Latviešu tautas traģēdijai ir komplekss raksturs. Tajā ietilpst „perestroikas” krāpšanās ar tādām kategorijām kā „brīvība” un „neatkarība”, „prihvatizācijas” laupīšana, LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo kadru varas turpināšanās pēc PSRS sabrukuma, nacionālās suverenitātes zaudēšana un fiktīvas suverenitātes zombēšana, ģeopolitiskais jūgs, sveša karaspēka ievešana Latvijā atbilstoši okupācijas kritērijiem, krimināli oligarhiskais valstiskums, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, pūstošā inteliģence, „sabiedrības krējuma” postmodernistiskais buržuāziskums, izglītības, zinātnes un veselības aizsardzības sagraušana, garīgās kultūras postmodernistiskā izkropļošana, perversiju un homoseksuālisma propaganda masu komunikācijā, tautas vērtīgākās daļas aizceļoša no Latvijas.
Dažādi ir ne tikai tautas traģēdijas iemesli un izpausmes veidi. Tāpat dažādas ir tautas traģēdijas sekas. Visbīstamākās ir tās sekas, kuras dziļi ieurbjas turpmāko paaudžu morāli psiholoģiskajā satvarā. Citiem vārdiem sakot, kardināli izmaina tautas mentalitāti, tautas identitāti, tautas garu, tautas morāli psiholoģisko seju, tautas enerģētiku.
Šajā ziņā latviešu tautu nākotnē nekas labs negaida. Nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā valstiskumā nomocītajiem 30 gadiem (turklāt tiem beigas nav redzamas) būs ļoti nepatīkamas morāli psiholoģiskās sekas. Nepatīkami izmainīsies latviešu morāli psiholoģiskā stāja.
Katra valsts iekārta dod priekšroku (prioritāti) noteiktam morāli psiholoģiskajam tipam. Tas kļūst cilvēka vērtības etalons – mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Šī tipa pārstāvji tiek atbalstīti, slavēti, izvirzīti un ieteikti kā pozitīvi piemēri pārējiem cilvēkiem. Tāda politika caurstrāvo visu kultūru. Prioritāro tipu daiļdarbos jūsmīgi attēlo rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Par viņu raksta prese, viņu rāda TV. Tas vareni ietekmē sabiedrisko apziņu. Informācija par attiecīgo cilvēcisko tipu dziļi caurstrāvo cilvēkus – attiecīgās kultūras pārstāvjus. Taču tas vēl nav galvenais. Kā zināms, kultūras caurstrāvojums atbalsojas cilvēku ģenētiskajā struktūrā. Prioritārais morāli psiholoģiskais tips nostiprinās ģenētiski, izmainot tautas genofondu. Tas, lūk, ir galvenais.
Savā laikā padomju iekārtā priekšroka tika dota t.s. fiziķiem. Viņu pretstats bija t.s. liriķi. Fiziķi bija cilvēka vērtības etalons. Šo antropoloģisko orientāciju pamatīgi izjuta arī latvieši, un tā noteikti ir saglabājusies latviešu apziņā. Pirms dažiem gadiem tas uzskatāmi izpaudās toreizējā LU rektora fiziķa Ivara Lāča augstprātīgajos izteikumos par humanitārajām zinātnēm (liriķu sfēru), izraisot skandālu ne vien akadēmiskajā vidē, bet visā sabiedrībā.
Par fiziķiem dēvēja precīzo (eksakto) zināšanu cilvēkus. Pret viņiem izturējās kā pret atsevišķu subkultūru padomju inteliģencē. Fiziķi ietilpa zinātniski tehnisko kadru kontingentā. Viņi veicināja zinātniski tehnisko un ekonomisko progresu, izgudroja jaunas ražošanas iekārtas, tehnoloģijas, ieroču jaunus modeļus utt. Fiziķus uzskatīja par zinātniskās izziņas fanātiem. Publiskajā telpā ap viņu darbību apzināti uzburtā aura sekmēja zinātniskās izziņas romantizāciju. Padomju sabiedrībā valdīja priekšstats, ka laikmets pieprasa fiziķus. No fiziķu ieguldījuma ir atkarīga dzīves labklājība. LKP un VDK kadru bāze bija A.Pelšes Rīgas Politehniskais institūts. „Perestroikas” nelietības veica galvenokārt fiziķi. No 1987.gada LU naudas maku no rokām neizlaiž fiziķu mafija. Lielākie nacionālie noziedznieki Godmanis, Repše ir fiziķi.
