Pieaugošā interese par Rīgas veikalos un ezoteriskas veikalos nopērkamajām vudū lellēm liek aizdomāties, kas ir šī neparastā lelle – izklaides industrijas radīta rotaļlieta vai melnās maģijas instruments, ko vērš pret cilvēku, lai viņu iznīcinātu?
Ļaunums sodīts
Padzirdot par vudū lellēm, daudziem prātā nāk šausminoša aina – šamanis bez žēlastības triec adatas lupatlellē, upurim nodarot milzīgas sāpes. Vudū reliģija cēlusies Rietumāfrikā, protestējot pret melnādaino apspiešanu, paverdzināšanu. Tagad to praktizē visā pasaulē, tā īpaši izplatīta Haiti, Kubā, dažviet ASV dienvidos. Vārds ‘’vudū’’ kādas Āfrikas tautas valodā nozīmē ‘’dievība’’. Vudū rituālos izmanto Dieva statuju, amuletus, talismanus, kuri līdzinās katoļu atribūtikai, tādējādi izpelnoties katoļu baznīcas nosodījumu.
Vudū rituālos izmantotie talismani ir auduma maisiņi, kas pildīti ar dažādām ārstnieciskām zālītēm, akmeņiem. Tie, rituālā aktivizēti, atnes veiksmi un simbolizē aizsardzību pret ļaunajiem gariem. Talismans, kas veidots melna kaķa formā, palīdz sportā, azartspēlēs un loterijā, bet košas lelles, ko novieto virs ārdurvīm, atraida nevēlamu enerģētiku. Tomēr vairums ļaužu vudū rituālus saista ar melno maģiju un pat postošo zemestrīci, kas Haiti paņēma simtiem tūkstošu dzīvību, uzskata par nodarbošanos ar melno maģiju. Vudū tradīcijā šamaņi lelles izgatavo, lai cilvēku atbrīvotu no negatīvās enerģijas, piesaistītu mīlestību, veiksmi, naudu, dziedinātu no slimības. Lelles bija dzimtas īpašums, tās nodeva no paaudzes paaudzē, bet īpaši dārgas bija auglības marionetes, kas simbolizēja dzimtas turpinājumu. Ģimenēm karojot savā starpā, mājās turēja lelles, kas saimi sargāja no ienaidnieka. Dažviet pasaulē jaunajam pārim kāzās dāvina divas lelles: viena simbolizē jauno vīru, otra – sievu. Viesi dod lelles no rokas rokā, un katrs tajās iesprauž noteiktas krāsas adatu: ja vēl stipru mīlestību, lellēm sirds apvidū iesprauž adatu, daudz bērnus- to dur cirkšņa apgabalā.
Vudū rituālos pārsvarā izmanto septiņu krāsu adatas. Dzeltenā simbolizē veiksmi, sarkanā – spēku, purpurkrāsas – garīgumu, zila – mīlestību, zaļa – labklājību. Baltā krāsa dāvā pozitīvu enerģiju, bet melnā atbrīvo no negatīvās.
Vudū lellītes var iegādāties suvenīru bodītēs, ezoteriskas veikalos. Tās kā suvenīrus var iegādāties atslēgu piekariņos. Taču magi un šamaņi tās pārsvarā izgatavo paši. Nav svarīgi no kāda materiāla lelle tiek veidota, galvenais, lai ir fiziska vai materiāla saikne ar cilvēku, kam tā tiek gatavota. Biežāk to darina no māla, koka, vaska, kukurūzas lapām, auduma, putna spalvām, cilvēka kauliem vai koku saknēm. Gatavojot lelli, mags mērķtiecīgi domas un spēku velta darbam, iztēlojoties visas iespējamās nelaimes, kas varētu piemeklēt upuri. Daži praktiķi tās veido pat vairākas dienas, pret upuri izgāžot naudu un dusmas. Kad lelle ir gatava, tai tiek dots upura vārds, pēc tam, izmantojot sarežģītu rituālu, negatīvā enerģija tiek vērsta pret noteiktu cilvēku. Vudū praktizētāji, durot adatas ienaidnieka lellē, viņam var uzlikt lāstu. Ja radītāja vēlme un apņemšanās ne uz mirkli nesvārstās, šis process reti ciešs neveiksmi. Tomēr jāatceras, ka, izmantojot melnu maģiju, lai kādas arī būtu attiecības ar cilvēku, pret kuru tā vērsta, pāridarītājs nepaliks netiesāts. Ļaunums liek atdarīts ar ļaunu.
