Teiksim tā - man ar uzticēšanos nav bijušas problēmas. Nekad.
Neesmu diez ko smuks vai bagāts, bet ļoti-ļoti rūpīgi izvēlos, ar ko draudzēties, dziļi ieskatos cilvēkā, pirms galvā mainīt kāda statusu no "čau-čau" uz "draugs" (un tādu ir ļoti maz patiesībā), neprasu no viņiem neko sev un nesagaidu, ka stāvēs blakus mūžīgi. Drīzāk cenšos palīdzēt viņiem tajā pašā virzienā, kad redzu, ka viņi paši kaut ko cenšas. Puiši vai meitenes, jauni vai padzīvojuši - visādi. 90% problēmu atkrīt, un tieši ieguldot laiku un darot lietas kopā ar godīgajiem esmu sadraudzējies ar vērtīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Abpusēja cieņa ir visa pamatā, un asus priekšmetus vērst pret kādu "savējo" nevaru iedomāties. Un nav sanācis piedzīvot ko tādu, ko var nosaukt par "dunci mugurā". Tas laikam ir labi
Autoram novēlēšu to pašu - dzīvot un vērtēt cilvēkus. Vēro, analizē, ieskaties dvēselē un redzēsi, kuri ir paši vērtīgākie, kuru dēļ ir vērts kaut ko darīt.