10 IKDIENIŠĶAS lietas, kas tika radītas citiem mērķiem33

SPILVENI

Šo mīksto un ērto gultas piederumu izdomāja un lietoja, lai guļot mutē, ausīs un degunā nelien kukaiņi. Pirmoreiz kas tāds tika izmantots mūsdienu Irākas teritorijā pirms 9000 gadiem. Tie tika izkalti no akmens. Senie Ēģiptieši izmantoja spilvenus, lai pasargātu galvu, jo viņi uzskatīja, ka tā ir svarīgākā ķermeņa daļa. Senie Ķīnieši izmantoja cietus spilvenus (lai gan prata uztaisīt arī mīkstus), jo ticēja, ka mīkstie noplicina cilvēka enerģiju un nav tik efektīvi dēmonu atvairīšanā.

Senie Āfrikāņi domāja, ka spilvens savieno cilvēku ar viņa priekštečiem un ļauj gariem apmeklēt cilvēku miegā. Japāņu geišas lieto mazus un cietus spilvenus, lai guļot nesabojātu iespaidīgo frizūru. Eiropā spilveni tika uzskatīti par vājuma pazīmi, tāpēc vīrieši to vairījās izmantot. Patiesībā karalis Henrijs VIII deva rīkojumu, ka tos izmantot bija aizliegts visiem, izņemot grūtniecēm. Mīkstāki un sastopamāki spilveni kļuva vien Industriālās revolūcijas laikā, kad tos masveidā sāka ražot rūpnīcās.

COCA - COLA

Kokakolu izgudroja Džons Pembertons - farmaceits un ASV pilsoņkara veterāns, kuru ievainoja Kolumba kaujā. Gluži tāpat kā citi ievainotie, arī viņš lietoja morfīnu sāpju remdēšanai. Un gluži kā citi viņš kļuva atkarīgs no šīm zālēm. Morfīna atkarības problēma pēc pilsoņkara bija tik milzīga, ka to nosauca par ''armijas slimību''.

Meklējot līdzekli savai atkarībai Pembertons izveidoja dzērienu, ko sauca ''Pemberton`s French Wine Coca'', kurā bija sajaukts vīns, kolas rieksti un kokas augs no kura atvasina kokaīnu. Viņa dzēriens bija līdzīgs ''Vin Mariani'', kas bija vīna un kokaīna sajaukums. Abi šie dzērieni bija gatavoti ar domu palīdzēt morfīna atkarīgajiem.

Džons Pembertons pārtrauca lietot alkoholu savā dzērienā 1886. gadā, kad valstī radās likums par alkohola ierobežošanu. Taču viņš sāka pārdot jauno dzērienu, kas bija gatavots no niedru cukura, kokas auga lapām un kolas riekstiem, kā medicīnisku līdzekli ''armijas slimības'' ārstēšanai. Tika radīts arī uzņēmums, kas pārdod dzērienu, taču drīz pēc tam Pembertons pārdeva visas savas akcijas. Jaunie īpašnieki izmēģināja tādus nosaukumus kā ''Koke'' un ''Yum Yum'' pirms nonāca pie Coca-Cola.

BURBUĻPLĒVE

Tā gluži nav neilonveidīgs polimērs ar gaisu vidū, kuru visiem patīk spaidīt. Burbuļu spiešanas skaņa rada tādu kā apmierinājumu smadzenēm, lai gan daudziem tas ne visai ir pa prātam. Šodien mēs burbuļplēvē ietinam trauslas lietas, lai pasargātu no sadauzīšanās, bet tā var arī izglābt cilvēku no hipotermijas.

1957. gadā to ieviesa Alfrēds Fīldings un Marks Čavanness, sašujot kopā divus dušas aizkarus. Viņiem bija ideja radīt tapetes ar dažiem jautrākiem gaisa burbulīšiem iekšā. Šī ideja smagi izgāzās un abiem izgudrotājiem bija jāatgriežas pie rasējumiem. Tā pagāja brītiņš un viņi izlēma pārdot burbuļainos aizkarus kā siltumnīcas plēvi. Arī šī ideja smagi izgāzās. Vēlāk, tirgotājs vārdā Frederiks Bovers pārdeva burbuļplēvi IBM kompānijai, lai pārvietošanas laikā garantētu IBM 1401 datoriem drošību. IBM ideja iepatikās un viņi to nopirka tādā veidā no tapetes izveidojot revolucionāru aizsargmehānismu un uz mūžiem mainot dušas aizkariņu likteni.

AUGSTIE PAPĒŽI

Pirmie augstie papēži tika izgatavoti persiešu kareivjiem 16tajā gadsimtā. Tie nebija dizainēti valkāšanai, kas šodien ir galvenais mērķis. Tos izgatavoja, lai jātnieku kavalērija iegūtu lielāku stabilitāti zirgu mugurās un varētu daudz precīzāk raidīt bultas pretinieku virzienā.

Augstie papēži līdz Eiropai nonāca 17tajā gadsimtā, kad to valkāšana bija augstdzimušo privilēģija. Bija pilnīgi pašsaprotami, ka kurpēs, kurās nevar pastaigāt, staigāja cilvēki, kuriem nevajadzēja strādāt un tas nozīmējā vienīgi to, ka valkātāji bija augstāko klašu cilvēki. Sievietes sāka valkāt augstpapēžu kurpes, lai vairāk līdzinātos vīriešiem. Sievietes nēsāja smalkākus papēžus, bet vīrieši resnākus. Interesanti, ka vīrieši pārstāja nēsāt papēžkurpes, jo tas vairs nenozīmēja pilnīgi nekādu statusu. Sievietes visu prieku bija atņēmušas.

