Mareka Gabriša patriotismam. Īsti Patrioti saprastu, ka šobrīd Latgali ne jau čiuliskums, bet gan krieviskums apdraud! Tā apkarošanā abi „varoņi” tikpat kā neko nav darījuši! Manuprāt, šie ļaudis tikai tēlo no sevis Nacionālistus, bet patiesībā darbojas pret Latviju un Latviešiem naidīgi noskaņotu spēku interesēs. Vai viņu aizstāvētajā „Latgales radio” ir un būs pārraides, kuras sludinās Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību? Vai tajā tiks uzaicināti uzstāties nelokāmi Latviešu tiesību aizstāvji, kā, piemēram, A.Gardas kungs? Vai viņi ir gatavi izvērst polemiku par to pašu Latgaļu dialekta (viņu uztverē t.s. valodas) statusu un uzaicināt kaut vai mani kā savu oponentu un ļaut godīgā vārdu divkaujā izmēģināt savus spēku, pieslēgt tiešo ēteru klausītāju zvaniem un pārbaudīt, kuru viedokli tie vairāk atbalstīs? Droši vien nē, viņiem svarīgi ir sludināt savu demagoģiju un šķelt latviešus, sēt mūsu tautā naidu, aizdomas un nepatiku dažādu novadu iedzīvotāju – Latviešu – starpā. Ja tas tā nav, lai ar darbiem viņi pierāda pretējo!
PAR VIENOTU LATVIEŠU TAUTU UN NEDALĪTU LATVIJAS VALSTI AR DAŽĀDIEM DIALEKTIEM, BET VIENU VALSTS VALODU, CĪŅAI SVEIKS !!!
28.04.2009. Aivars Gedroics, Latgales Latvietis Daugavpilī
