Pirmais dzejolis ko publicēju. Īsumā par dzeju manā dzīvē- sēžu kafejnīcā, dienās kad gribu būt viena, un dzeja ir mans sabiedrotais.
Tik vientuļi ir šeit ,
Bez Tevis.
Aukstums iet caur sirdi,
Kad Tevi atminos.
Trūkst Tava maigā siltuma.
Tu man devi mājas savā sirdī,
Rūpes savās acīs
Un siltumu Tavos glāstos.
Manos atmiņu labirintos
Tu vēl aizvien klejo.
Sirds noasiņo Tevi atceroties.
Es ilgojos, ļoti.
Nezinu kad pāries lietus no manām acīm.
Nevienu citu negribu,
Tikai Tevi.
Bet Tevi,
Atpakaļ vairs, neatgriezt.
***
Mana mazā saulīte
Tik maiga un silta...
Nekādi netieku no Tevis vaļā.
Stāsts kāpēc radās šie dzejoļi būs vēlāk...