Par liriķiem dēvēja humanitāro inteliģenci – dzejniekus, gleznotājus, humanitāro zinātņu speciālistus, garīgās kultūras iestāžu darbiniekus. Arī liriķi bija sava veida subkultūra padomju inteliģencē. Ja fiziķus dievināja, tad pret liriķiem atklāti izturējās vīpsnājoši. Vecāki savus bērnus vēlējās redzēt fiziķa statusā.
Pēcpadomju Latvijā cilvēka vērtības etalons nav ne fiziķis, ne liriķis. Taču noteikts cilvēka vērtības etalons ir vingri konstatējams. Pie mums eksistē noteikts prioritārs morāli psiholoģiskais tips. Sacīsim: prioritārs cilvēks. Pie tam analītiski interesants ir viens moments.
Pēcpadomju laikā pirmo reizi ir sastopama pozitīva attieksme pret karjerismu. Respektīvi, latviešu sabiedrībā tiek akceptēts karjerisms. Savukārt valdošā kliķe profesionālajai orientācijai nepievērš nekādu uzmanību. Sāka pievērst uzmanību tikai pēc iestāšanās ES, jo no tā laika varēja sadalīt Briseles piešķirtos miljonus profesionālajai orientācijai. Tas, ka sabiedrība ir sākusi „kaifot” ap amorālo karjerismu, valdošo kliķi, protams, neuztrauc tāpat kā neuztrauc homoseksuālisma un perversiju propaganda.
Karjerisms ir pastāvējis vienmēr. Tikai agrāk vienmēr karjerisms tika uzskatīts par morāli negatīvu īpašību – savtīgu tiekšanos pēc izvirzīšanos darbā vai citā darbības jomā, pēc panākumiem un slavas. Vārds „karjerists” agrāk vienmēr bija slikts vārds. Cilvēki nekad nav mīlējuši, cienījuši, atbalstījuši, apsveikuši karjeristu karjerismu.
Pēcpadomju Latvijā ir pretēji. Karjeristu karjerisms ir laba īpašība. Karjerisms tiek publiski rekomendēts un godināts. Cilvēku bez karjerisma stihijas un bez veiksmes karjerismā nekavējoties nosauc par „lūzeri”.
Vispārējā jūsmošana par karjerismu liecina par morālo noslīdējumu. Svešvārdu vārdnīcās jēdziens „karjerisms” joprojām apzīmē morāli sliktu izpausmi. Bet tas tagad neinteresē enerģiskajiem „karjeras atbalsta projektu” autoriem, „karjeras plānošanas” ģēnijiem, „karjeras konsultantiem”, sastādot un piedāvājot „metodisko materiālu karjeras plānošanā”. Pie mums atsevišķi tiek runāts par vīriešu karjeru un sieviešu karjeru. Firmas svin „karjeras dienu”.
Kā jau minēju, pēcpadomju Latvijā vairs nav cieņā fiziķi. Cieņā nav arī liriķi. Pēcpadomju Latvijā prioritāte ir morāli psiholoģiskajam tipam, kura vārds varētu būt „globāls cilvēks”. 2018.gada 2.jūlijā „Delfi” publicētā „versijā” tā sevi nosauca akadēmiskā šarlatānisma titāns Deniss Hanovs.
Kas ir globāls cilvēks, kuru droši drīkstam prezentēt kā cilvēka vērtības etalonu?
Globālā cilvēka dažas tipiskās iezīmes sevī precīzi fiksējis Hanova kungs. Viņš raksta: „Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē”.
Kā redzam, globāls cilvēks nevar iztikt bez šarlatānisma. Vienīgi šarlatāni zina, kas ir „globālā bezrobežu kultūra” un kas ir „globālās bezrobežu ekonomikas telpa”. Tāpat vienīgi šarlatāni zina, kāds ir ieguvums no abiem tik tikko minētajiem „bezrobežu” fenomeniem.
Nav grūti nojaust akadēmiskā šarlatāna domu. Globālais cilvēks Hanovs gribēja norādīt, ka viņam nekāda vērtība nav nacionālā kultūra. Tāpat viņam nekāda vērtība nav arī nacionālā ekonomika. Toties viņam vērtība ir „ātrgaitas internets”, kurā globāls cilvēks prot atrast „savu ceļu un savu nišu”.