Lelle tavam bijušajam
Daudzi uzskata: ļaunums, ko nes vudū maģija, ir izklaides industrijas radīts mīts, apšaubot, vai ar vienkāršu auduma, vaska, māla vai koka lellīti vai nodarīt nodarīt kaitējumu. Vudū eksperti norāda: lelles radīšanas procesā svarīgi, vai mags ir pietiekami spēcīgs, lai, koncentrējot domas enerģiju, uzlādētu lelli un ar to palīdzētu vai kaitētu. Visvairāk izplatītā vudū burvestības forma ir adatu duršana noteiktos punktos, ietekmējot upura veselību – vēl ļaunāk – sarīkojot rituālas bēres.
Viena no tā saucamajām pozitīvās burvestības formām ir lelles sasiešana, proti, maģiska rituāla laikā lelli sasien, dod tai vārdu un, to aktivizējot pasargā cilvēku no ļaunuma, kas vērsts pret viņu. Šādi var sasiet arī vudū praktiķi, liedzot kaitēt citiem.
Sandis Sīklis, kam pieder Latvijā lielākā maģijas grāmatu kolekcija, stāsta, stāsta, ka ne vienā no tām nav aprakstīti vudū rituāli, ka cilvēkam palīdzēt, ļaujot secināt, ka lelles lielākoties izmanto ļauniem mērķiem. ‘’Piegādātāji tirgotājiem piedāvā vudū lellītes pat ar visām adatām. Pie preces ir pamācība, kur ex- boy vai exgirl tas jāsprauž. Tas ir ļoti nopietni, bet, ja būs pieprasījums no pircējiem, neizpaliks arī piedāvājums. Maģijā neizpaliks arī piedāvājums. Maģijā nav nepieciešama speciāla pamācība, pietiek ar domu, vārdiem, kas tiek raidīti upurim. Apzināti otram kaitējot, var izdomāt arī savus rituālas. Zinot īpašos vārdus, protams, rituāls būs iedarbīgāks.’’
Sandis Sīklis skaidro, ka adatas ir kā miniantenas, raidītāji, kas vada enerģiju. ‘’Melnās maģijas rituāls būs vēl iedarbīgāks, ja no cilvēka paņems matu, nagu un ievietos, piemēram, no plastilīna veidotajā lellē. Pēc tam rīko atbilstošas kristības, dod lellei vārdu, un seko rituāls, kurā veiktās darbības atkarīgas no tā, kādam mērķim vudū lelle tiek veidota. Ja to izmanto mīlestības maģijā, veido divas lelles – vīrieti un sievieti -, dod tām vārdus un taisa rituālas kāzas. Šis process neatšķiras no pieburšanas rituāla ar visām no tā izrietošajām sekām, proti, sieviete jau to vīrieti dabū, bet viņi kopdzīvē nebūs laimīgi, jo pieburtais sāks slimot, lietojot alkoholu. Gan tie, kas vudū lelles pērk veikalā, gan tie, kas paši gatavo, jāpadomā par sekām – viss nāks atpakaļ. Bieži vien pats vudū praktizētājs tiek cauri sveikā, bet cieš viņa tuvinieki, bērni. Tā ir bīstama spēle.’’
