Mani nenormāli tracina tas, ka mūsdienās a priori vīrietis ir pasludināts par varmāku. Tas ne kas, ka pēc statistikas datiem ir lielāka iespēja, ka sieviete savam intīmajam partnerim uzbruks ar pannu vai nazi Labi, tā ir medaļas viena puse. Naivi būtu teikt, ka vīrieši ir paipuisīši. It ne maz. Džeki ir agresīvāki, tas nu gan ir jāatdzīst, bet tas ir tikai normāli un loģiski, pretējā gadījumā mēs nespētu konkurēt un attīstīties. Interesantā kārtā, pārsvarā par šīs agresijas upuriem kļūst citi vīriešu kārtas pārstāvji Tas nu tā par vardarbību. Mani savukārt uztrauc kaut kas pavisam cits. Mūsdienu postmodernisti ir nenormāli aizrāvušies ar dekonstrukciju un cietēju kultu. Īpaši tas izpaužas feminismā, BLM, SJW un LGBT kustībās. Egalitārisms ir kļuvis par kamuflāžu. Manuprāt, daļa šīs kustības pārstāvju patiešām cīnās idejas pēc, bet es tomēr vairāk sliecos uz to, ka tagad notiek slēpts varas pārdales mēģinājums. Kā reiz teica Sargons no Akādas, šīs kustības pārstāvji mēģina kļūt par jauno aristokrātiju. Piemēram, Zviedrijā feminisms ir kļuvis gandrīz par reliģiju. Pēc būtības es esmu egalitārists, bet paskatoties kādus zilus brīnumus kreisie ir sastrādājuši Rietumu civilizācijā, man sametās bail.