Izlēmu aptaujāt cilvēkus un lūdzu pastāstīt par šīs dienas atmiņām un sajūtām. Paldies tiem, kuri atbildēja.
Traģiskais 11. septembris mūsu acīm17
11. septembris sākumā likās parasta diena. Klasē pasvinējām viena bērna dzimšanas dienu un neviens baigi tam uzmanību nepievērsa, jo to pa lielam neviens nezināja - nebija katram internets, mobilie telefoni utt, lai katra lielā ziņa būtu kā uz paplātes mirkļa laikā.. Ejot pa skolu pusdienās un pēc tam mājās varēja dzirdēt kaut starp vecāko klašu bērniem, ka Amerikā kaut kas noticis, bet es kā mazs ķipars nieklausījos kas tieši. Kad biju mājās tad par to uzzināju, klausoties ziņas. Sajūtas bija dīvainas. Līdz tam likās, ka kaut kas tāds var notikt tikai filmās - a te reku viss notiek pa īstam. Daudz gan par to nedomāju, jo galu gala man bija tikai nepilni 8 gadi un tādā vecumā pasaules problēmas nešķiet savas svarīgākās problēmas un Amerika likās tik ļoti tālu.
Biju Varšavā, tikos ar biznesa partneriem, brokastojām, parspriedām lietas, fonā bija ieslēgts TV, pēksņi oficiants iekliedzās, "Sākas trešais pasaules karš" , un tad mēs ieraudzījam TV dūmu mutuļus, brūkošas ēkas, tā kā poļu valodu nespratām, sajūta nebija no tām labākajām. Austriešu kolēģi, arī nesaprata poļu valodu, līdz ar to mēs visi bijām nesaprašanā, sajūta bija baisa, visi bijām nobijušies, bet, kā beidzās, turpmāko vairs īsti neatceros, bet tas brīdis bija īsts šoks, ja godīgi gan mēs, gan austrieši tiešām bijām nobijušies.
Par 11. septembri man būtu daudz ko pastāstīt, jo atceros to dienu ļoti labi. Mācījos vēl pamatskolā, ja nemaldos 8. klasē. Diena, kā jau parasta diena skolēnam - gāju uz skolu, pēc skolas gāju mājās. Pēc plkst. 17, kad jau vecāki nāca mājās, tad uzzināju kas noticis, tētis pateica pirmais, jo dzirdējis darbā pa radio, kāds kolēģis vēl ieminējies, ka tagad sāksies 3. pasaules karš. Vakarā skatījāmies panorāmu, jo tolaik mums dators bija, bet nebija interneta, par mobīlo telefonu nemaz nerunājot. Kā jau būdams sīkais, iekšā bija nelielas bailes, tētis pat jokoja, lai nestāvu tuvu logam, ka kāds neielido Nākamajā dienā skolā, gan pārrunājām visu ar klasesbiedriem. Kāds minēja, kapēc mums būtu jāsatraucās, ja tas notiek tik tālu no mums. Lai gan šis notikums mainīja visu pasauli, tas ir fakts. Atceros, brālis vēl maģa kasetēs ierakstīja radio ierakstus, kur visus tā brīža notikumus ziņoja latvieši kas dzīvo Ņujorkā. Atceros, viens stāstija, kā nokļuvis sastrēgumā, kavēja darbu, kad ieraudzījis, ka darba vieta jau liesmās. Vēl krājām visādas avīzes un žurnālus no Dienas un vēl kāda žurnāla..
Lai nu būtu kā būdams, tad pagājuši jau 17. gadi, un joprojām visai pasaulei ir simtiem neatbildētu jautājumu par šo notikumu un līdz pat šodienai atbildes nav dotas. Ņujorkā vēl joprojām, katru dienu stāv cilvēki, kas 9/11 dienā pazaudējuši savus tuviniekus, stāv ar plakātiem un lūdz atbildes..
O, to dienu es atminos gana skaidri. Es taisni ka reiz' braucu mājās no darba, kad pa raičiku dzirdēju ziņas. Tikko kā ienācu dzīvoklī, tā uzreiz slēdzu iekšā teļļuku. Ilgi nespēju noticēt tam ko redzēju... tas bija visnotaļ šokējoši.
Tajā laikā biju pārāk mazs, lai pats kaut ko atcerētos. Mūsu ģimenē arī par to nerunāja/nerunā, jo tas, kas notiek ASV tajos laikos it īpaši nebija aktuāli.
Šie notikumi paliks ilgi atmiņā. Man tajā dienā bija daudz uztraukumu, jo jaunākā meita toreiz dzīvoja apm. 50 km attālumā no centrālās notikumu vietas- dvīņu torņiem. Ja ielūkojas kartē, viņas dzūves vieta bija tikai 15 min. brauciena attālumā no starptautiskās Ņūarkas lidostas, kas faktiski bija bija un ir Ņujorkas lidosta, toreiz skaitījās otra lielākā ASV lidosta. Arī viņas darba vieta bija pavisam netālu Universitātē, kur viņa strādāja postdokā pēc maģistratūras beigšanas Anglijā.
