Lielākā daļa mūsdienās zin kā gudri spriedelēt par globālo sasilšanu, apgalvojot, ka globālā sasilšana ir viennozīmīgs ļaunums, ar kuru cilvēce ir sastapusies nesgatavota. Taču reti kurš zinās ieteikt kādu risinājumu, kā šo cilvēces biedu ierobežot vai vērst par labu planētas ekosistēmai. Kā būtiskākie globālās sasilšanas ierosinātāji tiek minēti ogļskābā gāze, kura tiek izmesta atmosfērā fosilā kurināmā izmantošanas rezultātā un lopkopība, kura saistas ar atgremotāju specifisko barības pārstrādes mehānismu, kā rezultātā atmosfērā nonāk metāns. Tomēr vaimanātaji reti aizdomājas, ka par globālās sasilšanas faktoriem var būt tuksnešu teritorijas paplašināšanās vai vulkānu sodreju izmešu nonākšana atmosfērā, kā būtiskāku faktoru par cilvēku darbību vai bezdarbību saistībā ar ekoloģiju.
Diezgan daudzi noteikti zin, ka Sahāras tuksnesis ir pats apjomīgākais pasaulē un tā apjomi no gada gadā aizvien paplašinas, pārvēršot auglīgās Āfrikas kontinenta zemes nekam neizmantojamā pulverī. Lieta ir sekojoša, ka virs Sahāras veidojas gaisa masu apgabali, kurus mūsu planētas atmosfēras straumes nespēj pārvarēt. Rezultātā visas valstis, kuras ir Sahāras tuvumā, ik pa brīdim, cieš no pamatīgiem sausuma šokiem, kas rada pamatīgus postījumus Sahāras tuvumā esošo valstu lauksaimniecībām. Neskatoties uz apdzīvotības atkāpšanos Sahāras tuvumā vēl atradīsies deizgan daudz tādu, kuri apgalvos, ka mūsu planētai draud pārapdzīvotība. Tā pat ir arī tādi, kuri apgalvo, ka cilvekiem trūkst kopēju mērķi, kas vienotu cilvēci pasākumu organizēšanā, lai saliedētu cilvēkus un attaisnotu cilvēcīgumu, kā nākotnes ķīlu.
Lai gan neesmu no tiem, kuri attaisno globāla mēroga projektus, varētu vien ieteikt tiem, kurus satrauc pārapdzīvotība vai tiem, kuri izjūt kaut kāda veida telpas ierobežojumus saistībā ar blīvu apdzīvotību, iesaistīties Sahāras tuksneša atņemto teritoriju atgūšanā. Kā rezultātā tiktu samazināta postoša sausuma izplatība un uzlabota mūsu ekosistēmas atmosfēras cirkulācija.
Sahāras tuksneša ierobežošanai un atgūšanai:
+ apstādīt un sākt apdzīvot Sahāras piekrastes teritorijas
+ apstādīt un sākt apdzīvot Sahāras Dienvidu daļu sākot no vidus
+ astādīt un sākt apdzīvot Sahāras Pienīlas teritorijas, kas palīdzētu atgriezt Nīlā bijušos ūdens apjomus.
Protams, liela daļa ar apstādīšanu var iztēloties lauksaimniecību, tomēr izvēloties augu kultūras, kuras ir sausuma panesīgas un spēj diezgan ilgi izturēt bez jebkādas ūdens rezerves var nodrošināt nepieciešamo lūzuma punktu tuksneša teritoriju atgūšanā. Ja Sahāres piekraste, Dienvidu daļa un Pienīla tiktu apstādīta ar kaktusu šķirnēm, kuras spēj bez mitruma izturēt pat pāris gadus, tad pēc desmit gadiem šīs teritorijas jau varētu apstādīt ar sausiem apstākļiem pielāgotām skujukoku audzēm un pēc piecdesmit gadiem pat iespējams ar savdabīgām lapu koku audzēm.
Sahāras tuksneša pilnīgai atgūšanai gan varētu vajadzēt vairāk kā tūkstots gadu, tomēr šada apjomīga projekta realizēšana cilvēcei dotu:
+ cilvēces populācijas kapacitātes palielināšanās aptuveni par piecpadsmit miljardiem
+ nodarbinātība un tautsaimniecība esošajā regionā palielinātos par deviņdesmit deviņiem procentiem
+ ekosistēmas atmosfēras cirkulācijas atgūšanu
+ mitruma iztvaikošanas rezultātā izdalītās enerģijas atbrīvošana no augsnes
Būtiskākais tuksnešu atgūšanā ir tas, ka sausu teritoriju apstādīšana un to pakļaušana saimniecībai nodrošina zināmu mitruma līmeni augsnē, kas pie augstām temperatūrām, iztvaikojot, atdzesē augsni, jo mitruma masas pacelšana atmosfērā tiek asociēta ar zināmu enerģiajs patēriņu. Rezultātā, apstādījumi izmanto atmosfērā esošo ogļskābo gāzi, lai palielinātu hloroplastu masu un miturms, iztvaikojot, atbrīvo augsni no karstuma, tāpēc to var izmantot dažādi rāpuļi vai kukaiņi.
lasi, vērtē, komentē