Un vēl kas. Hanova kungu sevi klasificēt kā globālu cilvēku pamudināja viņa apskaužami tolerantā attieksme pret „bēgļiem”. Hanova kunga „versija” ir veltīta migrācijas aizstāvēšanai un to cilvēku nosodījumam, kuriem nepatīk migrantu ieplūšana Rietumeiropā un Austrumeiropā. Viņa „versija” saucas „Pārdomas par atvērtību Latvijā”.
Saprotams, Hanova kungs nav vienīgais globālais cilvēks Latvijā ar kolosālu „atvērtību”. Ja viņš būtu vienīgais tāda tipa indivīds, tad mēs nedrīkstētu globālo cilvēku atzīt par pēcpadomju Latvijas cilvēka vērtības etalonu. Pie mums ir hanovu jūra. Mūsu hanovi ir Hanova kunga paaudze (Hanova kungs dzimis 1977.gadā). Mūsu hanovi ir visi tā dēvētie „sorosisti”, „Delfi” „versiju” autori, homoseksuālisma un perversiju apdziedātāji portālā „Satori”. Faktiski katrs valsts ierēdnis ir vairāk vai mazāk izteikts globāls cilvēks. Tikai globālus cilvēkus pieņem darbā bankās, ministrijās, starptautisko organizāciju vietējās filiālēs. Globālam cilvēkam ir jābūt skolotājam, augstskolu pasniedzējam. Globāli cilvēki ir reliģiskajās konfesijās. Globālu cilvēku no baptistiem nesen izvirzīja ka nākamo Valsts prezidentu.
Pēcpadomju Latvijā nav grūti ievērot prioritārā globālā cilvēka citas īpašības, kuras pulsē kopā ar „atvērtību”. Katrā ziņā vēl nākas runāt par globālā cilvēka vienaldzību un pat nihilismu pret nacionālo brīvību, valstisko suverenitāti, finansiālo neatkarību, tādām klasiskām vērtībām kā patiesība, veselais saprāts, racionālisms, nacionālā identitāte. Globāls cilvēks priekšroku dot uzskatu plurālismam, politkorektumam, neoliberālismam, Rietumu demokrātijai, eiropeiskumam, postmodernismam, morālajam relatīvismam. Globāls cilvēks nebaidās no sociālā darvinisma klišejām, ja savā ceļā tiekas ar „lūzeri” un sabiedrības („aitu bara&rdquo
masu noskaņojumu. Globāls cilvēks lepojas ar panākumiem karjerismā. Globāls cilvēks nekaunās par viņam veltīto epitetu „karjerists”.
Bet tagad par visbīstamāko latviešu tautas genofonda nākotnē. Visbīstamākais ir tas, ka Latvijas Republikā prioritārajam globālajam cilvēkam - cilvēka vērtības etalonam - zagšana (dažādas blēdības ar naudu un mantu) nav morālais grēks. Globālam cilvēkam piemīt kriminālas mentalitātes pazīmes.
Bet vai ir iespējams atsevišķs mentalitātes tips – kriminālā mentalitāte? Noteikti ir iespējams. Tas ir retorisks jautājums. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par noziedzības ģenētisko pamatotību un noziedzības gēna „ceļošanu” no vienas paaudzes uz turpmākajām paaudzēm. Jāņem vērā arī eigēnikas attieksme pret noziedzniekiem, atbalstot noziedznieku sterilizāciju.
Noteikti ir sastopams tas, ko var dēvēt par kriminālo mentalitāti. Šo mentalitāti vitāli spēcina noziegumu brīvība – šausmīgais morāli tikumiskais stāvoklis pēcpadomju Latvijā. Iespēja nesodīti veikt noziegumus katrā ziņā dziļi ietekmē cilvēku apziņu. Kriminālā mentalitāte kļūst tautas apziņas sastāvdaļa, apziņas formētāja, komandētāja, kritērijs darbībai, uzvedībai, komunikācijai.
Par kriminālo mentalitāti liecina latviešu aprindās populārā gudrība „Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt...”. Savā mūžā šo gudrību esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Ar šo gudrību tiekamies masveidā gan tiešā veidā, gan zemtekstā. Ja šī gudrība nebūtu masveidīga, tad nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību sastaptos ar dzelžainu pretestību. Taču nekāda pretestība praktiski neeksistē. Tāpēc prioritārais cilvēka vērtības etalons var sagandēt tautu uz mūžīgiem laikiem. Latvieši kļūs globālu cilvēku populācija. Latvija kļūs globālu cilvēku zeme.