Rozā lelle no parafīna
Rīgā nopērkamās vudū lelles ieved no Arābu Emirātiem, stāsta zīlniece un maģijas eksperte Ļubova Einere. ‘’Tie, kas tās pērk veikalā, vēlas pārbaudīt savu spēku, vai, sadurot lellē adatas, var kādam kaitēt. Vudū praktiķi ar to nodarbojas slepeni, viņi lielākoties paši taisa lelles, jo tām ir daudz stiprāka iedarbība nekā veikalā pirktajai rotaļlietai. Vudū praktiķis iededz sveci, lelli nosauc tā cilvēka vārdā, pret kuru vērsts ļaunums, dzer īpašu zālīšu novārījumu, tad ieiet transā, apziņu pārvēršot citā stāvoklī. Īpaša rituāla laikā burvji raida kaitējumu konkrētajam cilvēkam vai dur lellē adatas. Iespējams pasūtīt arī maģijas iedarbības laiku – cik ilgi upuris mocīsies. Uzlādēto lelli aprasti paliek zem mājas paklāja vai pa logu iemet istabā. Negatīvā iedarbība cilvēku sasniedz arī tad, ja lelle netiek nogādāta cilvēka tuvumā. Savā mājā atrodot aizdomīgu lupatu lelli, vēlams to nevis sadedzināt, bet iemest atkritumu tvertnē. Dedzinot pret cilvēku vērstā negatīvā enerģija nonāk datu bankā kosmosā – tāpat kā uz papīra rakstīta vēlēšanās, kas pēc tam sadedzināta. Ja lelli izmet atkritumu kastē, tā zaudē negatīvo starojumu,’’ pamāca Einere.
Zīlniece pati ir cietusino vudū lelles postošās iedarbības.’’ Pirms daudziem gadiem kāda konkurent izgrieza vudū lelli no rozā sveces. Viesojoties pie manis, viņa to, man neredzot, ielika kādā kastē, bet gliemežnīcas izliekumā ievietoja svešu matu šķipsnu. Es smagi saslimu, sākās stipra asiņošana, bija spontānais aborts. Domāju, ka miršu. Vīrs un draudzene atrada matus, parafīna lelli un to visu izmeta atkritumu tvertnē. Es izveseļojos.’’
Ļubova Einere stāsta: ar vudū rituālu cilvēku var izārstēt. ‘’Ekstrasenss iededz sveces, izveido lellīti, to nokristī slimā cilvēka vārdā un lasa konkrētus vārdus, lai cilvēks izveseļotos. Dziedinot adatas dur noteiktos akupunktūras punktos, kas atbild par slimo orgānu. Kad sirdzējs ir izveseļojies, lellīti sadedzina.’’
Tomēr arī zīlniece uzsver, ka vudū lellītes lielākoties izmanto ļauniem mērķiem. ‘’Vudū ir viena no briesmīgākajām maģijām, to parasti vērš pret cilvēku, lai viņu fiziski iznīcinātu. Ar vudū nodarbojas visas tautas – latvieši, baltkrievi, krievi. No vienkāršajiem materiāliem, piemēram, zāles, izveido cilvēciņu, uztaisa tam rokas, kājas, iezīmē acis, dod vārdu un sūta cilvēkam lāstu. Kāds vīrietis no Āfrikas man stāstīja briesmu lietas, ko ar vudū lellītēm tur dara, - paši izgatavo, pēc tam iemet mājā, un cilvēki tajā sāk slimot. Katram organismā ir kāda vājāka vieta, piemēram, sirds, nieres, kauli, - to rituālā aizskarot, upuris sāk slimot. Cilvēks ilgstoši jūtas slikti, bet ārsts nevar noteikt diagnozi. Viņam neveicas arī attiecībās, zūd darbaspējas.
Dažreiz no maģijas cieš nevainīgi cilvēki,’’ norāda zīlniece, kas par to pati ir pārliecinājusies. ‘’Griežot sieru, ar nazi trāpīju pirkstā. Asinis šļācās uz visām pusēm. Ieskatījos kristāla bumbā, lai redzētu, kas mani nolādējis. Redzēju sievieti, kas citiem vēlējās man sūta lāstu. Viņai nepatīk, ka es to noņemu. Tālab viņa vēlējās man kaitēt.’’
Es ar vudū nenodarbojos- kāpēc uzņemties tādu grēku?! Viss notiek pa apli- ļaunums atgriežas pie pāridarītāja. Un otrādi: ja izdarīsi kaut ko labu, palīdzība nāks no kādas citas puses.’’
