Sveiciens praktiskajiem un visiem pārējiem čaklajiem spokiem !
Katrs, kurš kaut ko nopietnu ir darījis, noteikti ir saskāries ar Mērfija likumu, vai nu sviestmaize nokrīt ar sviestu uz leju, drāts beidzas, kad jāsametina viena šuvīte, instruments atbildīga darba procesā salūzt, kad veikali un darbnīcas jau ciet... Tad nu atliek paļauties tikai uz savu attapību.
Nav tā, ka visu laiku varu nodoties tikai savai sirdslietai un hobijam, autiņu uzfrišināšanai, ir man arī darbavieta ar saviem pienākumiem un visām ķibelēm kas nāk komplektā ar ieņemamo amatu. Strādāju maizes ceptuvē un tā vairs nav pastaiga pa rožu dārzu, jārūpējas par autoparku, kas produkciju izvadā, un gadās arī risināt netradicionālus jautājumus. Ar transportu viss skaidrs, ja kaut kas salūzt, tad tūlīt pat jāsalabo, lai no rīta tas jau ir uz strīpas un šoferi var doties reisā, bet gadās arī, ka ar ceptuves iekārtām kaut kas saiet tūtē, tad nu jāpakasa pakausis un jāatceras visu kas pa skolām sagrābstīts un pašmācības ceļā iegūts.
Padod atpakaļ kamēr atduras..., kamēr ripo, lai griežas (arī ja čīkst)..., ja netur ar vienu drāti, piesien ar divām (kad kaut kas krīt nost).., labam neskādēs, sūdīgu nav ko žēlot (kaut gan jau ar iekšām jūti, ka tur ir cauri ar visu dziesmugrāmatu)..., laba pazudīs, slikta pati izlīdīs (aizdomīga skaņa agregātā)... un ar tādu padoto kolektīva attieksmi nākas sastrādāt, Uh ! Ne tikai jautrība, un krampji vēderā, bet vienlaicīgi arī mati stāvus ceļas no tādas laimes. Tekstus, kādus no kolektīva pļēguriem nākas dzirdēt, vispār atliek tikai nocenzēt, tur tādi inženiertehniskie domugraudi nāk ārā, ka ausis novīst neatejot no kases. Nelaime nenāk brēkdama, tā arī šoreiz pielavījās brīvdienā un nakts melnumā... Ar nejauku klabēšanu cehā nosprāga mīklas maisāmais agregāts, zupā tārpi, bez mīklas atliek tikai sausiņus žāvēt, metu visu pie malas un dodos skatīties ko var sadarīt lietas labā.