Diezgan labi šīs vietas ģeogrāfiju zināju, jo no Rīgas vienmēr viņai pasūtīju biļeti braucieniem uz Latviju caur Studentu - jaunatnes starptautisku organizāciju, kuras precīzu nosaukumu tagad neatceros, bet viņu kantoris bija Lāčplēša ielā. Toreiz tiešo reisu no Rīgas nebija, tāpēc bija jāizskata citi piedāvājumi. Parasti piedāvāja uz Kenedija v.n. lidostu un savā nezināšanā vienreiz tādu biļeti pasūtīju, tad nācās kulties cauri visai Ņujorkai ar vairākiem transortiem uz pilsētas otru pusi - Ņūarku Ņūdžersijas štatā, kas robežojas ar Ņūjorkas pilsētu.
Redzēju to visu televīzijā no paša rīta, raidīja un runāja gandrīz visos kanālos visu dienu.
Sevišķs uztraukums radās, kad ziņoja, par trešās lidmašīnas uzbrukumu Pentagonam, ka ceturtā ir ceļā uz Vašingtonu, bet ASV visas lidostas pārtrauc parasto darbību un tās pārņem militāristi, lai kontrolētu situāciju un organizētu teroristu neitralizāciju. Neviens vēl nezināja, vai kādi terorakti vēl gaidāmi un kas būs ar gaisa stratēģiskajiem objektiem - lidostām.
Nebija mums toreiz vēl interneta, ne mobilā telefona, lai sazinātos. Caur Lattelekom arī nepieņēma sarunas pieteikumu, jo tādu runāt gribētāju laikam bija pārāk daudz. Neziņā dzīvojām, kamēr meita nepiezvanīja no ASV pēc dažām dienām un nepateica, ka ar viņiem viss kārtībā.
Gāju 12.klasē, biju tikko atnācis mājās (ap plkst. 14), ieslēdzu TV un visos kanālos kaut ko runāja, ka sācies karš, tipa, kaut kas uzbrucis ASV. Nodomāju, ka nupat tā diena ir klāt. Tikai vēlāk paskaidroja sīkāk, ka terora akts, un ka ASV atbildēs ar uzbrukumu Afganistānai. Turpmākās dienas gandrīz katrā mācību priekšmetā par to runājām sīki un smalki. Vēlāk parādījas dažādi jociņi un primitīvas animācijas sms "grafikā". Tikai ar tagadējo prātu aptveru, ko juta tie, kas vairs netika ārā no tām būvēm vai kas izlēma izlēkt.
Negribu izklausīties kā vienaldzīgs tipiņš, bet kad sabruka Torņi man bija 2 un vecāki neko par to nestāstīja. Par traģēdiju kā tādu- tas bija šausmīgi un negribētu lai kas tāds atkārtotos.
Kad notika tas bēdīgi slavenais teror akts, biju darbā. Mierīgi strādājām neko ļaunu nenojauzdami, kad visur ziņās parādijas, ka kaut kādā veidā lidmašīna ir ieskrejusi vienā no dvīņu torņiem. Nevienam īsti nebija skaidrs, kas un kāpēc, izskanēja daudz dažādu pieņēmumu par to, kāpēc tas tā varētu būt noticis. Pagāja kāds brīdis un otra lidmašīna ieskrēja otrā tornī, tad jau izskanēja visai pārliecinoši apgalvojumi, ka tas ir organizēts terorakts. Drīz pēc tam, lai gan secību īsti neatceros pentagonam arī uzkrita viena lidmašīna un viena tika notriekta vai ieskrēja zemē pati. Manuprāt drausmīgākais bija tas, ka cilvēki sāka lekt ārā pa logiem, nesagaidot palīdzību, līdz sabruka pirmais tornis, pamatīgu Ņujorkas daļu pārklajot ar putekļu mākoņiem, kuri lauzdamies cauri skvērām un bulvāriem mutuļodami pārklāja visu ar putekļu slāni. Kaut kur izskanēja pieņēmumi, ka arī kāds latvietis esot bijis ēkā, bet viņam esot sanācis laikus ēku pamest un izdzīvot. Pēc tam sabruka otrais torinis, bet tad jau šķiet no visas pasaules uz turieni bija salasījušās filmēšanas grupas un reportieri. Pēc putekļu nosēšanās glābēji uzsāka vērienīgu darbu, kam pateicoties no drupām tika izvilkti traģēdijā izdzīvojušie, aptuveni tā atceros to visu. Šķiet tajā laikā visa pasaule apstajās un visi sekoja līdzi notikumiem Ņujorkā.
Neatceros vai tas bija tieši tajā dienā, vai nākamajā, bet visa skola tika sasaukta vienā telpā un mēs klausījāmies radio ziņas, skolotājas teica uzrunas un ieturējām klusuma brīdi. Notikušo īsti nesapratu, jo tas šķita pārāk tālu un diez vai es vispār zināju, kur tāda Amerika atrodas.
.
Un kādas ir tavas atmiņas par to dienu?