Adoptēja 8 brāļus3

2004. gada aprīlī Grūvi paņēma aizbildniecībā savus pirmos bērnus – 3 gadus veco Noasu un viņa brāli Čeisu, kuram bija vien 22 mēneši.

„Mēs īsti nezinājām ko sagaidīt. Bet arī bērni bija nedaudz nobijušies un neziņas pilni. Tas kaut kādā veidā atviegloja mūsu sadarbību, jo mēs mācījāmies viens no otra. Bērni piepildīja mūsu sirdis ar laimi. Jau pēc divām nedēļām jutāmies kā vienota ģimene, mēs vairs nespējām iedomāties dzīvi viens bez otra. ”
„Pēc kāda laika pēkšņi sākām saņemt zvanus no vairākiem bērnu namiem. Viņi vaicāja, vai mēs zinām, ka mūsu adoptētajiem puikām ir arī citi brāļi un vai mēs būtu ieinteresēti ar viņiem iepazīties....”

„Pirmais, kurš pievienojās mūsu saimei bija astoņgadīgais Garets. Neesmu satikusi bērnu, kuram tik ļoti patiktu mīļoties un apskauties. Pēc tam paņēmām arī septiņgadīgo Haidenu, kuram bija iedzimta lūpu deformācija. To uzlabošana prasīja vairākas ķirurģiskas iejaukšanās.”

„Mēs bieži sev uzdevām jautājumu vai vispār spēsim tikt ar to galā, bet aizejot uz bērnunamu un ieraugot Gareta lielās brūnās acis, zinājām, ka viņa vieta ir mūsu ģimenē. Pēc tam mums pievienojās  sešgadīgais Eštons, piecgadīgais Kārens un divgadīgais Braiens.”

Katru reizi, kad Grūvi uzzināja, ka dēlu bioloģiskā māte ir stāvoklī un nedomā uzņemties rūpes par savām atvasēm,  viņi zināja, ka nepieļaus situāciju, ka viens brālis tiek nošķirts no pārējiem. Tā bija viņu galvenā pārliecība, ka visiem zēniem jābūt kopā.

„Kad bērnu nami jautāja par nākošajiem brāļiem, mums jau vairs navajadzēja apspriesties, atbilde bija zināma – mēs viņus ņemsim.”

Pēdējais ģimenei pievienojās gadu vecais Zajens. Viņš bija dzimis priekšlaicīgi, grūtniecības laikā tika pakļauts narkotisko vielu iedarbībai un piedzimstot tika diagnosticēts ar dauna sindromu.

Grūvi uztur sakarus ar bioloģiskās mātes ģimeni un radiem, lai būtu informēti par jaunāko situāciju viņas dzīvē. Bioloģiskajai mātei ir vēl trīs citi bērni – divi zēni un meitene -, bet viņi dzīvo pie sava bioloģiskā tēva.

Melisa uzsver, ka adopcijai ir gan savas gaišās, gan tumšās puses. Adopcija nozīmē, ka kāda ģimene ir izjukusi, bet savukārt tas dod iespēju citai ģimenei kļūt laimīgai.

„Es nevaru iedomāties, ka varētu pazaudēt savus bērnus. Bet es zinu, ka dēlu bioloģiskā māte viņus vēl aizvien mīl. Es esmu laimīga, ka dēli dzīvo mūsu ģimenē, bet mani skumdina tas, ka viņu mātei dzīve ir tā iegriezusies.”
Lai gan bērnu bioloģiskā māte neuztur sakarus ar dēliem, Melisa atzīst, ka viņa sākusi veikt pozitīvas pārmaiņas dzīvē, un ja tā turpināsies, tad Grūvi neliegs viņai kontaktus ar bērniem nākotnē."

Skots strādā par noliktavas menedžeri, bet Melisa paliek mājās ar bērniem. Ģimene saņem arī pāris subsidiju un pabalstu no valsts, jo daži no bērniem ir ar īpašām vajadzībām.

Lai gan ar naudu jāapietas taupīgi, ģimenei nekā netrūkst.

Uzskatu, ka:

1. Grūvi ir iedvesmas paraugs mums visiem;

2. Bērnu bioloģisko māti vajag steralizēt;

3. Man prieks, ka brāļi netika šķirti;

4. Aizdomājies par adopciju arī tu.