Ļubova Einere teic, ka baznīca paceļ cilvēka garu, bet, lai noņemtu negatīvo uzlikumu, vēlams doties pie spēcīga ekstrasensa, nevis priestera.’’ Dziednieks vai ekstrasenss redzēs, vai viņam ir tik daudz spēka, lai atbrīvotu cilvēku no vudū praktiķa uzliktā uzliktā ļaunuma. Pieaugušajam jāmeklē gados vecāks ekstrasenss, jo jaunāks mistiķis negatīvo enerģiju var uzņemt uz sevis.’’
Knipspraudītes
Vārdotāja Malvīne Kapača no Tilžas stāsta, ka pie viņas vairākas reizes ieradušies cilvēki, kas piedāvājuši iegādāties paša rokām darinātas vudū lelles.’’ Es viņus triecu no manas mājas laukā, jo ar tām cilvēkus nevar izārstēt. Ar vudū lellītēm var strādāt tikai tie, kam ir īpašas spējas. Ja tādu spēju nav, pacientu var padarīt slimāku, jo tās ietekmē asinsriti, smadzeņu šūnas, redzi, dzirdi. Manās grāmatās tās sauc par knipspraudītēm. Tajās sīki aprakstīts, kā ar tām darboties, kas ar tām drīkst strādāt. Pirms tās lieto, ar īpašiem vārdiem jāpārbauda, vai pacientam tās palīdzēs.
Kad man atveda lellītes, teicu, ka man tās nevajag. Man pašai no Dieva dots tik daudz enerģijas, ka varu dziedināt cilvēkus un lopus no attāluma pa telefonu. Kam man tās lellītes? Man ir savas melnās grāmatas, kurās aprakstīts, kā man strādāt, kā rīkoties. Tepat kaimiņos dzīvo sieviete, kuras meita jau kādu laiku strādā Anglijā. Viņas bērnam tā šūpoja galvu, ka nespēja mācīties. Sarunājām, ka viņa vakarā man piezvanīs un es bērnu vārdošu pa telefonu. Ar Dievpalīgu bērniņš izveseļojās, un viņam galviņa vairs nesvārstās,’’ Malvīne min piemēru no prakses. ‘’ Viņi trīs reizes bija ieradušies ar savām lellītēm, teica, ka man tās regulāri piegādāšot un es ar viņiem varēšot taisīt savu biznesu. Kad paskatījos uz tām, man sāka trīcēt rokas, kļuva slikti, tā bija zīme, ka nedrīkstu ar tām nodarboties. Viņiem teicu: es ne ar vienu neveidoju biznesu, esmu vārdotāja. Un vēl piebildu: pacientus varu izārstēt bez visādiem jūsu mošķiem! Un paldies Dievam!’’ Vārdotāja bijusi noskaitusies uz vudū lellīšu tirgoņiem un nu ir sašutusi, kad saku – tās var nopirkt veikalā. ‘’Lai cilvēks varētu ar vudū lellītēm strādāt, viņam jābūt dotībām, ja nebūs – es tikai spraudīšu adatiņas, bet tu maksā naudu un būsi vesels! Grāmatā aprakstīts, ka ar kniepspraudītēm jārīkojas ļoti uzmanīgi. Pie manis ir braukuši cilvēki, kas cietuši no vudū darboņiem. Tauta tagad ir apbrīnojama, katrs trešais ar to nodarbojas. Cietušajam jautāju, kāpēc viņi lellīti pieņēmuši. Vai viņam to deva cilvēki, kam pietiekami spēcīga enerģija, lai otram palīdzētu? Viņi man tādus brīnumus stāsta! Vudū praktizētāji paši piebraucot pie mājas, stāsta: tās iegādājoties, visi ģimenē būšot veseli, neslimos. Nē, tā nav pareizi. Ar viņiem ielaižoties, cilvēks, visticamāk sevi sabeigs, kļūs slims uz mūžu.’’
Kaija Zemberga, Ievas Stāsti 2012. 30.03.- 12.04., 34.-36.lpp
Ziniet man šitais uzdzen MEGA šermuļus :( brrr.....