T - KREKLI

Pirmos T veida kreklus ražoja ASV jūras kājnieku personālam  Spāņu-amerikāņu kara laikā. Tie bija paredzēti valkāšanai zem standarta uniformām. Zemūdenēs esošie tos valkāja kā parastus krekliņus, jo ar tiem bija ērti strādāt un netika ierobežota kustība. Tie bija arī ne tik kņudinoši kā vilnas krekli. Drīz vien patīkamo apģērba gabalu pārņēma arī ASV armija. Nelielās cenas un vieglās tīrīšanas dēļ mātes T-kreklus pirka saviem bērniem ikdienas rotaļām un mājas darbiem.

Laikā kad T-krekli no armijas apakškrekla pārveidojās par ikdienas un pat modes apģērbu - 1950. gadā Tropix Togs sāka uz krekliem likt reklāmas. Pirmā reklāma bija Disney filmu studijai, kad uz krekla uzlika Mikimausa zīmējumu. Aptuveni 10 gadus vēlāk parādījās jau dažādākas T-krekla formas - V veida kakla izgriezums, polo krekliņi un citi.

MELNĀ KOKTEIĻKLEITA

Mazā, melnā kokteiļkleitiņa ir jebkuras sievietes must-have apģērba gabals skapī. Lai kā, bet šai slavenajai kleitiņai nav tik rožaina vēsture kā liekas. Pirms pagājušā gadsimta 20tajiem gadiem melnas kleitas valkāja atraitnes un tuvi radinieki, lai izrādītu savas sēras pēc aizgājēja. Vīrieši valkāja melnus uzvalkus, bet sievietes melnas kleitas. Melnās drēbes tika valkātas vismaz 2 gadus, lai izrādītu cieņu. Karaliene Viktorija melnu valkāja pat 40 garus gadus, lai pieminētu savu vīru princi Albertu.

Melnās drēbes no sēru drēbēm pārgāja par modes tendenci 1926. gadā, kad Koko Šanele radīja īsu, melnu kleitu, ko šodien zinām kā mazo, melno kokteiļkleitiņu. To sauca ''Chanel`s Ford'', jo (tāpat kā ''Ford T'') tā bija pieejama visām sievietēm neskatoties uz statusu vai sociālo stāvokli. Melnās kleitas kļuva vēl populārākas pateicoties Holivudas aktrisēm.

LISTERĪNS

Listerīns ir labi zināms mutes skalojamā līdzekļa zīmols. Sākumā tas savu gājienu sāka kā  ķirurģijas dezinfekcijas līdzeklis. To izgudroja Džonsonu brāļi, jo vēlējās operācijas padarīt tīrākas un drošākas. Nosaukumam iedvesmu deva angļu ķirurgs sers Džozefs Listers. 1879. gadā brāļi nāca klajā ar antiseptisku līdzekli, kuru nosauca par Listerīnu. To reklamēja un pārdeva kā dezinfekcijas līdzekli ķirurģijā, taču ar domu, ka to var izmantot arī brūcēm, pret blaugznām, sastieptu kāju un tas der arī pret insektu kodumiem. Kādu brīdi tas pat bija nopērkams dezodoranta formā.

Vēlāk Džonsonu brāļi apvienojās ar farmaceitu Džordanu Vītu Lambertu un pārdeva Listerīnu zobārstiem kā orālo antiseptiķi. Lamberta bērni ir atbildīgi par to kā Listerīnu pazīstam šodien. Viņi kompānijas ķīmiķim pajautāja par visiem iespējamajiem pielietojumiem; ķīmiķis atbildēja un rezultātā Listerīnu sāka reklamēt kā līdzekli pret sliktu elpu.

CORN FLAKES BROKASTU PĀRSLAS

Džons Hārvijs Kellogs un Vils Kīts Kellogs bija divi brāļi, kas radīja Kellogg`s Corn Flakes. VIņi abi bija Septītās dienas adventisti un viņu dzīvesveids aizliedza lietot gaļu, alkoholu, kafiju, tabaku un tēju. Piens un olas bija ierobežotos daudzumos. Arī viņu vecāki bija šīs pašas ticības pārstāvji un uzskatīja, ka izglītība nav vajadzīga, jo ticēja, ka Jēzus Kristus nāks drīzāk nekā visi domā. Neskatoties uz to, Džons vienalga ieguva augstāko izglītību medicīnā un drīz vien vadīja adventistu veselības centru.

Viņš bija kategoriski pret masturbēšanu, jo uzskatīja, ka tas ir neprāts. Viņš pat ieteica, ka pieķerta vīrieša priekšādiņa ir jāpiešuj un pieķertas sievietes klitors jāaplej ar karbolskābi. Turklāt viņš arī uzskatīja, ka sarkanā gaļa ir iemesls iekārei, kas noved pie masturbēšanas, tāpēc Džons aktīvi strādāja pie revolucionāra graudaugu ēdiena. Tā uzradās Corn Flakes - uz graudaugiem bāzēta maltīte, kurai vajadzēja atturēt mūs no iekāres nevis piepildīt mūsu vēderus ar gardām brokastīm.

Paldies, ka lasīji rakstu. Novērtē to, iesaki sociālajos tīklos un droši apmeklē manu profilu, lai izlasītu citus foršus rakstus.